Bitkoins ir ilūzija, kas var iekarot pasauli

Zelta stienis. Dzelzs disks. Pērlīšu virtene. Plastmasas kartīte. Kokvilnas vai lina šķiedras papīra gabaliņš. Šiem priekšmetiem nav nekādas vērtības. Tos nevar apēst vai izdzert, ar tiem nevar apsegties. Un tomēr tie ir arī vērtīgi. Šo vērtību rada viens ārkārtīgi vienkāršs apstāklis: cilvēki uzskata, ka tā ir nauda, un tāpēc tā tiešām tāda ir.

Jebkura valūta ir vispārējas vienošanās spēkā uzturēti māņi. Tādā gadījumā bitkoins, digitālā kriptonauda, kas no vienas kabatas otrā pārceļo ar interneta starpniecību, ir drīzāk vispārējas vienošanās spēkā uzturēta psihedēliska halucinācija. Bitkoina koncepts ieraudzīja dienasgaismu 2008. gadā, kāda Satoši Nakamoto (pseidonīms) publicētā sīki izstrādātā “baltajā grāmatā”. 2013. gadā viena bitkoina vērtība bija 12 ASV dolāru. Brīdī, kad es rakstu šīs rindas, tā ir vērta vairāk nekā 10 000 ASV dolāru. Tikai pēdējo divu mēnešu laikā bitkoina vērtība ir divkāršojusies. Doma, ka kādas valūtas vērtība var astoņu nedēļu laikā pieaugt par 100 procentiem, ir, ja lietojam precīzu tehnisku terminoloģiju, pilnīgs sviests. Ja kaut kas tamlīdzīgs notiktu ar Japānas jenu vai ASV dolāru, šo valstu ekonomiku acumirklī iesūktu ellišķīgs deflācijas virpulis.

Cilvēces vēsturē nauda vienmēr pastāvējusi vienā no diviem veidiem: tā bijusi vai nu fizisks īpašums, teiksim, zelts vai pērlītes, vai arī bezseguma valūta – valdības autorizētas papīra naudaszīmes un monētas. Bitkoins un tā līdzinieki ieviesuši trešo kategoriju – digitālo valūtu, kuras darbības pamatā ir spēļu teorijas, ekonomikas un kriptogrāfijas (kodēšanas) sajaukums, tātad– kriptovalūtu. Jebkāda nauda būtībā ir kolektīva ilūzija. Bitkoins vēlas izstrādāt labāku veidu, kā ar šo ilūziju dalīties. Es, tāpat kā daudzi, bitkoina triumfa gājienu jau krietni sen vēroju ar izbrīnu un apjukumu. Cerībā tikt par to kaut kādā skaidrībā es sāku apzvanīt kriptovalūtas ekspertus un zinātniekus, lai uzdotu visiem vienu un to pašu jautājumu: vai bitkoins ir vienkārši kārtējais muļķīgais bums, kaut kas līdzīgs tulpju sīpoliem 17. gadsimtā? Varbūt riska investīcija (hedžs)– kā zelts? Valūta – kā dolāri? Saņemtās atbildes bija visai nevienprātīgas. Es dzirdēju gan “jebkas no augstāk minētā”, gan “nekas no augstāk minētā” un “neviens to vēl skaidri nezina”.

Labākas naudas meklējumi

Un, galu galā, kas tad vainas dolāriem? Ja jūs jautājat man– tikpat kā nekādas. Man patīk mana kredītkarte. Man nav iebildumu pat pret skaidru naudu. Taču, pēc citu domām, briesmas, ar ko draud dolārs, ir kliedzošas: naudas krājumus un tos regulējošos noteikumus kontrolē viena vienīga visvarena organizācija – ASV federālā valdība. Daži raizējas, ka, laižot apgrozībā pārāk daudz dolāru, varētu nonākt pie inflācijas, kas vairs nav savaldāma. “Šifropanki jau gadu desmitiem sapņojuši par pilnībā decentralizētām elektroniskām maksāšanas sistēmām,” raksta Timotijs Lī, interneta žurnāla Ars Technica vecākais reportieris tehnoloģijas politikas jautājumos, kurš jau krietni sen seko bitkoina gaitām. Tomēr vairums digitālās valūtas ideju cieš no viena un tā paša traģiskā trūkuma – daudzkāršošanas. Praktiski jebkas no tā, kas eksistē internetā (teiksim, teksti, fotogrāfijas vai datnes), var tikt nokopēts. Bailes no viltošanas epidēmijas nozīmētu digitālās naudas galu.

Bitkoins šo problēmu atrisināja, ieviešot blokķēdi¹, tiešsaistes virsgrāmatu, kas reģistrē un apstiprina jebkādus vienādranga maksājumus, lai izskaustu divkāršās tērēšanas iespējas. Cilvēkiem ar noslieci uz ne gluži likumīgām darbībām palīdz tas, ka blokķēde visus darījumus kodē, garantējot anonimitāti. Maksājumu tīklu uztur un pārrauga bitkoinu “racēji”, decentralizēta indivīdu grupa, kas, bruņojusies ar jaudīgiem datoriem, apstiprina transakcijas un par savu darbu tiek atalgota ar jauniem bitkoiniem. Kopējais iespējamais bitkoinu krājums pasaulē ir ierobežots. Šādā veidā bitkoinu atrisina abas kriptopanku naudas problēmas: blokķēde nepieļauj centralizāciju, un apzināti ierobežotie bitkoinu daudzumi satur grožos inflāciju.

Blokķēde ir spoži atjautīga tehnoloģija, kas potenciāli varētu sarīkot īstu apvērsumu. Tādi cilvēki kā pazīstamais riska kapitālists Marks Andrīsens prognozē, ka tā, līdzīgi internetam, varētu kļūt par pamatu, uz kura balstās visa ekonomika. Lūk, kā Andrīsens intervijā laikrakstam The Washington Post iztēlojas šādas nākotnes pārvērtības: digitālas akcijas, digitāli kapitāli, digitāla līdzekļu vākšana kompāniju dibināšanai, digitālas obligācijas, digitāli kontrakti, digitālas atslēgas, digitālas īpašumtiesības uz jūsu māju, uz jūsu automašīnu... Un tālāk visi iespējamie finanšu pakalpojumu aspekti: apdrošināšanas līgumi, apdrošināšanas atvasinājumi, valūtas maiņa, naudas pārvedumi – un tā tālāk, un tā tālāk.

Neviens pagaidām droši nevar apgalvot, ka blokķēde tiešām pārveidos nākotnes ekonomiku, kā to paredz Andrīsens. Daudz skaidrāk zināms tas, ka šodienas ekonomiku tā pagaidām nav pārveidojusi. Kaut arī bitkoina darījumu skaits ar katru gadu pieaug, tas ne tuvu nelīdzinās masu tirgus patērētāju tehnoloģijas– piemēram, Google, Netflix vai kaut vai PayPal– mērogiem. Bitkoina vēl joprojām ir apgrūtinoši lietot (tipiska transakcija var aizņemt līdz 10 minūtēm), un tās cena ir ārkārtīgi nestabila. Pagaidām tā ir un paliek, teiksim skaidri un gaiši, visnotaļ draņķīga valūta, kas būvēta uz potenciāli revolucionāras tehnoloģijas bāzes.

Un tas mūs noved pie laikam gan uzkrītošākā jautājuma: ja reiz bitkoins kā masu tirgus valūta, pēc visa spriežot, izgāzusies, kāpēc tā guvusi tik pēkšņus panākumus kā ieguldījumu instruments?