Aizsardzības futbola slavinājums

Pirms dažiem gadiem, sākoties franču valodas kursam, ko biju paņēmis Telavivas Universitātē, klasē ienāca jauns students. Viņa seja izskatījās redzēta. “Tas ir Dans Romans,” es nomurmināju pie sevis. Romans bija futbolists, kas spēlēja manā iemīļotajā Telavivas Maccabi komandā. 2008. gadā Telavivas derbijā viņš pēdējā brīdī varonīgi iedeva piespēli izšķirošo vārtu gūšanā pret Hapoel. Tajā spēlē es sēdēju kopā ar Maccabi ultrām – pārliecinātu un fanātisku līdzjutēju organizāciju, kas sastāvēja no pāris simtiem puskailu pusaudžu. Atmiņas par nepieklājīgajiem žestiem, ko rādīju Hapoel līdzjutēju virzienā, kad atskanēja beigu signāls, joprojām bija apbrīnojami spilgtas.

Romans šķērsoja telpu, apsvēra izvēles iespējas un beigās apsēdās tukšajā vietā man blakus. Es pieklājīgi pamāju un nolēmu būt savaldīgs. Sekundi vēlāk es dzirdēju sevi sakām: “Jūs esat Dans Romans”. Mans rādītājpirksts atradās dažu centimetru attālumā no viņa. “Reizēm spēļu laikā es dziedu jūsu dziesmu,” es piebildu. “Dans Romans, Dans Romans, Dans Romans, ōōō, la la lā, Dans Romans.” Es smaidīju. Viņš mulsi saknosījās krēslā.

Viens no interesantākajiem atklājumiem ilgajās sarunās, ko togad uzspiedu viņam lekciju starpbrīžos, bija milzīgā atšķirība starp emocionālo veidu, kā līdzjutēji redz futbolu un domā par to, un valodu un jēdzieniem, ar kuriem paši spēlētāji un treneri izprot spēli. Katrs mačs, ko mēs pārrunājām, pēkšņi sašķēlās divās pilnīgi dažādās spēlēs. Es runāju par gribasspēku, cīņu un abstraktiem psiholoģiskiem motīviem, turpretī viņš stāstīja par laukuma pusēm, pārvietošanos un konkrētiem taktiskajiem uzdevumiem. Kļuva skaidrs, ka, lai gan esmu noskatījies tūkstošiem stundu futbola, par šo spēli neesmu sapratis gandrīz neko. Mani līdzjutēja priekšstati bija ļoti vienkārši un nesarežģīti salīdzinājumā ar spēlētāju izmantotajiem. Es sapratu, ka tas īpaši neatšķiras no plaisas starp lasītājiem un literatūrzinātniekiem. Daudzus ir aizrāvis Balzaka romānu sižets, tomēr cik daudzi ir domājuši par tekstu tā, kā to dara Rolāns Barts savā darbā “S/Z”?

Es parādīju Danam grāmatu “Atlas of the European Novel”, ko sarakstījis itāļu literatūrzinātnieks Franko Moreti (kuru vairākas bijušās studentes nesen apsūdzējušas seksuālos uzbrukumos, ļaunprātīgā izmantošanā un izvarošanā). Kādā nodaļā Moreti veido kartes, lai izsekotu tēlu kustībai Balzaka “Cilvēciskās komēdijas” Parīzes romānos. Viņš apgalvo, ka ar kartēšanu var atklāt dažādus vēstījuma un tematu modeļus, kas nav redzami, ja grāmatu lasa “normāli”, – piemēram, kurā vietā pilsētā Balzaka galvenie varoņi mēdz uzsākt sižetu, kur viņi apstājas, lai padomātu, un kur viņi atrodas, kad stāsts beidzas.

Es nodomāju, ka līdzīgas kartes varētu uzzīmēt arī par futbolistu pārvietošanos laukumā, atklājot dažādus modeļus, piemēram, no kurienes komanda mēdz uzsākt uzbrukumus vai kur parasti zaudē bumbu atkal un atkal. Izmantojot šīs kartes, tādi Izraēlas futbola līdzjutēji kā es, kas līdz šim pārtikuši tikai no vietējām bulvārpreses stila sporta ziņām, varētu sev uzdot konkrētus taktiskos jautājumus un labāk saprast, kas īsti laukumā notiek. Es iztēlojos, ka tas katru sezonu pat varētu palīdzēt novērst dažu labu ļaunprātīgu dedzināšanu un autobusu apmētāšanu ar akmeņiem. Dažas nedēļas vēlāk es jau sēdēju Dana mājā un skatījos Telavivas Maccabi un Haifas Maccabi maču, bruņojies ar miniatūriem laukuma plāniem un četrkrāsu pildspalvu.

Viena no pirmajām atziņām, ko es guvu no šīm futbola kartēm (kas laika gaitā kļuva par pusizdevušos Izraēlas futbola analīzes emuāru, ko vadīja Dans, es un vēlāk arī Aja, krimināllietu advokāte, kas brīvajā laikā aizraujas ar Izraēlas futbola statistikas apkopošanu), bija tāda, ka pretstatā katra zvērināta futbola līdzjutēja tieksmei mani patiešām saista un man patīk skatīties komandas, kas spēlē aizsardzības futbolu. Kad pētīju pirmās kopā ar Danu sagatavotās kartes, es biju pārsteigts par efektīvas aizsardzības komandas uzvarošā mača plānu skaistumu un tīrību: dažas garas līnijas (ātri pretuzbrukumi) un tad blīva un šaura punktu kopa (bloķēšana un spēle ar galvu), kas kopumā līdzinājās abstraktai minimālista gleznai atšķirībā no Polokam līdzīgā īsu līniju un punktu izkliedētā jucekļa, ko veidoja neatlaidīgi uzbrūkoša komanda.

Atkārtoti skatoties spēļu ierakstus kopā ar Danu – uzcītīgu aizsardzības pussargu, kas lielāko karjeras daļu ir pavadījis zemākās līgas aizsardzības komandās, – es sapratu, ka mūs abus vairāk interesē situācijas, kurās aizsardzības komanda ilgstoši netiek pie bumbas un tikai reaģē uz uzbrūkošās komandas kustībām. Visaizraujošākās man šķita situācijas, kad komanda ilgstoši spēlē aizsardzībā ciešā grupā – precīzā horeogrāfijā kā viens organisms virzās pa kreisi un pa labi atkarībā no tā, kur pretinieki tur bumbu. Es atklāju, ka šīs situācijas, kad individuālais talants pakļaujas komandas vajadzībām un spēle vairs neattiecas uz skatītājiem un viņu vajadzību pēc izrādes, ir brīnišķīgas. Aizsardzības futbolisti ir pilnīgi nodevušies situācijai, saskaņotai kustībai un vēlmei par katru cenu panākt rezultātu – neielaist vārtus.