Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mērglis pats un mērgļi visapkārt
Pirmās liecības par alkatīgo Bērniju Medofu ir galēji neglaimojošas: viņš apzog galvenokārt ebrejus, īstenojot finansiālu holokaustu - viņa klienti viņu sauc par otru Hitleru; viņš krāpj sievu, divdesmit gadus uzturot sakaru ar mīļāko Šerilu Vainstīnu; viņš apmeklē prostitūtas masāžas salonos un snobiski tērē naudu par vasaras mājām Palmbīčā, Montokā, Antibas ragā un penthausu Manhetenā. Bijušais NASDAQ biržas vadītājs izrādās parasts mērglis, kādus redzam ik uz soļa.
Viņa finanšu direktors Frenks Dipaskali arī izrādās mērglis - lieto narkotikas un glabā neatļautus šaujamieročus, bet no atbildības par to Dipaskali izdodas izvairīties, jo viņš piekrīt sadarboties ar federālo tiesu Manhetenā un liecināt pret savu noziegumu partneri. Tas ļaus viņam saņemt cietumsodu, lielākais, 125 gadu garumā - tas ir par 25 gadiem mazāk nekā viņa bosam!
Kamēr Šerila Vainstīna strādāja par finanšu direktori Amerikas sieviešu cionistu organizācijā Hadassah, Bērnijs pierunāja mīļāko investēt ne vien 40 miljonus šīs organizācijas naudas, bet arī visus Šerilas ģimenes 35 gadu iekrājumus. Apspriežot investīciju stratēģiju uz viena spilvena ar Bērniju, Šerila bija ievērojamā interešu konfliktā ar Hadassah un savu vīru. Pēc Medofa finanšu piramīdas sabrukuma Šerila ar vīru Ronaldu bija spiesti pārdot savu māju Manhetenā, jo “bija zaudējuši visu”. Tiesa, daļu naudas viņa atgūs, jo 25. augustā izdevniecībā St. Martin’s Press iznāk grāmata “Love, Money, Bernie and Me”, kur sešdesmitgadīgā Vainstīna 224 lappusēs sīki apraksta savu intīmo sakaru.
Jau jūnija tiesas sēdē viņa savu gultasbiedru raksturoja kā “šo biedu, šo monstru, šo riebekli un šo briesmoni”. Bērnija advokāts Aira Sorkins izteicis cerību, ka, stāstot par savām investīciju saistībām, Šerila grāmatā “ir diskrētāka, nekā viņa ir bijusi attiecībā uz savu seksuālo dzīvi”.
Arī Medofa sekretāre Eleanora Skvilari nevarēja pretoties vēlmei sniegt izsmeļošu interviju žurnālam Vanity Fair: viņai šķita, ka sadarboties ar FIB šīs lietas izmeklēšanā ir par maz, lai izpirktu savu vainu pret sabiedrību. Tieši no sekretāres lasītāji uzzināja, ka darba laikā priekšnieks ir pētījis intīmsludinājumus uz žurnāla pēdējā vāka noslīdējis no sava krēsla tik zemu pagaldē, ka Eleanora ir baidījusies, vai tik viņš nenokritīs. Reiz Eleanora ieskatījusies viņa adrešu grāmatiņā un uz burta “M” ieraudzījusi tik daudzu masieru kontaktus, ka brīdinājusi: “Ja jūs šo adrešu grāmatiņu pazaudēsiet un kāds cits to atradīs, viņš nodomās, ka jūs esat perverss”. Reizēm Bērnijs esot sarunājis “masāžas” seansus vērtspapīru tirdzniecības laikā. “Kurp jūs dodaties?”, vaicājusi Eleanora. “Tāpat - pastaigāties”, Bērnijs melojis, bet pēc stundas vai vēlāk atgriezies “daudz labākā noskaņojumā”.
Pārtrumpot tirgu ir pats vienkāršākais
Medofam bija jāpaskaidro saviem klientiem, kā viņam divdesmit gadu garumā vienmēr izdodas ģenerēt lielāku atdevi no investētās naudas, nekā aug pats tirgus. Konkurenti kā nolādēti cīnījās ar akciju tirgus indeksiem, lai viņu investīciju portfeļi dotu lielāku atdevi, bet tikai atsevišķi veiksminieki reizēm panāca rezultātus, kas par dažiem procentiem pārsniedza indeksus. Medofa fondi konstanti deva 10 - 15 % atdevi pat visnelabvēlīgākajos tirgus apstākļos. 13 500 klienti pētīja fondu atskaites un dziļā cieņā grozīja galvas: ja visu akciju cenas bija kritušās un tikai divām akcijām nedaudz pieaugušas, Bērnijs nekļūdīgi bija licis uz tām!
Īstenība izrādījās šokējoša pat FIB izmeklētājiem: Bērnijs Medofs vērtspapīros nebija investējis ne centu no savas finanšu piramīdas naudas. Kā tas kļuva iespējams? Kāpēc to neviens nebija pamanījis? Šeit slēpjas galvenā viņa panākumu atslēga - teicama ilūzijas radīšana.
Bernarda Medofa firma atradās trīs stāvos cienījamā 34 stāvu Manhetenas debesskrāpī Trešajā avēnijā, sauktā par Lūpukrāsas ēku. Deviņpadsmitajā stāvā atradās administrācija, bet četras piektdaļas stāva aizņēma vērtspapīru tirdzniecības telpa, kurā dīleri nodarbojās ar tirgus veidošanu (market-making) vērtspapīriem. Pēc būtības dīleri iepirka vai pārdeva vērtspapīrus vairumā, uzturot to likviditāti un piedāvājot saviem klientiem piedalīties darījumos, tirgojot vērtspapīrus nevis tieši tirgū, bet izmantojot savus krājumus. Tas nav īpaši ienesīgi - tāds smags nelielu komisiju bizness, toties ideāli atbilst bijušā NASDAQ vadītāja kompetencei. Pie tam šis bizness rada vērtspapīru darījumu apjomu tik lielu, ka neviens pat neiedomājās pārbaudīt un atklāt faktu, ka Medofa fondi nav ne reizi izmatojuši tirgus veidotāju pakalpojumus. Astoņpadsmitajā stāvā atradās datorsistēmas, juristu kabineti un konferenču telpa. Tikai 17. stāvs bija atvēlēts “investīciju konsultāciju biznesam”, kas tad arī vēlāk izrādījās vērienīgākā finanšu piramīda pasaulē jeb Ponzi shēma. (Ponzi bija pirmais amerikānis, kas 20. gadsimta 20. gados kļuva bēdīgi slavens, izmaksājot kā peļņu jaunu investoru naudu.)
Pārtrumpot tirgu, tajā piedaloties, ir lielākais izaicinājums visiem aktīvu pārvaldītājiem pasaulē. Pārtrumpot tirgu post factum, tajā nepiedaloties, ir triviāls matemātisks uzdevums. Tā kā no klientiem savāktā nauda atradās Chase Manhattan bankas kontā, krāpnieku darbs bija samērā vienkāršs - vēsturiski notikušajos akciju un citu vērtspapīru cenu kāpumos un kritumos bija jāizvēlas piemēroti laika momenti, kad “pirkt” un kad “pārdot” vērtspapīrus tā, lai kopējais portfeļa gada ienesīgums būtu kādi 13 %. Pat krītošā tirgū tas ir iespējams. Šie nenotikušie darījumi tika uzrādīti investoru pārskatos, kas norādīja uz stabilu peļņu un Dievam līdzīgu gaišredzību. Neviens cits tirgū tā nevarēja, tāpēc arvien vairāk investoru pievērsās tieši Bērnijam Medofam.
Neviens (!), ieskaitot auditorus, neiedomājās pārbaudīt darījumu īstumu. Tika pārbaudītas vērtspapīru cenas to pirkšanas un pārdošanas brīžos - tās sakrita izcili (ko citu var gribēt no profesionāla un atzīta vērtspapīru tirgus veidotāja?!), bet ne vērtspapīru apjomi, kas it kā bija “iejukuši” vērienīgajā un reālajā tirgus veidošanas biznesā.
“Ikviens tirdzniecības darījums, ikviens tirdzniecības rīkojuma orderis, ikviens konta izraksts, ikviens apstiprinājums, ikviens saistītais ieraksts - viss bija fiktīvs,” atzina Vērtspapīru un valūtas komisija. Lai automatizētu šāda apjoma fiktīvu dokumentu radīšanu, Bernards Medofs un finanšu direktors Frenks Dipaskali bija izveidojuši speciālu datorsistēmu. Tā kā shēma ietvēra fondus ar miljardiem dolāru lieliem aktīviem, viņiem vajadzēja nodrošināt, lai darījumi izskatītos kā atsevišķi un dažādos laikos veikti.
Šim nolūkam viņi izmantoja arī nejaušo skaitļu ģenerēšanas programmas, lai ārēji izskatītos, ka tirdzniecība notiek ar dažādiem laika intervāliem. Tagad ir noskaidrojies, ka sistēma nav bijusi ideāla - piemēram, nesenās klientu atskaitēs ir figurējis Fidelity Spartan U.S. Treasury Money Market Fund, kas nepastāv kopš 2005. gada. Taču šādas sīkas neatbilstības auditori plaukstošajā uzņēmumā nebija spējuši atrast.
Ilūzijas, kas rada realitāti
Uz darbinieku jautājumu: “Kā mēs visi varējām būt tik akli?”, FIB aģente atbildēja: “ Neko tādu man līdz šim vēl nav nācies redzēt. Jūs visi esat dzīvojuši Disnejlendā.”
Piemēram, darbinieki zināja, ka šefs nav draugos ar datoru, jo darbā viņš to nelietoja. Tas izrādījās kļūdains secinājums, jo mājās Medofs ar datoru strādāja intensīvi.
Septiņpadsmitajā stāvā klientu serviss bija ļoti slikts. Bet labāku nevajadzēja, jo kļūt par Bērnija klientu bija pagodinājums. Personāldaļas vadītāja rūpējās, lai darbā tiktu pieņemti zema līmeņa klerki, galvenokārt, strādājošas mātes, kas saņēma ne vairāk par 1600 latiem mēnesī. Viņas bija jaunas un naivas, bez finanšu izglītības un nespēja saprast notiekošo. Savai sekretārei Bērnijs teica: “Ja tu gribi mācīties, ņem mākslas vēsturi, es to apmaksāšu. Tikai ne biznesu!” Savukārt sava nozieguma līdzdalībniekiem Frenkam un personāldaļas vadītājai Bērnijs maksāja karaliski. Sešdesmit vienu pēdu garas jahtas un Bentley automobiļi bija tikai redzamākā daļa no viņu kompensācijas. Bērnijs bija augstsirdīgs: reizēm viņš jaunlaulātiem darbiniekiem apmaksāja visu medusmēnesi, reizēm rūpējās par darbinieku bērniem, lai tie varētu sākt darbu viņa firmā.
Bērnijam ļoti palīdzēja zināšanas par auditoru respektu pret starptautiskiem darījumiem.
Bērnijs bija paskaidrojis, ka viņa ASV darījumus depozitārijā viņa vārdā it kā veic Eiropas bankas un otrādi - Eiropas darījumus veic ASV dīleri. Neviens (!) nekad nepārbaudīja šādu “starptautisku” biznesu.
Medofs pārbaudītājiem atklāja tikai daļu no sava biznesa. Viņš uzrādīja tikai 10 - 25 darījumu kontus, kuru saturu viņš īpaši rūpīgi kontrolēja, bet kopējais kontu skaits, ko viņš pārvaldīja, bija mērāms tūkstošos. Ilgu laiku Medofs vispār nebija reģistrējies Vērtspapīru un valūtas komisijā kā investīciju padomnieks - tik izveicīgs viņš bija!
Izejas stratēģija un patiesība Medofa režijā
Galvenais jautājums Medofa rīcības izpratnei ir viņa sākotnējā stratēģija. Bērnijs Medofs nebija tik apmāts, lai nesaprastu finanšu piramīdas galīgumu un uzsāktā neatgriezeniskumu. Viņš neplānoja bēgt uz Argentīnu vai mainīt savu identitāti. Kāds bija viņa nozieguma “pozitīvais” scenārijs?
Atbildi var dot Medofs pats: iespējams, mūs sagaida aizraujoša grāmata.
Pagaidām var tikai spekulēt, mēģinot izprast šo cilvēku. Biedējošākā ir atziņa, ka viņš būtu varējis noturēt kontroli pār savu piramīdu līdz savas nāves dienai - finanšu piramīdas analīze liecina, ka kritisks izrādījās 2008. gada rudens, kad akciju tirgus piedzīvoja strauju sabrukumu. Lielie investori pieprasīja lielas izmaksas - 7 miljardus dolāru - ko Medofs nevarēja veikt.
Bez šiem satricinājumiem viņš savu piramīdu būtu turpinājis būvēt vēl gadus desmit. Tas bija iespējams, jo solītie augļi 10 - 15 % apmērā nepieprasīja piramīdas strauju augšanu, pie tam lielākā daļa investoru nopelnīto reinvestēja, neprasot naudas izmaksas. Savukārt ik gadu piesaistīt 5 - 7 % jaunas naudas, pat ja tie bija miljardi dolāru, ar Bērnija reputāciju un ietilpīgajā Amerikas tirgū bija iespējams. Stingri ierobežojot personisko alkatību, Medofs būtu komfortā nodzīvojis līdz sava mūža beigām, savu īpašumu jau laikus nododot labticīgiem ieguvējiem - dēliem un citiem radiniekiem. Piramīda būtu sabrukusi vien pāris gadus pēc viņa nāves, jo, visticamāk, nekontrolētais un narkotiku sagrautais finanšu direktors mēģinātu to pārlieku alkatīgi izmantot savas labklājības vairošanai.
Izmantojot savu nāvi kā sākuma stratēģiju, lielos tirgos ir iespējamas ilglaicīgas finanšu piramīdas. Galvenie nosacījumi to pastāvēšanai: minimāli tirgus satricinājumi, salīdzinoši zema garantētā peļņa un augsts reinvestētās peļņas procents.
Tas liek domāt, ka ne par visiem Bērnijiem mēs esam uzzinājuši... Piemēram, Le Parisien augustā jau ziņoja par aizturēto franču “mini-Medofu”.
Medofs vienmēr bija dīvains - ne sliktā vai savādā veidā, bet atšķirīgs un ļoti paštaisns. Šodien precīzi apgalvot, ka mēs saprotam notikušo, var vienīgi ar zināmu piesardzību.
Ir viedoklis, ka FIB un investori ir uzzinājuši par šo blēdību tieši tādā veidā, kā Medofs pats to ir gribējis.
Viņš bija rūpīgi plānojis savu arestu - redzamā vietā uz galda bija atstājis dienasgrāmatu, ko parasti nēsāja līdzi. Dienasgrāmatā bija vairāki zīmīgi ieraksti, piemēram: “Atcerēties samaksāt darbiniekiem!”, ko iepriekš viņš pats nekad nav darījis - iespējams, FIB izmeklētāju maldināšanai. Arī tikšanos ar savu advokātu Airu Sorkinu viņš bija ieplānojis dažādās dienās, tā nodrošinoties pret aresta laika nenoteiktību.
Pēc aresta Bērnijs piezvanīja Eleanorai un pārjautāja, vai FIB izmeklētāji ir atraduši viņa dienasgrāmatu un viņa čemodānu. Saņēmis pozitīvu atbildi, Bērnijs esot izklausījies apmierināts. Savā kabinetā viņš bija atstājis 100 nesegtus čekus par kopējo summu 173 miljoni dolāru, kas bija izrakstīti viņa darbiniekiem. Tiek uzskatīts, ka tas nozīmē - Medofs bija sagatavojis ieganstu, lai atzītos dēliem par izveidoto shēmu.
Cik Latvijā pazīstama aina: pāris dienas pēc Bernarda Medofa atzīšanās FIB aģenti pārtvēra viņa sūtījumu radiniekiem un draugiem, kurā bija vienu miljonu dolāru vērti pulksteņi un senas rotaslietas.
Mācāmies dzīvot digitāli
Pasaules dižākā mākslas zagļa noslēpumi