Pieci “k” un Kukū

Uz Indiju dodas dažādu dvēseles stāvokļu vadīti ļaudis. Orientālisma vējiem līdzi tiek aiznesti svešādas dievības apdziedošie, patības dekonstruētāji, neparastu ķermenisko pozu ieņēmēji, kā arī visuresošie homo touristicus vulgaris. Nelīdz profesionālas un autodidaktiskās iepriekšsagatavošanās pašapmāns, jūsu ontoloģiskais statuss nemainīsies, neskatoties uz to, ka ietērpsiet sevi paltrakā - kurtā un galvā uzmauksiet musulmaņu galvassegu topi. Tad jau labāk palikt vien savā apdriskātajā tēkreklā un visestētiskākajā apģērba gabalā, kāds vien reiz izgudrots, - šortos.

Indijā, Pandžabas štata galvaspilsētā Amritsarā, manu izskatu vairākas reizes dienā mēģināja mainīt sikhu turbānu - dastar - pārdevējs, cenšoties noandelēt to ik reizi, kad atgriezāmies viesnīcā blakus Zelta templim - Harmandir Sahib - svētākajai no sikhu sakrālajām celtnēm gurdvarām. Uzstājīgie aicinājumi tā arī nekad neatrada dzirdīgas ausis, jo biju pārliecināts, ka turbāna valkāšana būtu noziedzīgs estētisks eklektiskums - Amritsarā uzmanību var izpelnīties jau tikai ar to, ka tu eksistē. Paši sikhi ir nesalīdzināmi lielākas uzmanības vērti.

Pētnieki mēdz uzskatīt sikhismu par jaunāko un mazāko no pasaules reliģijām. Tās nosaukumam ir rietumnieciskas saknes, kas līdzīgi kā termini “budisms” un “hinduisms” parādījās britu valdīšanas laikā Indijā. Pandžabī valodā sikh nozīmē “skolnieks” un paši sikhi dēvē sevi par gurusikhi sekotājiem, proti “skolotāja skolniekiem”. Par sikhisma aizsācēju tiek uzskatīts 16. un 17. gadsimta mijā dzīvojošais Guru Nanaks, kura visuresošā klātbūtne mierpilni noraugās no attēliem, kas atrodami visur, kur vien dzīvo sikhi. Tradīcija godā desmit skolotājus, no kuriem vispopulārākie ir pirmais - Guru Nanaks - un desmitais - Guru Gobinds Sings -, pateicoties kuram sikhisma sekotāji pieņem vispārizplatīto uzvārdu Sings (Lauva) un iegūst sikhisma reliģijas galvenos atribūtus. Guru Nanaka hagiogrāfijas vēsta, ka 30 gadu vecumā, rīta peldes laikā, Guru Nanaku pārņēma Dieva klātbūtne, un tādēļ viņš atteicās no visiem saviem īpašumiem, bet nodevās ceļošanai un Dievu slavinošu himnu dziedāšanai musulmaņu kompanjona Mardanas rebeka instrumentālajā pavadībā. Visas viņa sacerētās 974 himnas ir sikhu svētās grāmatas “Guru Granth Sahib” sastāvā, līdztekus pārējo desmit Guru himnām, kas slavina sikhu teoloģijas Dievu, kuru sikhi, līdzīgi kā musulmaņi, neattēlo. “Guru Granth Sahib” tiek uzskatīts par visu desmit cilvēcisko Guru gudrības apkopojumu un fizisku iemiesojumu. Šī teksta īpašais statuss ir nojaušams jau no tā, ka grāmata katru vakaru tiek nolikta gulēt tikai tai paredzētā istabā, kur no rīta to atkal “uzmodina”. Gaisu virs tās “attīra”, vicinot īpašu zirga astes saru slotiņu, neatkarīgi vai tā atvērtā stāvoklī guļ speciālā palankīnā, vai arī tiek nesta uz turbānam uzlikta spilvena. Kad Toronto sikhu kopiena pasūtīja 140 “Guru Granth Sahib” grāmatas, katra tika rezervēta atsevišķa vieta lidmašīnā. Lidostā pa sarkanu paklāju tās nesa baskājaini sikhi, - turklāt ziemā un, protams, virs katras vicinot slotiņu -, kur jau tās gaidīja īpaši sagatavoti autobusi. Vienkāršais sikhs nemaz nevar atļauties tādu greznību kā “Guru Granth Sahib” grāmatu, jo tad tai būtu jāparedz atsevišķa istaba. Tādēļ ikdienas sakrālajai dziedāšanai tiek izmantoti saīsināti himnu apkopojumi.

Pirmajās Amritsarā pavadītajās stundās rodas viegla pacilātības sajūta. Ap Zelta templi ņirb bārdas un turbāni. No skaļruņiem atskaņotā himnu dziedāšana rada patīkamu drošības sajūtu, kuru papildina spožo stadionu prožektoru gaisma. Nakts neiestājas vēl ilgi. Kad ir tapis skaidrs, ka tempļa viesnīcā palikt var tikai vienā istabā ar pāris nomaldījušamies paskata ārzemju jaunekļiem, nākas visu iedzīvi stiept uz kādu no tuvākajām šķersielām, lavierējot starp rikšām, atvairot piedāvājumus iegādāties turbānus un oranžas krāsas lakatiņus. Pirmajā viesnīca ar žēlsirdīgo nosaukumu Grace, mūs sagaida sikhi bez bārdām un bez turbāniem, bet tas tikai līdz brīdim, kad viesmīlību izrāda pats viesnīcas saimnieks - Kukū, vīrs savos labākajos gados un ķermeniskajos apmēros. Neskatoties uz nogurumu, vēlamies tikai vienu - pēc iespējas ātrāk doties uz Zelta templi, kā arī paēst slavenajā komunālajā virtuvē langaar. Jau pirmie sikhu guru, kuru reliģijas un sabiedrības tradīcijas attīstījās mijiedarbībā un konfrontācijā ar Indijas subkontinentā valdošo musulmaņu Mogulu impēriju, noliedza kastu sistēmu un uzskatīja, ka sievietēm vajag vienlīdzīgas tiesības. Šis egalitārisma gars visspilgtāk izpaužas kopīgajā ēšanā. Lielās virtuves langaar ikdienā par brīvu apkalpo vairākus simtus tūkstošus tempļa apmeklētāju. Jebkurš, neatkarīgi no statusa un mantiskā stāvokļa, var piedalīties un līksmi piedalās gan ēdiena gatavošanā, gan trauku izsniegšanā, savākšanā un mazgāšanā. Trauku šķindoņa, ūdens šļakatas, baskājaini un bārdaini sikhi, sievietes un vīrieši ir patiešām virtuozi šīs bleķa trauku simfonijas izpildītāji. Šajā vietā pat nebiedē vārds “hepatīts”.

Līdz virtuvei, kas atrodas tempļa kompleksa iekšpusē, nemaz nav tik vienkārši tikt. No galvenās ieejas jāveic krietns pusaplis ap futbola laukuma izmēra baseinu, kura centrā atrodas zeltā rotātā svētnīca. Pirms ieturēt maltīti, vēl jāizstāv gara rinda, tādēļ nolemjam atvilkt elpu, atdzesējot kailās pēdas pret balto marmoru, kā arī kādā neapspīdētā stūrītī klusi pārdomāt, vai sikhisms ir hinduisma un islāma amalgama, vai vēl kaut kā nodoties apcerei. Jau pēc pāris minūtēm mīļi uzbrūk uzmanība. Šeit ar jums grib runāties ikviens, kas spēj pateikt pāris vārdus angliski. Jautājumu amplitūda ir apbrīnojama, it kā iepriekš kopīgi atrunāta: pirmkārt, mans un Martas ģimenes statuss, otrkārt, Latvijas ģeogrāfiskais attālums no Lielbritānijas. Visuresoša un bērnišķīgi nevaldāma ir vēlme fotoaparātā notvert sevi un savu ģimeni ar nogurušu bālģīmju pāri. Uzmanības un novērtētības triumfs - lieli, mazi, veci un jauni steidz laipni lūgt fotosesiju vai vienkārši paspiest roku. Un tā ik dienas, līdz jūsu uzmanības reģistrs ir piepildīts un sāk parādīties blakusefekti - vēlme uzvilkt uz sejas turbānu, vai, nedaudz praktiskāk, vairākas reizes dienā iegriezties rietumnieciskā kafejnīcā, kur uzmanība būtu vērsta tikai uz zemeņu kokteili.

Bet kas tad sikhus atšķir no musulmaņiem un hinduistiem? Arī islāma zemēs valkā turbānus, himnas kaislīgi dzied vaišnāvi un šivaisti, nerunājot jau par tibetiešu mūku zemo frekvenču dūkoņu. Taču ortodoksālajiem sikhiem jeb khalsa ir piecas kakkaras. Tradīcija pieņem, ka desmitais guru - Guru Gobinds Sings - 1699. gadā saviem sekotājiem pamācīja pieņemt piecus ticības atribūtus, kuru nosaukumi pandžabi mēlē sākas ar “k” burtu, proti, kakkara. Jebkurš no ortodoksālajiem sikhu vīriešiem par pienākumu uzskata negrieztu matu nēsāšanu - kesh, kurus regulāri sukā ar īpašu koka ķemmi - kangha. Šo ķemmi nēsā līdzi, paslēptu zem turbāna sapītajos matos. (Reiz sarunā ar kādu prozelītiski noskaņotu sikhu, nācās atzīt savu nezināšanu jautājumā par budistu ikonogrāfiju, proti, kāpēc uz visām statujām gan Tālajos Austrumos, kā arī Dienvidaustrumu Āzijā budas statujām ir attēloti mati. Manam sarunas biedram bija gatava atbilde - matos slēpjas dievišķs spēks.) Īpašu interesi mūsos raisīja kokvilnas apakšbikses - kachh -, kuras simbolizē šķīstību. Tomēr, slepus nopētot puskailos vīrus pie baseina, ar vilšanos atklājām, ka tās nekādi neatšķirās no parastiem bokseršortiem. No nelielā zobena-dunča kirpan šķirties nedrīkst neviens īstens sikhs, pat tad, ja jāiemērcējas svētajā Zelta tempļa baseinā. Ap roku tiek nēsāta metāla sprādze kara, kuras riņķveida forma simbolizē Dieva bezgalību. Reliģiskā atribūtika, veģetārais ēdiens un cienījamais sikhu izskats radīja iespaidu par sabiedrību, kurā nepastāv netikumi - neviens nedzer un visi mīl dzīvniekus. Pēdējā vakarā, pirms aizbraukšanas no Amritsaras, šie naivie priekštati man par lielu atvieglojumu tika sagrauti. Viesnīcas īpašnieks Kukū, pilnā piecu kakkaru ekipejumā, mums uzdeva jautājumu:

“Would you like to have a drink?” Nespējot noticēt, ka ar šiem vārdiem tiek piedāvāts jau otrais litrs masala chai, pēkšņi uzplaiksnīja neliela cerība... kuru es ieraudzīju arī Martas acīs, un drosmīgi pārjautāju, vai gadījumā Kukū ar to nav domājis kādu grādīgāku dzērienu.

Saņemot apstiprinošu atbildi, man izlauzās pārliecinošs: “I would never refuse!” Kukū, tēvišķā apmierinātībā ķiķinādams, mūs veda uz savu guļamviesistabu, kur uz galda jau stavēja viskijs, sodas ūdens, ledus, nez no kuriens parādījās gards veģetārais jēra pautu sautējums. Un tā, ik pa brīdim izdziestot gaismai, ko izraisa elektrības padeves traucējumi karstajā laikā, un ierūcoties benzīna ģeneratoriem, omulīgais vīrs dalījās savās sikha pārliecībās par ģimenes vērtībām un uz līdzenas vietas pat piedāvāja kļūt par Indijas krusttēvu mūsu vēl nedzimušajiem bērniem. Šad tad, izliekoties, ka dodos uz labierīcībām, nokvēpušajā viesnīcas virtuvē, kopā ar Kukū dēliem un viņa znotu, kurš, atbilstoši komplekcijai, tika nokristīts par Pelmeni, smēķējām un raudzījāmies TV slavenību šovā. Kad vecākais no dēliem - Amans - sāka runāt par kādu korejiešu meiteni, kas pašreiz viesnīcas istabiņā jau trešo dienu kopā ar viņa draugu ripo pa grīdu, sapratu senķīniešu teiciena “starp četrām pasaules jūrām mēs visi esam brāļi” burvīgo vēstījumu...