Bez vēsts pazudis Nāves ielejā

Ausīs dārdot dievietei līdzīgas upes ūdeņiem, divi vīrieši teica ardievas. Andrejs Gapons, 47 gadus vecs krievs, nule bija pavadījis trīs mēnešus paša izveidotā retrītā Pārvatī ielejā, dziļi Indijas Himalajos. Cilvēks, kurš soļoja viņam līdzās, bija amerikānis, 35 gadus vecais Džastins Aleksandrs, rūdīts ceļotājs ar lielu pieredzi mežonīgā dabā; tikko vairākas nedēļas nodzīvojis kalnu alā, viņš bija izpelnījies Gapona atzinību ar savām izdzīvošanas iemaņām. Tagad Džastins devās trīs dienu ceļā uz svētvietu – Mantalaja ezeru, kur gatavojās nakšņot zem klajas debess ar visai pieticīgiem krājumiem.

Gapons piedāvājās viņam pievienoties, taču Džastins sacīja, ka ceļā vēloties doties kopā ar sadhu, hinduistu svēto vīru, kurš, tiecoties pēc apgaismības, atsakās no pasaulīgiem labumiem. “Es negribēju viņu pierunāt neiet,” atceras Gapons, tomēr viņš bija nobažījies par savu jauno paziņu. Gapons pats pirms dažām nedēļām bija mērojis ceļu uz Mantalaju, akmens putekļu pieduļķotu ūdenskrātuvju puduri pie Pārvatī iztekas. Ezers atrodas plašā, mūžam vēju un sala šaustītā apkaimē. Ledainajā morēnas paugurainē vairāk nekā 4 kilometrus virs jūras līmeņa koku nav – ne patvērumam, ne ugunskuram. Džastinam nebija ne plītiņas, ne degvielas, tāpēc Gapons kaut ko iespieda viņam plaukstā; viņa atvadu dāvana bija kā radīta cilvēkam, kurš augstu vērtē praktiskumu un minimālismu, – sarkanas vēja drošas butāna šķiltavas.

Vietā, kur sākas taka uz Mantalaju, – pie Kalgas ciema, kas lielākoties sastāv no viesu namiņiem un augļu dārziem, kuros ceļš sarūk līdz šauram celiņam, – Džastins pasniedza Gaponam savuaifonu un lūdza viņu nofotografēt, lai iemūžinātu “garīga ceļojuma sākumu”. Abi vīrieši apskāvās, un Džastins turpināja ceļu pa taku, kas veda dziļāk mežā. Tas bija 2016.gada 22.augustā.

Četras dienas pirms tam Džastins savā blogā rakstīja par plāniem šī ceļojuma laikā meditēt, nodarboties ar jogas vingrinājumiem un mācīties no sadhu. Ieraksta pēdējā rindiņa vēstīja: “Ap septembra vidu man vajadzētu būt atpakaļ. Ja es līdz tam vēl neesmu atgriezies, nemeklējiet mani.”

Džastins neatgriezās. Viņš pazuda kaut kur Pārvatī ielejas augstākajās nogāzēs.

Pārvatī ielejā un ārā no tās ved tikai viens ceļš – šaurs, vietām rupji bruģēts, vietām bedrains zemesceļš. Pa to strauji līkumo sagrabējuši autobusi, kas, bremzēm kaucot, pāriet uz gliemeža gaitu, kad nonāk dažu sprīžu attālumā no pretimbraucēja. Vienā ceļa pusē slejas kalni, otrā paveras skats uz stāvu, klinšainu aizu, kuras dibenā, reizēm vairāk nekā simt metru dziļumā, plūst Pārvatī upe. Tās pienaini zilie ūdeņi, kam vārds dots par godu hinduistu auglības un uzticības dievietei, liekas vilinoši, taču var kļūt par nevaldāmu, mežonīgu spēku.

Ielejas piekalnes ciemati un gleznainās kalnu ainavas katru gadu pievilina desmitiem tūkstošus tūristu, taču viņi atšķiras no tiem, kas, apceļojot Zelta trijstūri, brāžas cauri Tādžmahalam vai ar mugursomu plecos soļo no krāšņiem tempļiem uz saulē mirdzošām pludmalēm, – no tiem, uz kuriem balstīta Indijas tūrisma industrija. Ceļotāji, kuri sajutuši Pārvatī ielejas aicinājumu (tā atrodas uz ziemeļiem no Deli, Himalajos, vairāk nekā dienu gara autobusa brauciena attālumā), ātri iejūtas šim nomaļajam Indijas nostūrim kopīgajā dzīves plūdumā: neskaidri izšķiramas nedēļas un mēneši aizrit, meditējot, piekopjot jogu un patērējot dāsnus hašiša daudzumus, iegūtus no slepenās plantācijās audzētām vai turpat savvaļā, upes krastā un ceļa malā sadīgušām kaņepēm..

Ieleja, kur 3000 gadus meditācijās esot pavadījuši hinduistu dievi, īpaši vilinoša šķiet cilvēkiem, kurus interesē gara noslēpumi. Katru vasaru te notiek Varavīksnes saiets – kontrkultūras piekritēju pulcēšanās, kurā sludina utopiskus ideālus un cīņu ar patēriņa kultūru. Daudzi ierodas, lai godātu Šivu, Pārvatī vīru un vienu no hinduistu panteona visvairāk cildinātajiem un populārākajiem dieviem. Šivas nelokāmāko sekotāju vidū ir sadhu, svētie vīri, kas savā apģērbā un dzīvesveidā cenšas atdarināt dievus, taču plaši pazīstamais meditācijas un jogas skolotāja un visu pasaulīgo īpašumu noliedzēja tēls ar dredos sapinkātajiem matiem piesaista arī daudzus rietumniekus, kuri seko viņu piemēram. Šī ceļa gājēji Pārvatī ieleju uzskata par savu apgaismības meklējumu priekšpēdējo posmu vai pat pašu kulmināciju. Tā ir vieta, kur pulcējas klejojoši askēti, New Age neofīti un apņēmības pilni garīguma tūristi – cilvēki, kuri ir cieši pārliecināti, ka izdangātais ceļš uz nekurieni aizvedīs viņus līdz ilgi meklētajām atbildēm vai kaut kādai augstākai sapratnei. Pārvatī ir ūdens, kas šķīsta, Šiva – uguns, kas pārveido.

Ieleja var šķist idilliska, taču tai ir arī padrūma pagātne. Pēdējo 25 gadu laikā, pēc oficiālām un neoficiālām ziņām, Pārvatī ielejā un tās apkaimē bojā gājuši vai bez vēsts pazuduši vismaz 25 ārzemju tūristi. Pazudušo vidū ir cilvēki no Kanādas, Izraēlas, Japānas, Itālijas, Čehijas, Krievijas, Nīderlandes, Šveices un Austrālijas. Izmisušie tuvinieki par pazudušajiem raksta sociālajos medijos, interneta diskusiju lapās un ceļojumu forumos, taču viņu stāsti piedāvā tikai izkaisītas detaļas un retus pavedienus.

Daudzos gadījumos lieta ož pēc nozieguma. 1996.gadā Pārvatī ielejā pazuda brits Īans Mogfords, kurš pirms tam tēvam telefona sarunā stāstīja, ka iedraudzējies ar kādu sadhu. “Nebūt nav neiespējami, ka šis cilvēks manam dēlam kaut kāda iemesla dēļ uzbruka un viņš tagad guļ kaut kur aizas dibenā,” Mogforda tēvs izteicās intervijā laikrakstam The Telegraph. Citi varētu būt kļuvuši par noziedznieku upuriem, kad iesaistījušies ienesīgajā narkotiku biznesā, uzpērkot hašišu no ražotājiem un pārdodot to tūristiem. Kad 2015.gada vasarā bez vēsts pazuda Bruno Mušaliks, ceļotājs no Polijas, viņa tēvs notikušajā vainoja vietējās narkotiku mafijas. Dažus bezvēsts pazudušos uzskata par noslepkavotiem. 2000.gadā brutālu uzbrukumu apmetnē virs Pārvatī ielejas piedzīvoja kāds brits, viņa topošā sieva un šīs sievietes pusaugu dēls; dzīvs palika tikai vīrietis. Tomēr lielākā daļa no tiem, kas nav atgriezušies no šīs šaurās Indijas subkontinenta strēles, ir pazuduši bez pēdām.

Tajās reizēs, kad atrodas līķis, to bieži izvelk no putojošās Pārvatī upes straumes, kas musona laikā spēj vienā acumirklī cilvēku aiznest vai ieraut zemūdens atvarā. Taču tieši daudzo neatrasto bojāgājušo dēļ Pārvatī ieleja kļuvusi par kaut ko līdzīgu Indijas apceļotāju Bermudu trijstūrim.

Visā pārējā valstī likums prasa, lai viesnīcu un viesu namu īpašnieki reģistrē savus klientus kopējā interneta datubāzē, taču Pārvatī lielais vairums iebrauc un izbrauc, nevienam par to neziņojot. Izolācija no ārpasaules un noteikumu trūkums tikai vairo ielejas valdzinājumu. Ārzemnieki te bez grūtībām var nozust no varasiestāžu radariem un bieži vien apzināti to izmanto uz visu ceļojumu vīzas laiku vai nelikumīgā kārtā pat pēc tā beigām. Kāds izraēlietis ielejā šādi nodzīvoja vairākus desmitus gadu; viņš audzēja un tirgoja hašišu, ieviesa sievu un bērnu, taču beigās tomēr tika arestēts par uzturēšanos valstī ar nederīgu vīzu.

Šādā situācijā, kad radīti visi apstākļi, lai cilvēks varētu bez pēdām izgaist, rodas jautājums: vai visi pazudušie ceļotāji tiešām gājuši bojā apmaldoties vai tikuši noslepkavoti? Varbūt kāds vienkārši negrib, ka viņu atrod?

Lai gan Pārvatī ielejā Džastins Aleksandrs ieradās garīguma meklētāju pulka pēdās, savā dzīvē viņš nemēdza izvēlēties iemītas taciņas. Pasaulē viņš nāca Floridas pilsētā Sarasotā kā Džastins Aleksandrs Šetlers, taču vēlāk uzvārda vietā sāka izmantot savu otro vārdu un pēc vecāku šķiršanās bieži mainīja dzīves vietu, pārceļoties no vienas Amerikas Rietumu pilsētas uz nākamo. Džastins reiz sevi aprakstīja kā atturīgu vienpati, kurš mierinājumu rod dabā, taču citi viņu atceras kā cilvēku, kurš uzlādējas saskarē ar citiem.

Kad Džastinam bija 16, viņa māte Sūzija Rība izņēma viņu no vidusskolas un pieteica Neskartās dabas zināšanu skolā netālu no Sietlas Vašingtonas pavalstī. Viens no šīs savvaļas dzīves iemaņām veltītās izglītības programmas izveidotājiem ir Džons Jangs, Toma Brauna Jaunākā, starptautiski pazīstamās Ņūdžersijas Pēddziņu skolas dibinātāja, protežē. Kad Jangs Džastinu, tolaik daudzsološu izdzīvošanas mākslas mācekli, aizveda uz Ņūdžersijas skolu, pusaudzis tur ieradās pilns sapņaina ideālisma un iedraudzējās ar 22 gadus veco instruktoru Tomu Makelroju. Makelrojs jau no pirmā brīža augstu novērtēja Džastina pamatīgās zināšanas un mērķtiecību, un abi bieži vien devās pārgājienos, sekojot vilku baru pēdām. Ar laiku Džastins pats sāka mācīt bērnus skolas paspārnē izveidotajā vasaras nometnē.

Džastinam izveidojās bezbailīga jaunekļa reputācija. Pēddziņu skolā uzzinājis, kā droši krist no koka, viņš uzkāpa 15metru augstumā un palaida vaļā rokas. Pareizā tehnika ir pa ceļam ķerties pie koka zariem un tūdaļ tos atkal palaist vaļā, tādējādi pakāpeniski samazinot kritiena ātrumu, taču Džastins dažus zarus izlaida, pēdējos sešus metrus brīvi krita kā lupatu lelle un triecās pret zemi, tik tikko nesašķaidot galvaskausu pret akmeņiem. “Reizēs, kad manas lielākās bailes man teica nē, Džastins neatlaidās,” saka Makelrojs. Taču Džastins prasmīgi lika lietā arī kontemplatīvākas dabas izzināšanas formas, tajā skaitā Brauna piekopto praksi – atgriezties vienā konkrētā mazā neskartās dabas pleķītī, “sēžamlaukumiņā”, lai ieklausītos un pamanītu vissīkākās pārmaiņas ap sevi. Treisija Fraja, bērnu nometnes vadītāja, kas ar Džastinu draudzīgas attiecības uzturēja arī vēlāk, novērojusi, ka daudzi pusaudži skolā ierodas ne tikai ar vēlēšanos apgūt izdzīvošanas iemaņas, bet arī ilgojoties atrast dabā saskarsmi ar dziļāku garīgumu. Džastins tam bija spilgts piemērs. “Viņa dzīvē galvenais bija meklēt kaut ko lielāku,” saka Fraja.

Džastins nokārtoja vidusskolas diploma ekvivalenta GED eksāmenus, tad kādu laiku strādāja par paramediķi brigādē, kas sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību brīvdabas negadījumos cietušajiem, par masāžas terapeitu, pēc tam arī kādā Paloalto alternatīvajā skolā Kalifornijā, vienlaikus spēlējot Sanfrancisko līča apkārtnes grupā Punchface, ar ko koncertturnejās aizceļoja līdz pat Japānai. 2009.gadā Džastins pievienojās kādam draugam Maiami un sāka strādāt tehnoloģiju jaunuzņēmumā, kas nodarbojās ar luksusa precēm. Tas viņam ļāva daudz ceļot, ēst zvaigžņotos Michelin restorānos un apmesties smalkās viesnīcās. “Viņš uz laiku pameta savu dabas cilvēka dzīvi un sāka ceļot pa pasauli ar plašu vērienu,” saka Rība. Taču šī darba spožums Džastinu nevaldzināja ilgi.

2013. gada decembrī 32 gadu vecumā Džastins paziņoja, ka aiziet no darba. Vīlies un nemiera urdīts, viņš pārdeva lielāko daļu no visa, kas viņam piederēja, sakravāja mugursomu un devās ceļā. Sava jaunā ceļojumu bloga “Džastina piedzīvojumi”pirmajā ierakstā viņš paskaidroja: “Es bēgu no dzīves, kas nav autentiska. [..] Es bēgu no vienmuļības pie visa, kas jauns, pie izbrīna, pie pārsteiguma un pie lietām, kas liek man justies spēkpilnam un dzīvam.” Nākamos divarpus gadus Džastins pavadīja, kājām apceļojot Dienvidameriku un Āziju un ar savu motociklu braukājot pa Savienotajām Valstīm.

Pavirši raugoties, likās, ka Džastins iemieso klišejisko principu “aizeju no darba, lai ceļotu”, un viņam savācās vesela sekotāju orda – vairāk nekā 11000 tikai instagramā vien. Daudzus vilināja viņa stāsti par naksnīgo uzkāpšanu Bruklinas tiltā, piedalīšanos šamaņu rituālā Brazīlijā, iesvētībām mūka kārtā Taizemē un darbu skolas celtniecībā zemestrīces izpostītajā Nepālā 2016.gada pavasarī. Citus uzrunāja tas, kas bija šo piedzīvojumu pamatā: Džastins bija minimālists, taču ne visa noliedzējs. Viedtālrunis viņā neizraisīja pretīgumu; tas ļāva pastāstīt to, kas bija stāstāms. Turklāt ceļš, ko viņš bija izvēlējies, šķiet, bija nevis norobežošanās, bet gan rīcība, it kā viņš būtu pats sava episkā romāna varonis. Taču aiz Džastina valdzinošajiem stāstiem slēpās cilvēks, kurš meklē augstāku jēgu, reizēm – uz veselā saprāta rēķina. Viņš reiz par savu dzīvi izteicās, ka tā esot “balansēšana uz naža asmens” starp dzīvi modernajā sabiedrībā un brīvu eksistenci.

“Man šķiet, ka viņš tiecās arvien paaugstināt savu riska latiņu, un tas viss droši vien sabrieda līdz arvien bīstamākām lietām,” saka Makelrojs. “Beidzās ar to, ka viņš aizgāja mazliet par tālu.”