Pa kāpnēm pašas vēsturē

Ludmila Uļicka – iespējams, aktuālākā mūsdienu krievu prozaiķe – mēdz uzsvērt, ka viņas literārā darbība ir apolitiska un balstīta uz dziļākiem, svarīgākiem individuāliem mērķiem. Un tā ir taisnība. Uļicka bieži ļauj savu romānu un stāstu varoņiem dzīvot varas netraucētiem, bet viņas dokumentālā proza lielākoties saistīta ar dzimtas atmiņu rekonstrukciju.

Taču tas nenozīmē, ka no attiecībām ar pastāvošo varu viņai izdevies izvairīties pilnībā. Ludmila Uļicka ir dzimusi 1943. gadā Davļekanovā, tolaik Baškīrijas APSR, uz kurieni kara laikā tika evakuēta viņas ģimene. Karam beidzoties, Uļicki atgriezās Maskavā, un 1968. gadā Ludmila pabeidza Maskavas universitātes bioloģijas fakultāti. Uzreiz pēc absolvēšanas viņa sāka strādāt Zinātņu akadēmijas Vispārējās ģenētikas institūtā, taču jau pēc diviem gadiem vairāki laboratorijas darbinieki, Uļicku ieskaitot, tika pieķerti lasām un izplatām samizdata literatūru, un bija spiesti atkāpties no amatiem. Pēc šī starpgadījuma viņa ilgi un apzināti turējās tālu no jebkādām valsts iestādēm, un tikai 1979. gadā kļuva par Ebreju muzikālā kamerteātra literāro vadītāju. Profesionāli rakstniecībai Uļicka pievērsās 1992. gadā, kad žurnālā Novij mir tika publicēts viņas garstāsts “Soņečka”. Vēlāk stāstu izdeva Francijā, un tas saņēma Mediči prēmiju kā gada labākais tulkotais daiļdarbs.

Šobrīd Uļicka vada savā vārdā nosauktu labdarības fondu, kurš nodarbojas ar humanitāro iniciatīvu atbalstu un literatūras piemeklēšanu Krievijas bibliotēkām. 2014. gadā viņa piedalījās Kijevā notikušajā kongresā “Ukraina – Krievija: dialogs”, bet viņas ilggadējā sarakste ar bijušo “zeku” Mihailu Hodorkovski iekļauta grāmatā “Mihails Hodorkovskis: raksti, dialogi, intervijas”.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Neērti, protams, runājot ar vienu rakstnieci, citēt otru, bet tomēr – Olga Sedakova kādā dzejolī rakstīja, ka nāve nav krievu vārds, krievu vārds ir cietums.

Ludmila Uļicka: Olga Sedakova ir jūtīga, izsmalcināta dzejniece, un prozaiķei grūti komentēt dzejnieces darbus. Es domāju, ka gan nāve, gan cietums ir pietiekami krieviski vārdi. Nav neviena liela krievu rakstnieka, kurš nebūtu rakstījis par nāvi. Par cietumu ir rakstījis gan Tolstojs romānā “Augšāmcelšanās”, gan Dostojevskis, gan Koroļenko. Tie, kuri nerakstīja, paši tur atradās. Cietumā vai vismaz trimdā bija Brodskis, Mandelštams, Šalamovs, Solžeņicins – saraksts ir bezgalīgs. Tā ka cietums visnotaļ iekļaujas mūsu Krievijas dzīvē.

RL: Es izlasīju jūsu saraksti ar Hodorkovski, un tajā jūs pieminat pazīstamo pretrunu starp cietumu kā dzīves skolu un cietumu kā... Bet Šalamovs teiktu, ka no ieslodzījuma, tāpat kā no elles, atgriežas tukšām rokām.

Uļicka: Jā, jā. Mēs, protams, zinām šo Šalamova spriedumu, ka cietuma pieredze nav derīga normālai cilvēka dzīvei, un tam ir viegli piekrist. Bet, ziniet, pēdējos divus gadus es nodarbojos ar sava vectēva saraksti: viņš tika iesēdināts trīs reizes un kopsummā tur pavadīja trīs plus trīs, plus sešus gadus. Pēdējo reizi viņš sēdēja līdz 1954. gada beigām. Viņš atgriezās, nodzīvoja vēl gadu un nomira. Es viņu esmu redzējusi vienu reizi mūžā. Bet, kad sāku lasīt viņa saraksti, es sapratu, cik piesātinātu dzīvi viņš nodzīvoja šīs trimdas laikā.

RL: Kas šajās vēstulēs par to liecina?

Uļicka: Nu, bija tā, ka šajos gados mana vecmamma, viņa sieva, sāka interesēties par žurnālistiku – kaut ko rakstīja, mācījās un pat strādāja avīzēs, žurnālos. Un viņš viņai deva padomus. Lūk, 1932. gadā viņš raksta viņai vēstuli. Tieši tajā laikā iznāca Pērlas Bakas romāns. Kad lasīju šo vēstuli, man viņas vārds bija pilnīgi svešs. Un, lūk, viņš raksta: “Es žurnālā Daiļliteratūra izlasīju Pērlas Bakas romānu. Tu, Marusja, pievērs uzmanību, kā tas ir uzbūvēts. Tas ir ideāls romāns. Gan pēc struktūras, gan pēc tēlu attīstības. Noteikti izlasi to uzmanīgi, jo Tev tas ļoti noderēs darbā.” Es, protams, paskatījos, kas šī Pērla Baka ir. Izrādās, viņa ir Nobela laureāte, kura 1934. gadā saņēma Nobela prēmiju. Viņa bija precējusies ar misionāru, kurš visu mūžu nodzīvoja Ķīnā, un tas ir apbrīnojami interesants romāns par dzīvi Ķīnas provincē gadsimta sākumā.

Lūk, spilgts piemērs tam, kā mans vectēvs iespēju robežās sekoja līdzi notikumiem kultūras pasaulē, kāds viņam uz to bija ķēriens, kāda gaume. Un tas, ko viņš raksta par mūziku... Bet trimdā taču nevarēja būt ne plašu, nekā. Tas nozīmē, ka visa mūzika bija radio. Viena no vēstulēm pēkšņi tiek pārtraukta, un viņš skaidro: “Tagad pa radio skan Rahmaņinova 2. koncerts.” Pēc tam viņš turpina vēstuli.

Bet viņi iepazinās filharmonijā. Lai gan vectēvs jau bija absolvējis komercinstitūtu Kijevā, viņš pabeidza arī teorijas nodaļu konservatorijā. Tajos astoņos mūža gados, kurus viņš pavadīja brīvībā, – no 1940. līdz 1948. gadam – viņš paspēja uzrakstīt darbu par padomju demogrāfiju. Tajā viņš risināja paaudžu problēmu. Proti, viņa prāta apvāršņi apsteidza savu laiku par 50 gadiem. Protams, viņš nestrādāja raktuvēs 16 stundas dienā, viņš bija grāmatvedis eļļas rūpnīcā Bijskā. Paralēli viņš pilsētā bērniem mācīja valodas: angļu, franču, vācu. Turklāt viņam bija arī neliels orķestris. Lūk, cilvēka dzīve ieslodzījumā. Mana vectēva piemērs liecina, ka cilvēks ar lielu potenciālu spēj visur radīt savu atmosfēru.

RL: Es lasīju atmiņas par Solovkiem, un man no tām radās iespaids, ka tikai ar izglītību, zināšanām un kultūru nepietika, lai saglabātu sevī cilvēcību. Vienīgie, kuriem izdevās sevi saglabāt, bija ticīgie.

Uļicka: Nē, nē, te es esmu gatava pastrīdēties. Bija tāda brīnišķīga grāmatiņa, kuru sarakstījis Viktors Frankls, Vīnes skolas psihologs, kurš bijis ieslodzīts nacistu nometnēs. [1. Viktora Frankla grāmata “... trotzdem Ja zum Leben sagen: Ein Psychologe erlebt das Konzentrationslager” latviski izdota ar nosaukumu “Izdzīvošanas māksla”.] Viņš rakstīja, ka izdzīvoja ne tikai ticīgie – izdzīvoja cilvēki, kuriem bija kaut kāda papildu motivācija vēl bez izdzīvošanas kā tādas. Proti, ticīgie, komunisti, partijas piederīgie, kuriem bija augstākā ideja. Izdzīvoja homoseksuālisti. Viņiem bija kaut kādas savas vērtības, kuras atšķīrās no ierastajām.

RL: Vispār es gribēju runāt par cilvēka stāvokli mūsdienu Krievijā, proti, par viņa gatavību atbalstīt varas pozīciju.

Uļicka: Tas ir posttraumatisks efekts. Vienīgais, kas Staļinam patiešām izdevās, – viņš veiksmīgi radīja padomju cilvēku, padomju tautu, šo jauno formāciju. Mēs visi esam slimi, mums ir posttraumatisks efekts – pat tiem, kuri, līdzīgi man, padomju varu nepieņēma.

RL: Es gribētu precizēt, ko jūs saprotat ar traumu, jo vairums šo cilvēku galīgi neizskatās traumēti. Viņi vienkārši lepojas ar savu padomju pagātni.

Uļicka: Bet tas jau neatceļ traumu. Lai ar šo traumu cīnītos, vispirms to jāsāk apzināties. Liela daļa cilvēku to neapzinās. Tikai tad, kad sāc apzināties, ka tava dvēsele ir izkropļota, ka esi deformēts, tu vari sākt kaut ko darīt, lai to izārstētu.

RL: Vai varētu nedaudz precīzāk? Ko nozīmē – dvēsele izkropļota?

Uļicka: Tās ir cilvēka un valsts savstarpējās attiecības. Tas ir princips, ka kolektīvais ir svarīgāks par privāto. Un ka katrs cilvēks ir valsts instruments un valstij ir pilnas tiesības ar viņu izrīkoties pēc saviem ieskatiem: ar viņa saturu, viņa apziņu, brīvo gribu. Un saskaņā ar šo principu – tas ir labi. Tāpēc katrs, kurš spēja sevī saglabāt kaut kādas personīgās kvalitātes un pretoties kopīgajam šablonam, iekšēji apzinājās, ka ir padomju iekārtas ienaidnieks.

Es arī atceros šo drausmīgo vientulību bērnībā, šo sajūtu, ka neesmu tāda kā visi pārējie. Un tas ir skumji. Gribētos būt tādai kā visi, bet nesanāk. Varbūt tā bija audzināšana, kas atdalīja ārpasaules likumus no likumiem, kuri tika ievēroti ģimenē. Un jāteic, ka abi mani vectēvi, pilnīgi atšķirīgi cilvēki, kuri sēdēja dažādu iemeslu dēļ, uztvēra padomju varu kā tādu mēri. Cita lieta, ka jau vēlāk, kad biju pieaugusi, es sapratu, ka mēris ir jebkura vara un ka cilvēka pilnveidošanās vienmēr paredz zināmu pretestību starp indivīdu un valsti. Es neesmu pret valsti kā tādu. Vienkārši valstij ir izdevīgi, ka cilvēki ir vienveidīgi. Nu, tādas skrūvītes.

Padomju cilvēkam nebija tiesību domāt patstāvīgi, tika piedāvātas gatavas klišejas, gatavas formas, un pat mazākā novirze uzreiz izraisīja aizdomas, dažreiz pat tika sodīta ar likumu. Tāpēc Krievijā vislabāk izdzīvoja margināļi, cilvēki, kuri netiecās pēc augsta statusa, cilvēki, kuri atradās dzīves nomalē un necentās nokļūt uzmanības centrā. Manās grāmatās ir daudz šādu varoņu, un no padomju literatūras viedokļa viņi būtu uzskatāmi par antivaroņiem, jo viņi neiekļaujas sociālajā dzīvē, viņi vadās pēc citiem principiem. Viņu vidū tiešām ir daudz ticīgo, tas ir visnotaļ uzskatāms pretnostatījums: “Var dzīvot tā, bet var dzīvot citādi.” Bet es neesmu pārkārtošanās cilvēks, jo man ar valsti nekad nav bijis nekā kopīga un es no tās neko neesmu gaidījusi.

RL: Ko nozīmē “neesat pārkārtošanās cilvēks”?

Uļicka: Nu, kad notika pārkārtošanās, daudzi sāka pārkārtoties.

RL: Kā arī sadarboties ar valsti?

Uļicka: Jā, arī sadarboties. Viņi bija vīlušies vai sajūsmināti, vai arī viņos notika kaut kāds iekšējs apvērsums, piemēram, atteikšanās no komunisma idejām. Un daudziem šī pieredze bija traumatiska. Ar mani nekas tamlīdzīgs nenotika. Aizgāja šī vara – un paldies Dievam. Prieks, ka vietā nāca cita, maigāka. Bet šodien mēs pēc daudziem parametriem atgriežamies pie padomju varas, un es to vēroju ar lielu nepatiku. No otras puses, esmu pieradusi pret jebkuru varu attiekties kā pret laikapstākļiem. Slikts laiks – ņemam lietussargu. Turklāt jaunībā, kad es nodarbojos ar zinātni, tas bija ļoti labs princips, mani interesēja ģenētika, ar ko es nodarbojos. Un vēlākos gados, kad jau rakstīju grāmatas, mani vairs neuztrauca, ko par mani domā valsts un kā pret mani attiecas vara. Un tā tas ir bijis līdz šai dienai, lai gan skaidrs, ka valsts pret mani attiecas ne pārāk labi.

RL: Pēc kā jūs spriežat?

Uļicka: Nu, tās ir pavisam niecīgas lietas, bet kopumā mēs viens otru ignorējam, tā būtu precīzāk.

RL: Es to ļoti labi saprotu. Nepievērst varai uzmanību, vienkārši dzīvot savu dzīvi.

Uļicka: Iekārtot savu vidi. Es to ļoti agri sapratu.

RL: Iekārtot?

Uļicka: Jā, un mums tas ļoti labi izdevās gan padomju, gan postpadomju laikā. Man nenācās strādāt par apkopēju, taču bija periods, kad nestrādāju nekur, man bija tikai alimenti un divi bērni, es gāju garām metrostacijai un skatījos, vai nav kāds sludinājums, ka vajadzīga apkopēja. Un teicu sev: šo mēnesi es vēl izturēšu, bet nākamajā iešu strādāt par apkopēju. Jo principā tas ir tīrs darbs. Tu atnāc, nedaudz pastrādā. Bija netīrs, kļuva tīrs. Tas ir fiziskā līmenī. No otras puses, vissvarīgākais bija neielaist savās mājās ideoloģiskos mēslus. Piemēram, kad mans dēls sāka iet pirmajā klasē, viņš bija stāvā sajūsmā par skolotāju un sāka mājās skaitīt dzejolīšus no sērijas “Kad Ļeņins bij’ maziņš un sprogainu galvu”. Es cietos, cietos, bet beigās liku viņam apsēsties un teicu: “Petja, tu zini, uz sētas ir sarakstīti visādi vārdi.” Viņš nedaudz apmulsa un teica: “Zinu.” – “Tu tos zini?” Viņš saka: “Zinu.” – “Bet mājās taču tu tos nekad neatkārto, jo zini, ka tas ir nepieklājīgi. Lūk, ar Ļeņinu tāpat. Lai es nekad to vairs nedzirdētu.” Un viņš ļoti ātri visu saprata.