Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lai šo grāmatu es atkal atcerētos, bija jāpaiet gadiem trīsdesmit vai pat vairāk. Nesen sēdējām pie draugiem virtuvē, dzērām vīnu, runājām šo un to par mežiem, dzīvniekiem un putniem un tad arī atminējāmies krievu naturālista un “bērnu rakstnieka” Vitālija Bianki “Meža avīzi”. Tolaik, kad pie “Meža avīzes” tiku (apgāda Liesma izdevums, 1979. gads), tas vairs nebija pirmais šīs grāmatas izdevums latviešu valodā. Ne viens vien ar to jau bija uzaudzis pirms manis – pirmoreiz grāmata latviešu valodā bija iznākusi jau 1948. gadā. “Meža avīze” vēl arvien bija tik ļoti pieprasīta, ka tās dabūšana vismaz ārpus Rīgas bija saistīta ar stāvēšanām rindās, pazīšanos ar grāmatnīcas pārdevējām vai citiem specifiskiem padomju laika preču sadales mehānismiem. Viens šāds mehānisms, kuru arī atcerējos tikai tagad, domājot par Bianki grāmatu, bija latviešu valodas skolotājas Vilkas brūnais skapis. Skolotājas uzvārda sakritībai ar grāmatā aprakstītajām mednieku un vilku attiecībām varbūt šajās atmiņās ir kāda nozīme, bet varbūt nemaz arī nav.
Naktī ciemā izcēlās liela trauksme: mednieka zirgs atskrēja viens, bez braucēja.
Šo bērnībā lasīto un daudzkārt iztēloto ainu neesmu spējis aizmirst vēl arvien.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies
Pakāpties augstāk miglā un lietū
Ne tie sēj, ne tie pļauj
Pa logu
Mēs vēlamies mirt