10 tēzes par Čornobiļu

Ginters Anderss (1902–1992) – vācu filozofs, žurnālists un dzejnieks, pievērsies tādām tēmām kā masu mediju ietekme uz cilvēku emocionālo un ētisko stāvokli, reliģijas neloģiskums, atomdraudi, holokausts.

Esiet sveicināti uz Pastardienas sliekšņa!

Jo tur mēs esam. Nepārkāpt pāri šim slieksnim – par to rūpēties ir mūsu uzdevums. Šīsdienas tēzes ir trešās, ar kurām es nāku klajā. Pirmās 1957. gadā publicēja vēl FAZ, laikraksts, kas tagad ar kaut ko tādu vairs nevēlas apgānīties. Otrās es Berlīnes Brīvās universitātes studentiem nodiktēju 1959. gadā, atgriezies no Hirošimas, un viņi tās publicēja un izplatīja tālāk. To pirmā tēze noslēdzās ar vārdiem “Hirošima ir visur”. Šo saukli es vēlāk pārņēmu kā nosaukumu grāmatai. Tagad šie vārdi bez manas līdzdalības, taču viscaur pilntiesīgi ir pārtapuši sauklī “Čornobiļa ir visur”.¹

Abi pirmie tēžu apkopojumi vēl bija tikai brīdinājums. Cerēsim, ka arī šis trešais funkcionēs tikai kā brīdinājums. To es saku, šaubu un nemiera mākts, jo pa šo laiku, iespējams, ir sācies tas, par ko brīdināja divi pirmie tēžu apkopojumi. Visviens, brīdināt mums vajag jebkurā gadījumā.

1. tēze

Iesākumam kaut kas pavisam aktuāls. Īstenās briesmas šobrīd ir tādas, ka briesmas ir neredzamas. Nemitīgi paturēt prātā šādas neredzamas briesmas nespēj neviens. Pēc visa spriežot, tāda psihiska piepūle šimbrīžam būtu pāri mūsu spēkiem.

Un tomēr, ja vēlamies izdzīvot, mums jācenšas šīs neredzamās briesmas izprast kā kaut ko tādu, kas atrodas šeit, un jāizglīto līdzcilvēki šādi tās saprast un pienācīgi baidīties. Nekādā gadījumā nedrīkstam iestāstīt paši sev vai citiem, ka bezrūpība liecina par neatkarību. Neesiet pārgalvīgi, ja arī tas varētu būt ērtāk, – un arī ne tādēļ, ka apstarotais ēdiens var būt garšīgs.

2. tēze

Par paniku

Ļautiņi, kuri veco Meterniha saukli “Miers ir pilsoņa pirmais pienākums” uzskata par piemērotu arī mūsdienām, mūs dēvē par panikas cēlājiem. Jā, tādi mēs esam. Šajā ziņā profesionāļi. Jo katrs, kurš uzskata, ka mūs apdraud panika – un nevis briesmas, par kurām mēs brīdinām tos, kuriem ir bail no bailēm, – sagroza patiesību un līdzcilvēkus tīšuprāt padara aklus.

3. tēze

Ņirgāties par vārdu “emocionāls” ir auksti un stulbi.

Protams, draudošās katastrofas priekšā mēs reaģējam emocionāli un par to nemaz nekaunamies. Kaunēties vajadzētu, ja mēs nebūtu emocionāli. Ikviens, kurš tāds nav un mūsu emocionalitāti saukā par nesaprātīgu, tādējādi parāda ne tikai savu aukstumu, bet arī stulbumu.