Nakts slimnīcā

Esmu vecākais dežūrārsts lielas mācību slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā. Es kvalificējos pirms vairāk nekā desmit gadiem un trīs ceturtdaļas no sava darba stāža esmu nostrādājis neatliekamajā palīdzībā. Dienas maiņās es parasti atbildu par kādu atsevišķu mūsu nodaļas sekciju, kā reanimācijas palātu, akūtās terapijas zāli, traumpunktu, bērnu apakšnodaļu vai klīnisko lēmumu grupu; kad strādāju naktsmaiņās, esmu atbildīgs par visām šīm struktūrvienībām reizē.

Grūtības, ar kurām saskaramies šajā ziemā, ir saistītas ar dažādiem faktoriem slimniekos un sabiedrībā, ar pieredzējuša personāla trūkumu neatliekamajā palīdzībā, kā arī ar plašāka mēroga problēmām veselības un sociālās aprūpes sistēmā. Lielākā daļa no šīm problēmām nav nekas jauns, tomēr gadiem krāto hronisko spriedzi, ko tās sagādā visai sistēmai, 2014. gadā varēja just sevišķi akūti. To dēvē par ziemas krīzi, taču 2014. gada vasara bija visgrūtākā, ko savā ārsta mūžā esmu pieredzējis; ziemā situācija pasliktinās tikai pavisam nedaudz, un pagaidām vēl, par laimi, nav sākusies gripas epidēmija.

Es mēģināšu šīs problēmas izklāstīt dienasgrāmatas formātā, aprakstot tipisku naktsmaiņu manā neatliekamās palīdzības nodaļā.

22:00

Es sāku darbu un pārņemu savā uzraudzībā visu neatliekamās palīdzības nodaļu.

Tajā atrodas 72 pacienti. Puse no viņiem vēl nav tikušies ar ārstu. Desmit no viņiem nav pat redzējuši medmāsu, kurai jāizlemj, cik gadījums ir nopietns. Mums nepietiek vietas viņiem visiem.

Visas gultas reanimācijas palātā (“repā”) ir aizņemtas.

Pacienti ar sāpēm krūtīs reizēm pat stundu sēž rindā, gaidot savu kārtu uz elektrokardiogrammu, lai pārliecinātos, vai viņiem nav sākusies sirdslēkme.

Pacienti ar vieglām traumām tikšanos ar ārstu gaida jau vairāk nekā trīs stundas. Viņiem būs jāgaida vēl ilgāk, jo dienas maiņa beidzas un ārstu, kas dodas mājup, ir vairāk nekā to, kas sāk naktsmaiņu. Es nevaru nosūtīt pie šiem pacientiem vairāk ārstu, jo man viņi ir vajadzīgi akūtās terapijas zālē un “repā”, lai risinātu smagākus gadījumus.

Trīs no sešiem ārstiem, kas šonakt ir manā rīcībā, šeit nestrādā pastāvīgi: viņi ir pagaidu aizvietotāji, kas var paši izvēlēties, kādās maiņās un kādos laikos strādāt, turklāt dažādās slimnīcās, un viņi saņem divas trīs reizes lielāku samaksu nekā es šonakt. Daži no viņiem ir lieliski ārsti, citi – ne tik labi. Divi no viņiem nekad iepriekš nav strādājuši šajā nodaļā, tāpēc man būs viņi ar to jāiepazīstina, jāizskaidro nodaļas kārtība, jāiemāca lietot elektronisko sistēmu, un tikai tad viņi būs gatavi pieņemt kaut vienu pacientu. Kāds tam iemesls? Neviens vairs negrib uzņemties pilna laika darbu neatliekamajā palīdzībā – jo sevišķi tādus amatus kā dežūrārsts vai konsultants.

Un kāpēc gan viņiem to darīt? Ar savu izglītību un pieredzi es varētu būt dermatologs vai nieru ārsts. Es strādātu tikpat daudz stundu par tādu pašu samaksu, taču man būtu daudz mazāk (vai nebūtu nemaz) jāstrādā vakaros un naktīs; mana diena sastāvētu no regulārām, paredzamām, saplānotām darbībām, kurās būtu laiks pusdienām un nebūtu jānoņemas ar piedzērušiem cilvēkiem. Lielākā daļa manu pacientu nebūtu akūti slimnieki; man nenāktos katrā maiņā pieņemt lēmumus, no kuriem atkarīga dzīvība un nāve. Tad kāpēc izvēlēties neatliekamo palīdzību un pastāvīgo stresu, ko rada darbošanās ar smagi slimiem pacientiem un dzērājiem, kas visu nakti trako, bieža iztikšana bez pusdienām vai vakariņām un biežas vakara un nakts maiņas? Īsi sakot, mums katru dienu trūkst pieredzējušu ārstu.

23:00

Ātrās palīdzības mašīna ziņo, ka ved astoņdesmitgadīgu vīru ļoti sliktā stāvoklī, kuram ir grūtības ar elpošanu. Viņam būs vajadzīga reanimācijas palāta, bet tā joprojām ir pilna. Man jāizlemj, kuru slimnieku varētu pārvest no reanimācijas uz zemākas prioritātes zonu.

Sabiedrība noveco, un kopējais nopietnu slimību slogs kļūst lielāks. Pacientiem ar ilgstošām sirds, plaušu vai nieru slimībām stāvoklis var krasi pasliktināties ļoti strauji – sevišķi, ja viņiem piemetas gripa vai vēdervīruss. Mums viņu ārstēšanā veicas arvien labāk. Mēs varētu darīt vēl vairāk, bet tam vajadzīgi milzīgi resursi. Tas ir dārgi. Rezultātā cilvēkiem kļūst labāk, viņi dzīvo ilgāk ar savām hroniskajām slimībām un atgriežas atkal, kad parādās jaunas komplikācijas.

Pēc dažām minūtēm pienāk vēl viens zvans no ātrās palīdzības. Viņi ieved piedzērušos vīru ar galvas savainojumu, kurš ir agresīvs un grūti valdāms. Varbūt viņš tāds ir tāpēc, ka piedzēries; varbūt viņš tāds ir vienmēr; varbūt viņam ir smadzeņu trauma, kas izraisa šādu uzvedību. Arī viņš būs jāievieto “repā”, un būs vajadzīgi četri vai pieci darbinieki, lai tiktu ar viņu galā.

1:00

Man ir izdevies stabilizēt divu “repa” pacientu stāvokli. Taču mani jaunākie ārsti gaida, lai varētu ar mani apspriest savus aprūpējamos. Tā kā šonakt esmu vienīgais vecākais ārsts nodaļā un man ir bijis daudz darba “repā”, jaunajiem nav bijusi iespēja pieņemt reālus lēmumus attiecībā uz pacientiem, kurus viņi apskatījuši. Rinda ar katru minūti kļūst arvien garāka, tāpat kā gaidīšanas laiks.

Viens no pacientiem, ko viņi vēlas ar mani apspriest, ir 96 gadus veca kundze, kuras ģimenes ārsts vakarā nav bijis pieejams un tāpēc radinieki nolēmuši izsaukt ātro palīdzību; viņai visdrīzāk ir viegla krūškurvja infekcija. Taču tagad ir jau gandrīz divi naktī, un, lai arī viņas stāvoklis nav pārāk smags, pa nakti viņai būs jāpaliek slimnīcā – šādā laikā nebūtu labi viņu sūtīt atpakaļ mājās. Viņa bez vajadzības aizņems slimnīcas gultu.

Atrodoties ārpus pazīstamās mājas vides, viņa var apjukt un pakrist. Tāpat viņa var slimnīcā inficēties ar kādu slimību. Ja ģimenes ārsts būtu viņu apmeklējis, viņa būtu iztikusi bez visiem šiem riskiem un mums būtu vēl viena brīva gulta. Tā nav ģimenes ārsta vaina, arī viņi cieš no milzu pārslodzes un resursu trūkuma.

2:00

Pēdējie četri ātrās palīdzības atvestie pacienti bija piedzērušies. Ļoti, ļoti piedzērušies. Viņi aizņem neatliekamās palīdzības nodaļas boksus un nodarbina medmāsas, kas nozīmē, ka vecajam kungam ar sāpēm krūškurvī, kurš šeit ieradās ar taksi (viņš “negribēja apgrūtināt” ātro palīdzību), nebūs sava boksa un medmāsas. Viens no piedzērušajiem pacientiem klaigā un lamājas, un čurā uz grīdas. Viņš satrauc blakus palātā mirstošā vēža slimnieka ģimeni. Viņiem šīs pēdējās kopīgās dienas vajadzētu pavadīt paliatīvās aprūpes iestādē (hospice), nevis neatliekamās palīdzības nodaļā, taču tuvākajā apkārtnē tās visas ir pilnas.

Mēs arvien biežāk saskaramies ar alkohola izraisītām problēmām. Piedzērušies pacienti p­­a­­tērē daudz resursu un bieži vien ļoti biedē citus nodaļas pacientus un viņu radiniekus.

3:00

Ātrā palīdzība atved sievieti ar trīsgadīgu dēlu. Puikam trīs dienas tecējis deguns, un šonakt viņš vienreiz vēmis. Viņiem nekādā ziņā nevajadzētu būt šeit šajā laikā, ja zēns ir vienkārši saaukstējies, un viņiem noteikti nevajadzēja saukt ātro palīdzību, bet tagad mums viņš ir jāapskata tik un tā. Māte nekad nav dzirdējusi par NHS 111[1].

4:00

Ar ātro palīdzību ieradies Fils. Tā ir trešā reize pēdējās 24 stundās, desmitā reize šonedēļ un divdesmitā reize šomēnes, kad viņš apmeklē neatliekamās palīdzības nodaļu, un katru reizi viņš izmanto ātro palīdzību. Tiesa, viņam ir slima sirds, taču nevienā reizē šomēnes mēs neesam atraduši nekādu akūtu vainu. Varbūt viņš ir vientuļš. Varbūt viņam šķiet, ka tas ir jautri. Varbūt viņam tiešām šķiet, ka kaut kas nav labi. Es neesmu pārliecināts. Bet esmu drošs, ka mums viņam atkal būs jāveic elektrokardiogramma un ārstam būs jāvelta laiks, lai viņu rūpīgi izmeklētu un pārliecinātos, ka šī nav tā reize, kad viņam patiešām ir slikti.

Fils nav vienīgais šāda veida pacients tuvākajā apkārtnē. Tādu ir kādi astoņi vai desmit. Viņi bez vajadzības patērē daudz laika un resursu, taču šķiet, ka mēs tur neko daudz nevaram darīt.

5:00

Man joprojām nav bijis pārtraukuma. Esmu no­­guris un izsalcis. Nodaļā ir vēl 35 pacienti. Tas nekad nebeidzas. Pirms dažiem gadiem vēl reizēm gadījās, ka ap četriem no rīta ne­­atliekamās palīdzības nodaļa iztukšojās un komandai bija kāda stunda, lai paēstu un atpūstos, varbūt dotu kādu pamācību jaunajiem. Tagad vairs ne.

Pacienti vēlas veselības aprūpi 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. To nodrošina tikai neatliekamā palīdzība. Un tā viņi nāk un nāk, un turpina nākt visos dienas un nakts laikos.

Slimnīca ir pilna. Brīvu gultasvietu vairs nav. Ja mēs uzņemsim vēl cilvēkus, viņiem nāksies gaidīt līdz rītam, kad no augšējiem stāviem sāks izrakstīt pacientus. Slimnīca vienkārši ir par mazu. Daļēji tāpēc, ka ir tik grūti nodrošināt pilnvērtīgu sociālo aprūpi pacientiem, kuriem medicīniski nekas nekaiš, taču vajadzīga palīdzība mājās. Tā nu viņiem jāpaliek slimnīcas gultā, līdz necienīgi slikti finansētie sociālie dienesti spēs norīkot aprūpētāju mājas apstākļiem.

7:00

Vēl viens ārkārtas zvans no ātrās palīdzības. 86 gadus vecu vīru dēls atradis guļam uz grīdas, kad ieradies vest tēvu pie ārsta. Viņš uz grīdas atradies 36 stundas, guļot pats savā urīnā un fēcēs un saucot pēc palīdzības, taču vakar viņu neviens nav apciemojis. Viņam ir lauzts gurns un nupat atteikušas nieres. Viņš var neizdzīvot. Varbūt, ja cilvēki mazliet vairāk rūpētos par saviem gados vecākajiem kaimiņiem, viņš būtu atrasts agrāk un mēs viņu saņemtu krietni labākā stāvoklī.

Pa to laiku četrdesmit gadus vecs vīrs ar trīs gadus senām sūdzībām par muguras sāpēm vēlas zināt, kāpēc viņš tikšanos ar ārstu gaida jau vairāk nekā divas stundas. Un kāpēc reģistratūrā ir ārsti, kas sēž un “neko nedara”, kamēr viņš gaida, kad viņam kāds pievērsīs uzmanību? Viņš ir ieradies pie mums, jo nav varējis dabūt pierakstu pie sava ģimenes ārsta līdz pat nākamajai nedēļai.

Es gribu viņam pajautāt, kāpēc tagad, kad pagājuši trīs gadi un nekas nav mainījies, tas pēkšņi ir tik steidzami, taču pievaldu mēli. (Nav tā, ka ārsti reģistratūrā “neko nedarītu”. Viņi veic pierakstus par apskatītajiem pacientiem – detalizēti, precīzi pieraksti ir ārkārtīgi svarīgi, lai turpinātu sniegt drošu aprūpi –, pārbauda asinsanalīzes un rentgena uzņēmumus un apspriež savus pacientus ar mani un attiecīgās jomas speciālistiem, lai katrā gadījumā izšķirtos par vispiemērotāko rīcību. Jā, un nevienam no viņiem šonakt nav bijis pārtraukuma.)

8:00

Laiks nodot maiņu dienas komandai. Mani vairs neinteresē izsalkums, gribu tikai nokļūt mājās un iekrist gultā.

Dodoties prom, redzu, ka ierodas vīrs ar aizdambējušos urīna katetru. To vajadzēja nomainīt rajona medmāsai, un problēma būtu atrisināta, taču šorīt neviena rajona medmāsa nav bijusi pieejama. Tāpēc viņa plāns B, tāpat kā visiem citiem, ir vērsties neatliekamās palīdzības nodaļā. Viņam būtu daudz labāk saņemt aprūpi mājās, turklāt tas vēl vairāk apgrūtina mūsu nodaļu, kurā jau tā ir par maz vecākā medicīniskā personāla, par maz vietas visiem pacientiem un par maz gultu, ja viņiem vajadzīga stacionāra aprūpe.

Dienas maiņā nepietiek medmāsu. Varbūt tas tāpēc, ka apmēram pēdējā gada laikā puse no mūsu nodaļas pieredzējušajām virsmāsām ir iesniegušas atlūgumus. Viņas ir pārgājušas mierīgākā darbā citās specialitātēs vai pat devušās uz citām valstīm.

Tāpat kā mums trūkst medmāsu, ir arī divas vakantas konsultanta vietas un trīs vakantas jaunākā ārsta vietas. Neviens nevēlas strādāt neatliekamajā palīdzībā. Es sāku saprast, kāpēc.

© The Guardian, 2015. gada 8. janvārī.

[1]  National Health Service 111, medicīnisko konsultāciju tālrunis Anglijā un Skotijā, paredzēts gadījumiem, kad nav nepieciešama neatliekamā palīdzība.