Ārkārtas situācija Alpos

Starptautiskajai bērnu nometnei Austrijā, mazā ciematiņā kalnos, kā man likās, vajadzēja būt pašai mierīgākajai no visām vasaras jauniešu nometnēm, kurās līdz šim biju iesaistījusies: Alpi, pļavas, govis un 70 bērni vecumā no 10 līdz 17 gadiem. Turklāt es biju pieteikusies nevis skolotājas, bet gan pasākuma fotogrāfes lomai, un man šķita, ka brīžos, kad bērni piegriezīsies, man būs visas iespējas pabēgt nostāk. Aha.

Saulainā jūnija pēdējās nedēļas dienā mums, skolotājiem, bija jāierodas uz sagatavošanās nedēļu, kurā mūs bija jāiepazīstina ar nometnes programmu un citam ar citu, lai mēs būtu pilnā gatavībā sagaidīt bērnus. No vilciena pieturas, kas patiesībā ir tikai maza koka nojumīte kalnu vidū, mani un vēl divas skolotājas, Izabellu un Džūliju, savā mašīnā līdz viesnīcai ved mūsu priekšnieks, nometnes direktors Oskars. Oskars ir apaļīgs, plikpaurains un ar ne sevišķi labiem zobiem, taču neizgaistošu smaidu, it kā vienmēr gatavs nofotografēties. Mēs ar pārējām abām skolotājām vēl neesam paspējušas savā starpā iepazīties, un tā nu Oskars uzņemas galvenā runātāja lomu. Trīs minūšu braucienā viņš paspēj izstāstīt nometnes vēsturi un aprakstīt tās statusu (“tā ir starptautiski sertificēta darba vieta, un visi vecāki to zina, tāpēc būtu labi noturēties šajā augstajā standartā”), katra skolotāja biogrāfiju (“Andrea šeit būs jau trešo gadu, un viņa ir pabeigusi sporta zinātnes bakalaura studijas”), pieminēt reperi Dreiku, arī Trampu (“ak dievs, lūdzu, tikai neprasiet neko par to, man jau tāpat visi jautā, kā mums tur Amerikā tagad ir!”). Tomēr pašu galveno amerikānis atstājis uz pēdējām sekundēm braucienā: “Jums jāsaprot, ka pats svarīgākais ir saglabāt pozitīvu attieksmi pret visu, kas jūs sagaidīs turpmākajās nedēļās!” Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka man nudien vajadzēja ļoti pacensties, lai turpmākajās nedēļās saglabātu pozitīvu attieksmi.

Oskars mūs aizved līdz galvenajai nometnes ēkai, kas izskatās pēc labklājīgas viesu mājas, kurā tiek organizēti veselīga dzīvesveida semināri (milzīga terase, lapene meditācijām, lekciju telpas ar gaišiem, lieliem logiem un katrai istabiņai balkons ar skatu uz kalniem). Mani, Džūliju un Izabellu aizved līdz jogas studijai, kur mūs nosēdina pie galda, kas nokrauts ar krāsainiem papīriem, šķērēm, līmēm un zīmuļiem. Ar šiem palīglīdzekļiem tagad četru stundu laikā mums jāizveido sava vārda vizualizācija, lai ko tas arī nozīmētu. Kad esam apsēdušās un sākušas griezt papīrus, ierodas nometnes menedžere Katrīna un paziņo: “Iet uz savām istabām jūs nedrīkstat, jums jāatrod jauni draugi.” Es pieņemu, ka šis psiholoģiskā terora akts paredz, ka drīz vien mums vārdu griešana ar šķērēm varētu apnikt un mēs sāktu paši “meklēt jaunus draugus” to vidū, kas sasēdināti pie rokdarbu galda. Šīs profesionālās spēlītes kļuvušas ļoti populāras, kopš dažādās darbavietās valda uzskats, ka efektivitāti varētu sekmēt tā saucamās “ilglaicīgās draudzības” (long-lasting friendships) ar kolēģiem.

Man nekad nav šķitis, ka draudzība būtu kaut kā sevišķi jāizveido vai ka iespējams paredzēt situācijas, kurās varētu sākties draudzība (“Louis, I think this is the beginning of a beautiful friendship”). Taču turpmākajās nedēļās daudzi no maniem priekšstatiem par to, kā nevar būt, tika neatgriežami iznīcināti.

– Mana piecgadīgā māsīca ir TIK (pacentieties izrunāt šo “tik” ļoti uzsvērti un nedabīgi gari) mīlīga, paskatieties, kā viņa tīra zobus ar zobu diegu! – Martina rāda video savā aifonā tiem, kuriem savs vārds ir jau izgatavots.

Elija uzskata, ka nekādas draudzības neizveidosies, ja viņa tūliņ pat nepastāstīs visiem tuvākajiem svešiniekiem, ka viņa pirms pieciem gadiem pametusi Ameriku un devusies uz Londonu pie tēva, bet pirms diviem gadiem to pašu izdarījusi arī viņas dvīņumāsa, taču “tagad savukārt nav zināms, ko darīs parējās trīs māsas un arī divi brāļi”. Pamanu, ka viens no maniem kolēģiem, Džo, ar katru stundu sāk smēķēt arvien vairāk, jo tā ir vienīgā atruna, kas strādā, lai pamestu rokdarbu galdu. Jāatzīst, ka Džo bija vienīgais, ar ko vēlāk izveidoju draudzību (tiesa, ne ilglaicīgu). Kad četras draudzības un vārda veidošanas stundas tuvojas galam, ierodas vēl citi kolēģi, kuriem gan nepietiek laika ne tikt pie jauna vārda, ne arī īsti ar kādu sadraudzēties, toties mēs visi tiekam aicināti vakariņās uz vietējo restorānu. Ir vēss jūnija vakars, stipri līst, lai gan mums vajadzētu būt augstāk par lietus mākoņiem. Drūmi zvana baznīcas zvani.