Platona ēnā

Ikvienam, kurš sastapies ar tā saucamās akadēmiskās jeb zinātniskās literatūras kalniem, ko ik gadu pasaulē saražo par jebkuru iedomājamu un neiedomājamu jautājumu, agrāk vai vēlāk nākas atskārst, ka tāda un tāda Jēlas, Hārvardas, Oksfordas, Sorbonnas vai Heidelbergas profesora septiņpadsmitā grāmata vai piecdesmit otrais “zinātniskais” raksts, kas parādījies visprestižākajā akadēmiskajā izdevniecībā, vēl neko nenozīmē un var izrādīties pilnīgas blēņas, jo 90 % rakstītāju neraksta, lai kaut ko saprastu vai kaut ko noskaidrotu, bet tāpēc, ka jāraksta, tāpēc ka nevar nerakstīt – tā vienkārši darbojas akadēmiskās pasaules industrija ar saviem ražošanas tempiem, tirgu, prestižu, modi un tamlīdzīgiem akadēmiskās pasaules vadātājiem. Taču brīnumainā kārtā, reizēm, ja paveicas, šajos bezjedzīgu papīru kalnos var uzdurties pērlēm, kurās atspīd domas uguns, īsta interese, godīgi mēģinājumi saprast un zināšanas šī vārda vislabākajā nozīmē.

Mailss Burnjets (Myles Burnyeat, 1939) ir viens no nedaudzajiem pasaulē, kura teiktajā par Platonu un Aristoteli ir vērts ieklausīties vienmēr; viņš ar viņiem ir godīgi pavadījis jau vairāk nekā četrdesmit gadu un nenoliedzami ir viena no lielākajām Platona lasītāju autoritātēm pasaulē. Pirms piecpadsmit gadiem viņš pameta sekmīgu profesora karjeru Kembridžā un kļuva par All Souls koledžas pilntiesīgu locekli un pētnieku. Anglosakšu pasaulē nav augstākas atzinības par padarīto darbu un tā kvalitāti kā apstiprināšana par pētnieku šajā koledžā, kurā maksimāli ērtos apstākļos cilvēks var domāt, lasīt, pētīt un rakstīt to, kas viņam interesē (pat ja to ik pēc septiņiem gadiem nākas uzrādīt stingras komisijas priekšā). Viņa kabinetā starp citām grāmatām pamanīju Platona tulkojumu krievu valodā. Izrādās, Mailsu Burnjetu, tāpat kā daudzus viņa paaudzes angļus, armijā apmācīja spiega amatam. Šīs apmācības ietvaros, viņš ar pateicību atzīst, bija jāapgūst arī krievu valoda.

Lai kā mēs attiektos pret Platona rakstīto, nav šaubu, ka tieši viņš izdomāja filozofiju. Platons nav viens no pagātnes filozofiem, kurus var apmeklēt kā arheoloģiskos izrakumos atrastus akmeņus, aplūkot un atzīt par senas civilizācijas atlūzām, viņš joprojām ir nerimstošs, verdošs filozofijas avots, virsotne, kuras ēna iezīmē visas Rietumu filozofijas robežas. Daži šajā ēnā par jēdzīgāko uzskata Platona lasīšanu un draudzēšanos ar talantīgāko no Platona skolniekiem, Aristoteli. Mailss Burnjets daudziem no viņiem ir kļuvis par drošu ceļvedi tuvāk virsotnei, tuvāk Platona domai.

2003. gada septembrī, pēc Klasisko un orientālo pētījumu centra AD FONTES ielūguma, Mailss Burnjets LU Filozofijas fakultātē nolasīja piecas lekcijas par antīkās filozofijas konceptuālo mantojumu.

A. R.

Rīgas Laiks:Vai jūs esat filozofs?

Mailss Burnjets: Vienā nozīmē – jā, vienā nozīmē – nē.

RL: Kādā nozīmē – jā un kādā – nē?

Burnjets: Es reiz uzstājos radioraidījumā, kurā katru nedēļu uz interviju tika aicināti dīvainu profesiju cilvēki. Iepriekš pie viņiem bija bijuši hipnotizētāji vai kaut kas tamlīdzīgs, un tagad viņiem bija filozofi. Mēs bijām kādi deviņi, un intervētājs nebeidza vien uzdot jautājumus par to, vai mums ir sava dzīves filozofija. Viņam pašam par filozofiju bija ļoti vāja nojausma. Diskusija nevedās, jo telpā bija tikai viens cilvēks, proti, Maikls Dammets, kurš ir filozofs tajā nozīmē, ka viņam ir sava liela, sistemātiska teorija, kuru visi uzskata par vienu no svarīgākajiem filozofijas izvērsumiem mūsdienās. Pārējie bija tādi, kas vienkārši cenšas pēc iespējas labāk saprast tādus cilvēkus kā Dammets vai, manā gadījumā, Platons un Aristotelis, un nodot savu aizrautību un interesi tiem, kurus māca, vai tiem, ar kuriem diskutē akadēmiskos žurnālos un grāmatās. Viņi ir “filozofi” citā nozīmē.

RL: Vai jūs zināt, kas ir filozofija?

Burnjets: Es drīzāk teiktu, ka filozofija ir bijusi daudzas un dažkārt ļoti atšķirīgas lietas. Es filozofu pazīstu, kad ar viņu satiekos. Kad lasu Maiklu Dammetu, kad lasu Aristoteli, kad lasu Platonu, es zinu, ka lasu filozofu, – tajā nozīmē, ka viņiem ir pašiem savas lielas domas.

RL: Stāsta, ka Budu var pazīt pēc
34 ārējām zīmēm – rokām līdz ceļiem, sniegbaltiem zobiem un citām. Pēc kādām pazīmēm jūs pazīstat filozofu?

Burnjets: Viena no tām ir spēja saskatīt saistību starp šķietami tālām lietām, kuru saistību vairums no mums neredz. Teiksim, saskatīt saistību starp noteiktu jautājumu ētikā un kādu jautājumu loģikā vai metafizikā. Tā ir spēja saskatīt, kā jūsu teikto var saskaņot ar to, ko jūs esat teicis senāk vai taisāties teikt vēlāk it kā pavisam citā sakarā.

RL: Vai jūs varētu dot kādu piemēru sakarībām, kuras jūs redzat, bet vairums angļu neredz?

Burnjets: Bet es taču saku, ka es neesmu tāda veida filozofs. Es varu saskatīt sakarības Aristoteļa, Platona vai, ja gribat, Vitgenšteina darbos. Es esmu pieticīgs filozofs, kurš cenšas dalīties ar citiem savā saprašanā un apbrīnā par lielajiem filozofiem, ar kuriem es strādāju.

RL: Jūs teicāt, ka viņiem bija lielas domas. Kas viņu domas padara “lielas”?

Burnjets: Nu, piemēram, šodien mēs runājām par Platona Valsti. Kad šis darbs parādījās, tas bija lielākais, es gribu teikt – fiziskā nozīmē lielākais filozofiskais darbs, lielāks par jebko no iepriekš rakstītā. Nav nevienas liecības, ka kāds kaut kur būtu rakstījis kaut ko izmēros līdzīgu. Platons tur aplūko veselu virkni priekšmetu – taisnīguma, mākslas un izglītības dabu, teoloģiju, politiku, to, kas ir zināšana un kas ir viedoklis. Visas šīs lietas ir saaustas kopā, Platona pieeja jebkuram no šiem domas priekšmetiem ir cieši saistīta ar to, ko viņš saka vai gatavojas teikt par citām lietām. Šodien filozofi ar katru no šiem priekšmetiem nodarbojas atsevišķi, rakstot par mākslas filozofiju vai epistemoloģiju. Platons savilka to visu kopā šajā grandiozajā domas celtnē. Visa Platona Valsts patiešām ir ļoti liela doma.

RL: Pēc kādiem principiem jūs vadāties, lasot lielos filozofus?

Burnjets: Es domāju, jūs mēģināt man piedēvēt vadīšanos pēc kādiem apzinātiem principiem lielākā mērā, nekā tā man piemīt. Es nupat pabeidzu garu, sešdesmit lappušu gabalu par to, kā būtu lasāma viena nodaļa Aristoteļa darbā Par dvēseli, norādot daudzās viņa atsauces uz citiem viņa tekstiem, kuras cilvēki reti pamana, sevišķu uzmanību pievēršot tam, kādu lomu šī nodaļa spēlē darba Par dvēseli kopējā struktūrā. Manuprāt, jebkura darba nodaļa ir interpretējama tā gaismā, kas ir teikts pirms tam, taču ļoti jāuzmanās ielasīt tur lietas, kuras vēl nav pateiktas, bet tiks teiktas darba turpinājumā, nav nekādas jēgas izraustīt teikumus no dažādām malām un salikt pa jaunam kopā. Taču tas nav vadošs princips, pēc kura jūs jautājāt, tā vienkārši ir prakse.

RL: Kāpēc šos tekstus lasīt?

Burnjets: Ko jūs jautājat? Kāpēc es tos lasu? Kāpēc kādam tie būtu jālasa? Kāpēc mudināt citus to lasīt?

RL: Sāksim ar to, kāpēc jūs tos lasāt?

Burnjets: Es skolā mācījos klasiskās valodas, tāpat kā daudzi no tiem, kas pieder manai paaudzei. Es atklāju filozofiju skolas laikā, kad mums bija jānodarbojas ar Eiera grāmatu Valoda, patiesība un loģika. Manī kaut kas uzreiz atsaucās, un es jutu, ka filozofija domāta man, es tur jutos kā zivs ūdenī, man bija skaidrs, ka es gribu nodarboties ar filozofiju. Kad es pēc skolas nonācu Kembridžā, es jau biju lasījis daudzus filozofiskus tekstus, un man nebija grūti pamanīt, ka mani klasisko valodu skolotāji par filozofiju nezina neko, viņi nespēja atbildēt uz maniem jautājumiem. Kembridžā ilgu laiku klasiskās valodas un filozofija tika mācītas pilnīgi šķirti, tieši pretēji Oksfordai, kur filozofija vienmēr ir bijusi saistīta ar klasisko valodu apguvi. Tāpēc es nolēmu pamest klasisko valodu studijas un studēt filozofiju, lai, kā es tobrīd domāju, varētu atbilstošā veidā lasīt Platonu un Aristoteli. Bez tam es viņus vienkārši lasu, es viņus vienkārši mīlu, man nav nepieciešama kaut kāda izvēle, man nav atbildes uz jautājumu, kāpēc es to daru, jo man nav tāda jautājuma. Es ar viņiem nodarbojos daudzus gadus, ar viņu palīdzību es nopelnu sev iztiku, man ir ļoti paveicies, ka viņu lasīšana man ir devusi ļoti interesantu dzīvi un ļāvusi nokļūt daudzās interesantās vietās.

RL: Un kāpēc jūs mudināt citus lasīt Platonu?

Burnjets: Jo es domāju, ka tas ir brīnišķīgi, interesanti un stimulējoši, un… (domā) … tā ir piepūle domāt sevi kāda spēcīga, intelektuāla prāta ietvaros, kas pieder pavisam citam laikmetam, citai kultūrai – šajā gadījumā pat nav svarīgi, ka tas bija laikmets un kultūra, kas ļoti nozīmīgi ietekmējusi mūsu laiku un kultūru –, tā ir brīnišķīga pieredze – ieiet citā prātā, citā pasaulē un… Te es apstāšos, šobrīd.

RL: Ko tieši jūs domājat, sakot “interesanti”?

Burnjets: Beidziet, jūs zināt, ko nozīmē “interesanti”.

RL: Nezinu gan.

Burnjets: Nu, es teiktu, ka ar “interesanti” es saprotu kaut ko tādu, kas sagrābj tavu prātu un tevi pārņem. Neatkarīgi no tā, vai tu tam piekrīti, vai nē, tas izraisa apbrīnu, piemēram, manī izraisīja apbrīnu daži gabali Platona Valsts centrālajās grāmatās un fantastiskie, negatīvie argumenti viņa dialogā Teaitēts. Ja jūs vispār sajūtat filozofijas garšu – to sajūt nebūt ne visi, tāpat kā ne visiem ir muzikālā dzirde –, tad tādas lietas izrādās sevišķi interesantas. Platonu joprojām lasa un lieto visā pasaulē, gan filozofiskajā izglītībā, gan politikā, gan vienkārši vispārējā izglītībā. Saule nekad nenoriet pār Platona Valsts lasīšanu, tas patiesi tā ir burtiskā nozīmē.

RL: Vai jūs piekrītat neoplatoniķu apgalvojumam, ka Platons bija dievišķs?

Burnjets: Dievišķs? Jā, man nav iebildumu tam piekrist, lai gan es nezinu, pie kā tas ved. Taču viņu nozīmē dievišķs, jā, es piekrītu.

RL: Ja nemaldos, viņu gadījumā tas nozīmē, ka katra zilbe…

Burnjets: …ir jāuzskata par dārgu un sargājamu. Es domāju, ka neoplatoniķu Platona lasīšanā ir kaut kas brīnišķīgs, jo viņi pievērš uzmanību frāzēm un vārdiem, kurus mūsdienu lasītājs gandrīz nepamana. Viņi spiež atgriezties pie teksta.

RL: Jūs lasāt Platonu vairāk nekā 2300 gadus pēc viņa. Vai, jūsuprāt, viņš gribēja, lai viņa darbi ilgst?

Burnjets: Jā, es domāju, ka viņš rakstīja mūžībai. Daži, sevišķi antīkās kultūras vēsturnieki, cenšas mūs pārliecināt, ka viņš rakstīja sava laika atēniešiem, ka viņš vērsās tikai pie viņiem. Es neredzu nevienu iemeslu, kas liktu uzskatīt, ka viņš vērsās pie atēniešiem vairāk nekā pie grieķiem vispār vai pie tiem, kas nāks pēc grieķiem. Dzīrēs viņš saka, ka viena no nemirstības formām ir grāmatu rakstīšana, jo tās, tāpat kā bērni, turpina būt pēc tam, kad jūsu vairs nav. Aristotelis pilnīgi noteikti uzskatīja, ka viņa filozofija ilgs ilgi pēc viņa, ka praktiski tā ir pilnīga. Platonam šajā ziņā ir neticami panākumi, ja runā par viņa lasīšanu pēc viņa nāves.

RL: Kāpēc Platons vispār rakstīja? Ja es nemaldos, tad dialogā Faidrs var saskatīt pašas rakstīšanas atspēkojumu, tāpat kā Septītajā vēstulē, ja jūs to uzskatāt par autentisku.

Burnjets: Es neuzskatu, jo tās autors ir filozofiski nekompetents, to pat nevar būt rakstījis kāds no viņa tuvākajiem sekotājiem. Bet, ja runā par Platona Faidra interpretāciju, es nevaru piekrist. Diskusija par rakstīšanu notiek sarunas starp Sokratu un Faidru ietvaros. Tajā brīdī viņi apspriež apņēmību rakstīt grāmatas par to, kā runāt tiesā, tā ka te mēs sastopamies ar Platona rakstīšanu par runāšanu par rakstīšanu par runāšanu. Tas vispār ir viens no piņķerīgākajiem Platona dialogiem. Ļaudis mēdz lasīt to tieši, tā teikt, nesarežģīti, pieņemot, ka šajā sarunas epizodē nav nekādu problēmu, lai varētu problematizēt citas vietas Platona dialogos. Īstenībā viņš nenosoda rakstīšanu, tas ir, viss sliktais attiecas arī uz runāšanu, nav, kā daudzi mēdz pieņemt, tā, ka viņš dod priekšroku runāšanai, bet rakstīšanu nosoda. Turklāt, jāņem vērā, ka tā laika retori, piemēram, Alkidēms bija jau rakstījuši par to, ka runāšana ir pa īstam, bet rakstīšana ir kaut kas mazāk nozīmīgs. Savā ziņā tas bija vispārpieņemts viedoklis. Bez tam – kāds ir Platona iebildums pret rakstīšanu? – Tas, ka grāmatas turpina teikt vienu un to pašu, ka tās neatbild uz jautājumiem. Taču pašam Platonam izdevās sarakstīt grāmatas, kas neteica un nesaka vienu un to pašu.

RL: Platons min arī to, ka rakstītie vārdi nespēj sevi aizstāvēt.

Burnjets: Nespēj, bet ir kaut kas smieklīgs tajā, kā cilvēki atrod ceļus Platona aizstāvēšanai, tā ir Platona pētniecības pamatnodarbošanās, lai gan pirmajā acu uzmetienā tā šķiet nejēdzība. Tieši tā es saprotu dzīvu nodarbošanos ar tekstu – mēģini saskatīt labu argumentu tur, kur esi šaubījies, ka tāds ir iespējams, mēģini saprast to, ko nesaprati iepriekš.

RL: Platona Teaitēts ir veltīts jautājumam, kas ir zināšana. Kā jūs domājat, kāpēc viņš neuzrakstīja dialogu par to, kas ir domāšana?

Burnjets: Ar domāšanu… vai jūs norādāt uz to vietu, kur viņš saka, ka doma ir dvēseles dialogs pašai ar sevi, jautājumu uzdošana un atbildēšana uz tiem?

RL: Jā, abās vietās, kur Sokrats par to runā, viņš atzīstas, ka nezina, kas ir domāšana, bet saka: vienosimies, ka tā ir saruna.

Burnjets: Arī Aristotelis neuzrakstīja traktātu par domāšanu. Manuprāt, izvērsti runāt par domāšanu būtu ārkārtīgi grūti.

RL: Atļaujiet tiešu jautājumu: kas ir domāšana?

Burnjets: Mana pirmā atbilde būtu nevis kā Platonam, nevis jautāšana un atbildēšana sev, tā būtu… iekšēja valoda un iekšēji tēli, jautājumi, klaiņojumi, meklējumi ar tēliem.

RL: Platona versijā, šķiet, vienīgā domāšanas atšķirība no runāšanas ir tā, ka domāšana ir klusa.

Burnjets: Jā, iekšēja runa, jā, vismaz liela daļa domāšanas, taču ne visa, jo reizēm jums nākas… ideja ienāk prātā. Daudzas no manām labākajām idejām parādās, piemēram, tad, kad es mazgāju traukus. Protams, ideja ir kaut kas, ko es saku sev, pie sevis, bet tās parādīšanās, atnākšana – nav, taču tai ir jābūt domāšanai. Ideja nāk pie manis.

RL: No kurienes tās nāk?

Burnjets: No kautkurienes neapzinātajos procesos.

RL: Tas izklausās banāli.

Burnjets: Skaidrs.

RL: Vitgenšteins, atsaukdamies uz Teaitētu, saka, ka nav grūti iztēloties situāciju, kurā kāds sarunājas ar sevi, bet nedomā.

Burnjets: Jūs man lūdzāt dot banālu atbildi, jūs neprasījāt sofisticētu filozofisku atbildi, kuru jūs gribat, lai gan tas man neizdosies. Es jūsu jautājumu uztvēru kā prasību sniegt fenomenoloģisku aprakstu. Lai nu kā, tas nav jautājums, par kuru es varu pateikt kaut ko lietderīgu.

RL: Vai domāšana ir nepieciešama, lai kaut ko zinātu?

Burnjets: Es tā neteiktu.

RL: Vai sava veida zināšana ir nepieciešama, lai domātu?

Burnjets: Valodas zināšana, piemēram, domāšanai ir nepieciešama. Bet jums nav jādomā, lai zinātu, kur atrodas kāda jūsu ķermeņa daļa. Es bez domāšanas zinu, kur ir mana labā roka.

RL: Kā jūs to zināt?

Burnjets: Ar jelkādas ķermeniskas uztveres starpniecību, ar kuru mums ir tieša zināšana par mūsu locekļu atrašanās vietu.

RL: Platons Teaitētā sekmīgi apgāž trīs zināšanas definīcijas, atstājot jautājumu, kas ir zināšana, atklātu. Roberts Brendoms man paskaidroja, ka turoties pie klasiskās izpratnes par zināšanu, proti, tā esot apraksts plus pamatojums, citiem vārdiem, viņš par klasisku nosauca vienu no Platona apgāztajām izpratnēm. Vai izpratnē par to, kas ir zināšana, ir bijis kāds progress pēc Teaitēta?

Burnjets: Jā. Vai jūs esat runājis ar Edvardu Krēgu? Viņš ir filozofijas profesors Kembridžā, jums jāieskatās viņa grāmatā Zināšana un dabas stāvoklis. Īstenībā, es nedomāju, ka patiess viedoklis plus pamatojums ir uzskatāms par zināšanas aprakstu, turklāt tas nekādā ziņā nav klasisks. Man ir aizdomas, ka tāda izpratne parādījās ne agrāk kā 19. gadsimtā. Tā ir viena no nozīmēm, kuru var piešķirt trešajai Teaitētā aplūkotajai zināšanas izpratnei, taču visticamāk, ka Platonam tā nav pati svarīgākā. Vai filozofijā ir progress… Vai literatūrā ir progress?

RL: Labākajā nav.

Burnjets: Un ne tāpēc, ka nav neviena tik laba kā Šekspīrs. Pat pieņemot, ka varētu būt kāds vismaz tik pat labs kā Šekspīrs vai vēl labāks, mēs vienalga negribētu runāt par progresu. Nav jēgas. Es domāju, liela daļa filozofijas šajā ziņā ir līdzīga literatūrai. Tehniskākajās filozofijas daļās, lietās, kas saistītas ar loģiku, valodas filozofiju, var runāt par kaut kādu progresu. Bet jautāt, vai pie Kanta salīdzinājumā ar Platonu vērojams progress, man šķiet bezjēdzīgs jautājums. Tas būtu tāpat, kā jautāt vai Šekspīrs, salīdzinot ar Euripidu, nozīmē progresu.

RL: Vai jūs domājat, ka, lai filozofētu, ir nepieciešamas filozofijas vēstures zināšanas?

Burnjets: Jā, bet ne pārāk daudz. No vienas puses, ir tādi cilvēki kā Gilberts Harmans Prinstonā, uz kura biroja durvīm esot rakstīts: “Filozofijas vēsture ir blēņas. Filozofija sākās pirms diviem gadiem.” No otras puses, pastāv noteikti filozofijas apgūšanas stili, kas dominē, ciktāl es zinu, Itālijā, Francijā, Vācijā, vismaz līdz nesenam laikam, kur mācību procesu veido tikai vēsture – mērķis ir izlasīt visu filozofijas vēsturi. Turpretī mēs, Anglijā, lai arī, protams, prasām, lai studenti lasa lielos darbus – Dekartu, Kantu, vēl kaut ko, ātri vien liekam viņiem pašiem eseju veidā risināt problēmas: “Vai iespējams cēloniski ietekmēt pagātni?”, “Kas ir laiks?”, “Kas ir zināšana?” un tā tālāk. No jauniešiem tiek sagaidītas viņu pašu atbildes, viņiem neprasa atstāstīt, ko par šo jautājumu domājis kāds izcils pagātnes filozofs. Šis nodarbošanās ar filozofiju aspekts man šķiet pats būtiskākais, tas ir būtisks arī man pašam, lai gan es lielā mērā esmu kļuvis tieši vēsturnieks, nevis praktizējošs filozofs. Kad es saku, ka ar filozofijas vēsturi nevajag pārspīlēt, es gribu teikt – nemēģiniet visu lasīt līdz dziļumiem, atrodiet drosmi nākt ar savām filozofiskām domām, kuras nav izteicis kāds no pagātnes varenajiem.

RL: Kā šodien var parādīties liels, oriģināls filozofs?

Burnjets: Tas ir labs, ļoti labs jautājums. Vai jūs runājat par to, ka visi kļūst par šauriem speciālistiem, par vispārēju tendenci uz specializēšanos?

RL: Jā, un institucionalizēšanos.

Burnjets: Jau antīkajā laikmetā notika dīvainas lietas. Ja jūs palasāt Filodēmu, kura tekstus atraka Herkulanejas pelnos, viņš parasti sniedz tāda un tāda x kritiku par y pārformulētajiem z iebildumiem uz Epikūra aizstāvību. Laikam tādas lietas vienkārši notiek zināmā filozofijas stadijā. Tas atsākās Prokla laikā, aiz Prokla muguras ir vairāki simti gadu mēģinājumu skaidrot Platonu un viņš par tiem daudz ko izstāsta. Taču skaidrs, ka lasīt Platona Parmenidu vai Tīmaju ar tik lielu bagāžu nav labākais veids, kā šos tekstus lasīt. Ir interesanti uzzināt, ko pats Prokls saka par Tīmaju, un interesanti atklāt Prokla avotus, taču es nevienam studentam neieteiktu ķerties pie Prokla, kad viņi pirmo reizi lasa kādu Platona dialogu.

RL: Tomēr kā var rasties liels, oriģināls filozofs?

Burnjets: Es nedomāju, ka tas ir neiespējami, jo, galu galā… Plotīns tomēr parādījās. Viņš pats varētu noliegt, ka ir oriģināls, bet viņš bija.

RL: Kādi varētu būt šādas parādīšanās nosacījumi?

Burnjets: Man nav ne jausmas.

RL: Nu tad padomājiet.

Burnjets: Es esmu domājis. Ceļojot pa Ameriku, es bieži esmu cilvēkiem jautājis, vai ir kāds jauns Vitgenšteins vai jauns Kvains? Vienu brīdi likās, ka Sols Kripke tāds būs, viņam piemīt neticams plašums un spēja neparastā veidā savilkt lietas kopā, bet viņš ir daļēji izstumts, neko nedara. Katrā ziņā to nevar ieplānot. Institūcijas, universitātes to nekādā veidā neveicina, jo tās grib, lai tu rīkojies ātri, sāc ražot, tev neviens neļaus sēdēt, domāt un neko nepublicēt. Tā ka tas varētu būt kāds, kurš akadēmiskā ziņā ir margināls, nav pārmērīgi iesaistīts akadēmiskā darbā – kā Džona Loka un Dekarta dienās. Neviens no viņiem nepiederēja akadēmiskajai pasaulei.

RL: Savā ziņā jūs sakāt, ka akadēmiskā pasaule neveicina…

Burnjets: Šobrīd neveicina. Taču savulaik tā atbalstīja Raselu, Vitgenšteinu, Heidegeru, Kantu. Mūsdienu saukļi “publicējies vai pazūdi”, “publicējies vai arī mēs tev nemaksāsim”, “publicējies vai arī mēs tev nepaaugstināsim algu”, pastāvīgs spiediens iepazīt tā saucamo literatūru par doto tēmu, tas viss ļoti ierobežo.

RL: Vai filozofisko tekstu lasīšana jūs ir padarījusi labāku?

Burnjets: Ja es teikšu – jā, jūs man jautāsiet – kā? Tas prasa zināmu piesardzību. Ja es teikšu – nē, jūs domāsiet, ka neesmu tos pienācīgi lasījis, jo liela daļa no tiem, sevišķi antīkās filozofijas teksti, pauž pārliecību, ka to lasīšana lasītāju padara labāku. Tagad vairums tā nedomā, bet senatnē tā bija gandrīz vispārēja pārliecība. Jūs domājat – morālā ziņā labāku vai vienkārši labāku?

RL: Vienkārši labāku.

Burnjets: Tādā gadījumā ir vieglāk teikt – jā. Es domāju par filozofiju kā mēģinājumu būt precīzam, runājot par ļoti grūtiem, abstraktiem jautājumiem. Domas precizitāte ir svarīgs tikums un tai ir arī praktiski aspekti. Gribētos, lai, piemēram, politiķi demonstrētu lielāku domas precizitāti, ja ne viņi, tad vismaz tie, kas raksta likumus, kuriem jābūt precīziem un pārdomātiem. Tai pašā laikā man ir aizdomas… Ņemsim par piemēru pašnāvību. Stoiķiem bija ļoti interesants priekšstats par pašnāvību, viņi to sauca par saprātīgu izeju. Ideja ir tāda, ka pastāv situācijas, kurās saprātīgākā rīcība ir iziešana no pasaules. Viņi, piemēram, mēdz salīdzināt dzīvi ar dzīrēm: jūs pametat dzīres dažādos gadījumos – kad beigušies dzērieni, kad cilvēki uzvedas nejēdzīgi vai tur iegāžas kāds piedzēries tips un izraisa nekārtību. Sokrats, protams, stoiķiem bija paraugs visās lietās, un viņi uzskatīja, ka velnarutka nolējuma iedzeršana bija sava veida pašnāvība. Mūsdienu medicīna ļauj cilvēkiem ilgi dzīvot sāpēs un ļoti neapmierinošos apstākļos, kuros agrāk cilvēki jau sen būtu miruši. Ir daudzi apstākļi, kuros labāk būt mirušam. Tas ir viens no jautājumiem, par kuriem nākas runāt filozofiski, juridiski, medicīniski precīzi, un domas precizitāte te izšķir dzīvi un nāvi.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt situāciju, kurā jums šķistu saprātīgi iziet no pasaules?

Burnjets: Jā. Kad ir smagas sāpes un nav nekādu cerību uz situācijas uzlabošanos, kad viņi tevi vairs nevar izārstēt. Viņi var tev dot sāpes mazinošas zāles, bet tas neuzlabo stāvokli. Kad tas ir nepārtraukts stāvoklis, kas pārņem tevi visu tādā mērā, ka tu vairs nevari padomāt, nevari pastrādāt, nevari nodarboties ar filozofiju. Ja tas ir skaidrs un neārstējams stāvoklis, ja tu vienkārši guli agonijā, jā, es dotu priekšroku iziešanai. Ja kāds ir lemts tādam stāvoklim un nespēj izdarīt pašnāvību, bet palīdzēt viņam aiziet netiek atļauts, tad cilvēks ir lemts dzīvei, kas ir daudzkārt sliktāka nekā jebkuram cietumniekam šajā valstī.

RL: Vai jums ir bail no savas nāves?

Burnjets: Nedomāju vis. Es varbūt baidos mirt nepatīkamos apstākļos, sāpēs, bet es nebaidos no neeksistences pašās beigās.

RL: Vai jūs mēdzat domāt par nāvi?

Burnjets: O, jā. Es ceru, ka tā būs pēkšņa – sirdstrieka vai kaut kas tāds, tad, kad es pabeidzu rakstu, pie mana galda.

RL: Jūs negribat to apzināties?

Burnjets: Nē. Nē, es negribu zināt – tagad es slīdu prom. Man nebūtu iebildumu, ja tad nebūtu šausmīgas sāpes, un es noteikti gribu nomirt, pirms nonāku necienīgajā stāvoklī, kas raksturīgs ļoti veciem cilvēkiem. Mana māte, piemēram, viņai ir 88 gadi, viņa ir zaudējusi prātu, tās ir šausmas.

RL: Vai jūs piekrītat Platonam, ka nāve ir filozofijas galvenais jautājums?

Burnjets: Vai tad viņš tā saka? O, jūs domājat vingrināšanos miršanā?! Te ir divi aspekti. Pirmkārt, ja jūs domājat par ļoti vispārīgiem jautājumiem, piemēram, vai vispār jelkad ir pareizi izdarīt pašnāvību, nevis domājat, vai man ir pamats to darīt šajos apstākļos, tad, zināmā nozīmē, jūs domājat universālās kategorijās – par cilvēka dzīvi vispār, jūs neesat šeit un tagad. Jūsu prāts ir tur, kur ir jūsu doma, un, ja jūsu prātu aizņem tas, kā nopelnīt naudu vai paēst, jūsu prāts ir jutekliskajā pasaulē, jūsu ķermenī. Turpretim, ja jūs domājat par lielajiem, abstraktajiem jautājumiem, piemēram, par dvēseles dabu, tad, kā saka Platons, “dvēsele savāc sevi pie sevis”, prom no ķermeņa. Es piekrītu, ka kaut kas tāds notiek, kad jūs intensīvi nodarbojaties ar filozofiju. To Platons paskaidro, teikdams, ka pēc nāves dvēsele eksistēs bez ķermeņa. Un tikai tāpēc, ka viņš tam tic – bet es neticu –, viņš var aprakstīt abstraktu domāšanu kā, manā tulkojumā, “vingrināšanos būt mirušam”, nevis “vingrināšanos mirt”, proti, nonākšanu maksimāli tuvu tam stāvoklim, kurā jūs būsiet pēc nāves, kad dvēsele būs atdalīta no ķermeņa. Bet tā kā es nepiekrītu Platona viedoklim par šo dzīvi pēc nāves, es nepiekrītu arī viņa skaidrojumam.

RL: Kas ir dzīves jēga?

Burnjets: Tas ir stulbs jautājums, un es gribētu gan uzzināt, kurš pirmais nolēma, ka tieši ar tādu jautājumu jānodarbojas filozofijai. Nav neviena grieķu izteikuma, kuru varētu tulkot kā “dzīves jēga”, tā ka šim vārdu savienojumam droši vien ir sava vēsture. Dzīves problēma ir padarīt to jēdzīgu, atrast jēgu dažādām lietām, nevis “dzīves jēga” – it kā varētu būt kaut kas tāds, priekš visiem viens. Ir jēdzīgas un mazāk jēdzīgas dzīves, dažādi cilvēki sameklē savu jēgu dažādās jomās, darot, domājot, pieredzot dažādas lietas. Man jēdzīgs ir mans darbs, uzlikt lietas uz papīra, noskaidrot kaut ko.

RL: Vai tie nav līdzekļi kaut kam citam?

Burnjets: Nē, saprašanai nav cita mērķa kā saprašana, vienalga, vai tā ir Platona, Aristoteļa vai kāda cita saprašana, un šīs saprašanas izteikšana rakstiski. Tajā es redzu jēgu. Un es atceros, kad es sāku tajā redzēt jēgu – tas notika manā 40. dzimšanas dienā. Tā bija mana labākā dzimšanas diena, jo es pēkšņi sapratu… tobrīd es jau 14 gadus pasniedzu universitātē… un es sev teicu, es zinu, ko es gribu darīt, un es to spēju darīt pietiekoši labi, un es negribu neko citu, kā vien turpināt to darīt. Brīnišķīgi! Vairs nevajadzēja mocīties pārdomās – turpināt pasniegt vai nodarboties ar filozofiju, es vienkārši gribēju turpināt darīt to, ko daru. Tagad es to varu darīt vēl vairāk, pateicoties vaļai, ko man šeit nodrošina.

RL: Iztēlojieties 80 miljonus iedzīvotāju un piecus filozofus, kas sarunājas savā starpā. Kāds no tā labums 80 miljoniem?

Burnjets: Filozofiem, manuprāt, ir ietekme uz sabiedrību. Šķietamību, ka viņi neatstāj nekādu iespaidu, rada tas, ka paiet apmēram 200 gadu, līdz filozofa doma rada iespaidu uz sabiedrības dzīvi. Šobrīd mēs dzīvojam Kanta ietekmē – mums visiem interesē autonomija, tiesības, universālā miera problēmas un tā tālāk.

RL: Ja jums būtu jāizvēlas viena grāmata, ko ieteikt jaunam cilvēkam…

Burnjets: Iespējams, tā būtu Platona dialogs Gorgijs.

RL: Kāpēc?

Burnjets: Jo tas ir par nopietniem jautājumiem, Sokratam tur ir izaicinoša, provokatīva pozīcija, un tas satur ļoti labu argumentāciju. Tas var izmainīt jūsu skatījumu uz lietām, un jaunam cilvēkam ir jādod lasīt teksti, kas var izmainīt viņa skatījumu.

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Burnjets: Tas ir atkarīgs no tā, ar ko es runāju. Es mēdzu teikt “nē” cilvēkiem, kuri paši ir reliģiski noskaņoti, un “jā” cilvēkiem, kuri tādi nav.

RL: Vai jūs spēlējaties ar vārdiem?

Burnjets: Nē. Es mēģinu pateikt, ka es noteikti neticu nevienam no dieviem, kurus apraksta standarta reliģijas, bet tāpat es domāju, ka ir pilnīgi aplami apgalvot – kā dara daži zinātniski noskaņoti tipi –, ka modernā zinātne ir pierādījusi, ka nav nekāda dieva. Neko tādu mūsdienu zinātne nespēj pierādīt. Vienmēr var gadīties, ka ir vēl dziļākas, neskartas problēmas. Tā ka tas ir atkarīgs, kā jau es teicu, no tā, ar ko es runāju.

RL: Kur starp šo “jā” un šo “nē” ir jūsu paša pozīcija?

Burnjets: Teiksim, kaut kur tur, kur ir abstrakta dievība.

RL: Vai ir kāds jautājums, kuru jūs gribētu uzdot šai abstraktajai dievībai, ja jūs nonāktu aci pret aci?

Burnjets: Nē, jo es nepieņemu ideju par nonākšanu aci pret aci.