Pārvietotās personas

Gunārs Birkerts un Ilmārs Dzenis, Vaira Vīķe-Freiberga un Pauls Raudseps, Juris Cālītis un “Čikāgas piecīši”, Kārlis Streips un Mārtiņš Rītiņš – šos un daudzus citus cilvēkus vieno ne tikai fakts, ka viņi ir latvieši, bet arī tas, ka viņi ir “ārzemju latvieši”, piederīgi trimdai, svešumam, latviešu diasporai jeb klaidam.

Nesen iznākušās Otto Ozola grāmatas “Latvieši ir visur” virsrakstā liktais apgalvojums nebūt nav pārspīlējums – latvieši ir Austrālijā, Kanādā, Venecuēlā, Vācijā, Indonēzijā un kur tikai vēl ne. Tāpat kā poļi, lietuvieši, igauņi, baltkrievi, ukraiņi, krievi – ikviena nācija, kuru skāra Otrais pasaules karš. Taču vēl pirms dažādās pasaules malās nonākušie latvieši iemantoja apšaubāmas vienotības caurausto, tomēr ikdienā parocīgi lietojamo trimdas identitāti, viņi tāpat kā visas citas kara izsvaidītās tautas bez kāda romantisma tika dēvēti bezkaislīgi tehniskā terminā par pārvietotajām personām (displaced persons jeb saīsinājumā DP). Latvieši to gan drīz vien pamanījās padarīt mīlīgāku, runājot par “dīpīšiem” un “dīpīšu nometnēm”.

“Ikviena saruna ar latviešiem vai lietuviešiem nenovēršami iegriezās par viņu zaudētajām valstīm, un viņi ar ilgošanos un lepnumu mēdza atsaukt atmiņā savas īslaicīgās neatkarības laikā sasniegto. Vainas un neveiksmes bija aizmirstas, un visi šie vienveidīgie stāsti varētu mums šķist neticami, ja vien mēs viņu balsīs nebūtu saklausījuši aizvainotu un pēc dzimtenes noilgojušos ļautiņu rūgtumu,” rakstīja kādā Braunšveigas dīpīšu nometnē strādājoša Amerikas kveikeru organizētas palīdzības biedrības dalībniece. Šie iespaidi lasāmi britu rakstnieka un dokumentālo filmu scenārista Bena Šeparda grāmatā “Ilgais ceļš mājup”, un savā īpatnā veidā tie palīdz nostiprināt droši vien grūti pamatojamo priekšstatu vai sajūtu par to, ka latviešu nonākšana emigrācijā ir kaut nedaudz īpašāka trimda, nekā tās, kādās spiestā kārtā bijis un ir jādzīvo visiem citiem.