Pie sarkanā stop

Viens ir skaidrs: Eiropas kreisos ir skārusi nopietna krīze. Tas kapitālisma un valsts kompromiss, kas izveidojās Otrā pasaules kara izskaņā, vairs nav spēkā, un, tā kā pasaule ir globalizējusies, valsts loma ir radikāli mainījusies. Tas ir galvenais iemesls kreiso šodienas problēmām.

Žans De Munks, opendemocracy.net, 5. jūlijā

Lai gan De Munka analīzi ir vērts izlasīt pilnībā, norādīšu uz viņa galveno tēzi. Eiropas sociāldemokrātu partijas vēsturiski paļāvušās uz pamatīgām valsts investīcijām sociālajā sektorā. Proti, pārdalot ievērojamu ienākumu daļu nodokļos, tās ir spējušas nodrošināt apjomīgu sociālo pabalstu politiku, valsts finansētu izglītību, veselības aprūpi un citas labas lietas. Pēc Aukstā kara beigām tas kļuva arvien grūtāk, jo nepārtraukti saruka valsts finansiālās iespējas un tā nespēja arī vairs iekasēt ievērojamu nodokļu daudzumu, nerēķinoties ar globālā kapitāla prasībām. (De Munks ironiski vaicā: ko gan politiķis mūsdienās darītu, lai viņu uzaicinātu uz Davosu?) Par to liecina Tonija Blēra un Antonija Gidensa “trešais ceļš” un citi gadsimtu mijas laika zociķu mēģinājumi samierināt sociālo aizsardzību ar globālās ekonomikas prasībām; šos mēģinājumus daudzi joprojām uzskata par sociāldemokrātijas kapitulāciju neoliberālisma priekšā. Taču kopš 2009. gada ekonomiskās krīzes Eiropā sevi piesaka cits “kreisuma” virziens. Tajā toni vairs neuzdod dažādi “sistēmas sociālisti” (kā Blērs, Gerhards Šrēders vai Fransuā Olands), bet gan grieķu SYRIZA vai spāņu Podemos veida “antisistēmas” partijas, kā arī to neformālie līdzinieki occupy un tamlīdzīgu kustību veidolā. Šie pēdējie, no vienas puses, turpina masās nest tradicionālo sociāldemokrātu karogu par kapitālisma iegrožošanu sociālā taisnīguma un vienlīdzības vārdā. Taču, no otras puses, šīs kustības ir antielitiskas un lolo pret valsti teju vai 19. gadsimta komunistiem un anarhistiem raksturīgu naidu. Tas savukārt ir visai bīstami, jo, vēršoties pret konstitucionālajām valstīm, šīs kustības faktiski apšauba arī demokrātiju, kuras svarīgākais iemiesojums, dziedi vai raudi, ir suverēna, demokrātiska valsts.

Tiktāl De Munks. Viņa sniegtā diagnoze kopumā ir pārliecinoša. Tomēr, ņemot vērā, ka viņš ar Eiropu saprot lielākoties Rietumeiropu, šo diagnozi būtu vērts ievietot mazliet plašākā perspektīvā. De Munks pareizi norāda, ka arī Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs sociāldemokrātiem šodien klājas grūti, turklāt pie tā vispirms vainojama korupcija (visskaidrāk – ungāru un poļu gadījumā). Tomēr tas noteikti nav vienīgais iemesls, kādēļ atbalsts kreisajiem Austrumeiropā krītas. Tieši viņi bieži ir bijuši atbildīgi par straujo Eiropas integrāciju gadsimta pirmajā desmitgadē, kad visi priecājās par gaidāmo pārticību vienotajā Eiropā un bija diezgan vienalga, par ko “skaitīties” – par sociāldemokrātu, kristīgo demokrātu vai liberāli. Tad pienāca 2009. gads, kad pēkšņi kļuva skaidrs, ka reāla tuvināšanās starp “vecajām” un “jaunajām” ES dalībvalstīm ir ļoti tāls sapnis. Toni sāka noteikt taupības politika, un vairs nebija īsti saprotams, ko šādos apstākļos vispār nozīmē būt sociāldemokrātam, – vēl jo vairāk tādēļ, ka Eiropas sociāldemokrātija kopumā (par spīti tās daudzajām organizācijām un “tusiņiem”) nespēja vienoties ne par kādu vienotu reakciju nedz uz ekonomisko krīzi, nedz uz bēgļu krīzi, nedz ko citu. Tādēļ Austrumeiropā sociāldemokrātijai uzticību zaudēja tie, kas bez visādām marksistu pārmērībām uzskatīja to par sinonīmu daudzmaz eiropeiskai un sociāli taisnīgai politikai.

Jāatzīmē arī, ka Eiropa kopumā šobrīd cieš no efektīvu līderu trūkuma, un visspilgtāk šis deficīts izpaužas tieši sociāldemokrātu vidū. Ir grūti atrast kādu augstākā līmeņa figūru, kuru varētu bez lielas piespiešanās pieņemt par Eiropas sociāldemokrātijas politisko seju. Nerunāsim nemaz par veco trockistu Džeremiju Korbinu Lielbritānijā, kurš lielā mērā izgāza pretbreksita kampaņu. Tas, ka Olands Francijā nākamgad zaudēs prezidenta vēlēšanās, ir diezgan droši – turklāt pilnīgi pelnīti. Zigmārs Gābriels, Vācijas vicekanclers un ekonomikas un enerģētikas ministrs, šajā priekšvēlēšanu gadā ieņem ļoti zemu vietu politiskajos reitingos, turklāt neslēpj savas dziļās simpātijas pret Krieviju: tas noteikti nestiprinās viņa eiropeiskumu. Protams, varētu iebilst, ka visi šie cilvēki labvēlīgākos politiskajos un ekonomiskajos apstākļos izskatītos daudz labāk. Es tam uzdrošināšos nepiekrist. Sociāldemokrātija savā pusotru gadsimtu garajā vēsturē jau ir pārdzīvojusi veselu virkni neērtu situāciju, kad tai nācies pielāgoties jaunai, negaidītai realitātei un veikt kārtējo “revizionismu”. Tā ikreiz pārdzimusi jaunā veidolā. Tomēr šo jauno veidolu tai lielākoties piešķīruši harismātiski līderi – no nesenās vēstures var atcerēties Kurtu Šūmaheru, Villiju Brantu, Fransuā Miterānu, jā, arī Toniju Blēru. Turpretī tagad, pēc ilgas atrašanās amatos, Eiropas sociāldemokrātu elite izskatās ļoti pelēka, nogurusi un štancēta pēc viena birokrātiska parauga. Savukārt “antisistēmas” elite, kurai ar grieķu Aleksi Cipru un spāņu Pavlo Iglesjasu kaut kāda harisma neapšaubāmi piemīt, patiesībā ir dziļi nacionāls produkts bez kādām plašākām ambīcijām.

Lai prātotu par šiem procesiem, ir ļoti izdevīgi dzīvot tādā valstī bez sociāldemokrātijas, kāda ir Latvija: tas nodrošina distanci un neitralitāti. Tomēr nevarētu teikt arī, ka tas viss uz mums neattiecas. Vispirms, tieši Eiropas sociāldemokrātu krīze pēdējo pāris gadu laikā ir padarījusi iespējamu partijas Saskaņa straujo integrāciju Eiropas sociāldemokrātu struktūrās. Atšķirībā no senākas pagātnes šobrīd tur nevienu vairs nemulsina, ka Saskaņas veidolā Eiropas sociāldemokrāti būs ieguvuši savās rindās vēl dažus slovākam Robertam Fico līdzīgus autoritārus populistus. Laikam jau velns bada laikā mušas ēd. Otrkārt, vienmēr der pavaicāt, vai civilizētas kreisās alternatīvas trūkums Latvijas politikā tomēr nav kaut kā saistīts ar kraso nevienlīdzību mūsu sabiedrībā, milzīgajiem darbaspēka nodokļiem un funkcionētnespējīgo sabiedrisko sektoru. Protams, nebūsim arī naivi. Nekādi latvju zociķi tur neko principiāli mainīt nebūtu varējuši. Paraugieties vien uz brālīgo Lietuvu, kur Brazauska sociāldemokrāti ilgu laiku ir bijuši pie varas, – nekādas lielās atšķirības nav novērojamas. Tomēr ne kurā katrā valstī būtu iespējams bez liela trokšņa pazaudēt desmito daļu iedzīvotāju un pēc tam to nesarkstot dēvēt par veiksmes stāstu.