Orientālisms pārdošanai

"Parīzē tika izsolīta miruša modes dizainera Iva Senlorana privatā mākslas kolekcija. Kolekcija ietilpa arī divi Ķīnas makslas darbi, kuri, ka apgalvo Ķīnas valdība, tikuši nelegali nolaupīti aptuveni 1860. gada."

National Public Radio, 2009. gada 25. februārī

"Prominents Indijas uzņēmējs Ņujorkā samaksājis 1, 8 miljonus ASV dolāru par brillēm un citām lietām, kas piederējušas neatkarības līderim Mahatmam Gandijam. Īsi pirms tam lietu īpašnieks, Džeimss Otiss teicis, ka viņš izņēmies lietas no izsoles pretestības dēļ Indijā. Tonijs Bedijs, kurš izsolē pārstāvējis Indijas uzņēmēju Vidžeju Malju, teica, ka pircējs gribot Gandija lietas atgūt Indijai. Vēlāk Otisa kungs paziņojis, ka viņš nav gribējis, lai izceļas tāda kņada un solījis atdot katru centu no izsoles "cīņai pret vardarbību"."

BBC, 2009. gada 2. martā

Šopavasar Parīzē un Ņujorkā notika divas dīvainas izsoles; katra atsevišķi tās varētu kļūt par blakussižetu filmā par Džeimsu Bondu, bet abas kopā tās drīzāk ir uzskatāma ilustrācija tam, kas notiek pasaulē, ko sauc par “postkoloniālu”. Vispirms Christie’s izsolē pārdeva divas bronzas galvas - viena piederēja žurkai, otra - trusim. Abi artefakti ir no mirušā Iva Senlorāna un viņa drauga Pjēra Beržē kolekcijas. Galvas kādreiz bijušas daļa no skulpturālas grupas, kurā ietilpa divpadsmit dzīvnieku atveidi un kura rotāja klepsidru. Klepsidru bija izgatavojuši ķīniešu meistari, to uzstādīja imperatora Pekinas vasaras pilī 18. gadsimta otrajā pusē. Pēc simt gadiem, opija karu laikā eiropieši figūras izveda uz Rietumiem, un galu galā galvas bija nonākušas Parīzē. Pirms izsoles iedegās pēdējā laikā pierasti strīdi: Ķīna centās apturēt izsoli, jo, Ķīnasprāt, nolaupīto vajadzēja vienkārši atdot.

Juristi noraidīja šīs pretenzijas un žurka ar trusi par 31 ar pusi miljoniem eiro nokļuva pie kāda Cai Minčao. Kad bija pienācis laiks samaksāt, pircējs paziņoja, ka viņam tādas summas nav. Izrādījās, ka Cai vienkārši bija veicis varonīgu patriotiskas ziedošanās aktu: nopircis, bet nesamaksājis, viņš uz laiku neļāva “ziemeļu barbariem” aizvilkt Ķīnas nacionālās vērtības uz savām miljonāru alām. Paziņojumā presei patriots teica: “Esmu pārliecināts, ka tādā situācijā tāpat rīkotos ikviens ķīnietis.” Viss ir itin aizkustinoši, ja vien nebūtu neatlaidīgo baumu par Cai Minčao saistību ar The National Treasure Fund of China, kas tieši nodarbojas ar Ķīnas kultūras vērtību atgūšanu. Pirms liktenīgās izsoles šis fonds bija centies savākt naudu, kas bija nepieciešama truša un žurkas izpirkšanai, taču tas neizdevās. Un vēl viena politiska detaļa. Pārdevējs Pjērs Beržē vēl pirms izsoles bija piedāvājis vienkārši atdot skulptūras Ķīnai - ar nosacījumu, ka Pekina ievēros cilvēktiesības Tibetā un uzsāks tiešas pārrunas ar Dalailamu.

Šajā stāstā - bet tas vēl acīmredzami nav beidzies - daudz kas attiecas uz postkoloniālās pasaules nacionālās pašapziņas problēmu un dažādām ideologēmām. Pirmkārt, mūsu priekšā ir tas pats trends, kas pazīstams Rietumu galeriju un izsoļu īpašniekiem.

Mūsdienu ķīniešu māksla maksā šausmīgi dārgi - un to ļoti labi pērk, un pagaidām vēl ne tikai ķīnieši. Kāpēc? Pirms diviem gadiem Džordžīna Edema no Art Newspaper izteicās: “Pašlaik moderna ir visa mūsdienu māksla un pati modernākā ir mūsdienu ķīniešu māksla. Visi to pērk paredzot, ka ķīniešiem nākotnē būs vēl vairāk naudas. Un tad viņi gribēs savu mākslu atpakaļ.” Kā mēs redzam, ķīnieši grib “nopirkt atpakaļ” ne tikai savu “mūsdienu” mākslu, bet arī pavisam vecu žurku un trusi. Un kāpēc ne? Krievi taču tā dara! Viņi jau ieradušies Londonā pēc sava Aivazovska, pēc savas Gončarovas, pēc sava Bulatova ar kompāniju.

Atšķirībā no krieviem, kuriem tajā, ka viņu māksla ir nonākusi Londonā, Parīzē un Ņujorkā, nav neviena cita, ko vainot, kā vien pašiem sevi, ķīnieši vaino ārzemniekus. Un šeit izveidojas postkoloniālajai pasaulei tipiska situācija. Labais tonis ir prasīt no Rietumiem atpakaļ savus dārgumus: Rozetas akmeni, Trojas zeltu, Nefertites galvu, bronzas trušus un žurkas. No pirmā acu uzmetiena, viss ir pareizi - salaupītais jāatdod, kāda runa. Bet, palūkojoties rūpīgāk, rodas jautājums - atdot kam? Nefertiti varētu atdot senajiem ēģiptiešiem, taču tie, ak vai, jau vairs nav starp mums. Trusi ar žurku - atdot Padebešu valstībai. Taču nav arī vairs impērijas. Senās Ēģiptes vietā jau daudzus gadu simteņus dzīvo pavisam citi cilvēki - etniski citi, reliģiski citi, visdažādākie. Diez vai pašreizējā Ēģiptes Arābu Republika paziņos, ka viņa pārmanto tiesības, no, teiksim, faraonu Jaunās valsts vai pat Ptolemaju valsts. Runājot par komunistisko ĶTR, tur nepavisam ne ārzemnieki, bet paši ķīnieši iznīcināja savu impēriju, pēc tam jau iznīcināja republiku, kas radās impērijas vietā, visbeidzot, viņi paši “kultūras revolūcijas” laikā burtiski noslaucīja lielu daudzumu no vēl dzīvajām imperatora laika paliekām. Pēc postkoloniālo valstu loģikas, pašreizējais ēģiptietis un senais - ir viens un tas pats. Taču tieši šis pieņēmums, kas veselām tautām atņem to vēsturisko pagātni, šis tā saucamais “Austrumu pārlaicīgums” arī ir galvenā koloniālā “orientālisma” iezīme, ko kaislīgi atmaskoja Edvards Saīds! Iznāk, ka pašreizējais ķīniešu vai ēģiptiešu ierēdnis par sevi domā tajās kategorijās, ko bija izveidojis eiropietis (vai amerikānis), kurš tieši tā domāja par tiem pašiem ķīniešiem un ēģiptiešiem pirms simt, divsimt gadiem. Ne Ēģipte, ne Ķīna, ne daudzas citas valstis, kas ieguvušas īstu neatkarību no Rietumiem pēdējos piecdesmit, septiņdesmit gados, pagaidām nespēj sevi uztvert kā patiesi patstāvīgus subjektus - nevis starptautisko tiesību subjektus (tieši šajā ziņā viss ir labākajā kārtībā!), bet kā apziņas subjektus. Tām nepieciešamas ideoloģiskās stutes, un par šādām stutēm visbiežāk kļūst visnejaušākās lietas - kā šīs divas bronzas galvas no Pekinas vasaras pils.

Vēl viena trokšņaina izsole notika Ņujorkā. Šeit situācija izrādījās gandrīz vai komiska. Džeimss Otiss - kinorežisors, pacifists un kolekcionārs - centās šantažēt Indijas valdību. Vārdu sakot, ja netērēsiet veselības aizsardzībai vairāk par pašreizējo vienu procentu no valsts budžeta vai neapmaksāsiet gigantisko sabiedrisko akciju pret vardarbību - nodošu izsolē Mahatmas Gandija acenes, pulksteni un sandales, kā arī šķīvi, no kura viņš ēda tieši pirms nāves. Tādu šantāžu var tikai apsveikt - trešajai daļai Indijas iedzīvotāju faktiski nav pieejama medicīniskā palīdzība, tai pašā laikā valstī atvērtas simtiem privāto klīniku, kur sabrauc miljoniem pārtikušu ārzemnieku, lai uzlabotu savu veselību ar jogu un citiem vietējiem jociņiem. Interesanti, ka abas puses šajā stāstā sauc sevi par Mahatmas Gandija sekotājiem: pacifists Otiss un nacionālistiskā Indijas vadība. Tajā izpaužas paša Mahatmas politiskā mantojuma pretrunīgums - viņš bija tolstojietis, pacifists un vienlaikus pašreizējā indiešu nacionālisma tēvs. Iznāk, ka Gandijs - pacifists prasīja Gandijam - nacionālistam tērēt mazāk armijai un vairāk - slimnīcām. Prasīja, izmantojot pats savas brilles un sandales. Notikumi Ņujorkas Antiquorum Auctioneers risinājās haotiski. Džeims Otiss šantažēja Indiju, Indijas valdība klusēja, Indijas sabiedrība sašuta un pieprasīja nenovērtējamo relikviju atvešanu uz dzimteni. It kā situācija bija līdzīga tai ar trusi un žurku, taču šeit izsolē izstādītajām lietām vispār nebija nekādas mākslinieciskās vērtības. Vērtību, kāda piemita apaļajām acenēm metāla ietvaros, ādas sandalēm un pulkstenim Zenit, sabiedrība bija noteikusi “noklusējot”, pašas par sevi šīs lietas neko nepaskaidro un neko nenozīmē. Kaut kādā ziņā tā ir nosacīta vērtība, kas, starp citu, raksturīga arī mūsdienu mākslai - īpaši konceptuālistu darbiem. Teiksim, lietas, ko Iļja Kabakovs izmanto savās instalācijās, pašas par sevi nemaksā neko; tikai nosaucot šo lietu kopumu par “mākslu”, mēs tām piešķiram vērtību. Gadījumā ar Mahatmam Gandijam piederējušajām lietām, runa, protams, nav par mākslu. Bet par ko? Diez vai varētu Indijas valdību turēt aizdomās, ka tā Gandija brilles uzskata par maģiskām, tādām, kas izstaro gudrību, apgaismību un pat labklājību valstij. Tātad, tās nav reliģiskā vai maģiskā kulta priekšmets, nav amulets. Neliekas, ka runa būtu arī par kolekcionāra kaislību - vispār, nevar iedomāties neko pretējāku Mahatmas Gandija mācības garam, kā mirušu lietu kolekcionēšana. Tātad, runa ir par valsts simbolu, tādu kā ģerbonis, karogs, himna un tamlīdzīgi. Un, lūk, šeit kļūst skaidrs pašreizējās Indijas valsts ideoloģiskais raksturs. Tā - par spīti vēstures tūkstošgadēm - apzinās sevi kā ļoti jaunu, tādēļ arī tās simboli un relikvijas ir jaunas: nu kas gan ir sešdesmit gadus vecas acenes iepretim Ēģiptes piramīdām un pat 18. gadsimta bronzas galvām? To izskaidrot var dažādi: gan ar indiešiem raksturīgo nevēsturiskumu, gan ar to, ka mūsdienu Indijas teritorijā nekad nav bijis vienotas valsts. Faktiski Indiju apvienoja britu kolonizatori, izveidojot tā saucamo Radžu, pār kuru valdīja Anglijas monarhs ar titulu “Indijas imperators”. Faktiski Indijas neatkarības kopējā, vienotā vēsture sākās ar Mahatmu Gandiju. Viena no pašām senākajām pasaules kultūrām izrādījusies viena no visjaunākajām valstīm. Gandija brilles un sandales - tās ir Indijas Sendenī, Monomaha cepure, Neatkarības deklarācija.