Brauciens ar pieminekli

Gulbenes—Alūksnes dzelzceļš ar inženiertehniskajām būvēm, 20. gadsimta sākumā būvētajām staciju ēkām un ritošo sastāvu 1984. gadā oficiāli atzīts par tehnikas pieminekli, 2001. gadā uzņemts Eiropas tūrisma un muzeju dzelzceļu asociācijā. Tā ekonomiskā efektivitāte ir tik niecīga, ka valsts to spiesta dotēt ar 100 tūkstošiem latu gadā. Tomēr tas, līdzīgi daudzām šaursliežu dzelzceļa līnijām Eiropā, īpaši — šī transporta veida dzimtenē Anglijā, kur dzelzceļš ir gluži vai kulta lieta, varētu kļūt par tūrisma objektu.

Esam Gulbenē pulksten 5.45 no rīta, bet mašīnists Jānis Kļaviņš jau paspējis izbraukt no depo dīzeļlokomotīvi — ķeplovozu, kā viņš pats saka. Viņš izkāpj ārā pārlikt pārmiju un saglabā profesionālu mieru, kad visai nenopietni apceram lokomotīves kabīnē piekārto uzrakstu Pabraukšana garām aizlieguma signālam noved pie nozieguma. Pulksten 6.10 piestājam pie diviem (diviem!) vagoniem, kas būs jāpiekabina ķeplovozam. “Jāgaida glavnijs,” Jānis lietišķi nosaka. “Vagonus es pats nekabinu.”

Glavnijs, kurš izrādās kontrolieris konduktors Ivars Griestiņš, norūpējušos seju atsteidzas pēdējā brīdī. Zinot, ka vilcienam jāatiet 6.20, pirms tam esam apjautājušies — kas notiks, ja nokavēsim? “Ir ka vēlāk ar’ aizbrauc,” Jānis, runādams savā malēnieša mēlē, neko daudz neraizējas. “Laika pietiek.”

Laika ir pieticis jau gandrīz 100 gadus. Vienīgo Latvijā vēl funkcionējošo šaursliežu dzelzceļa posmu, kas agrāk bijis daļa no līnijas Pļaviņas—Valka, sākts būvēt Krievijas impērijas laikā — 1898., bet pabeidza 1902. (pēc citiem avotiem, 1903.) gadā. Tagad vilciens, ko apkārtējie sauc par bānīti, ar ne šī gadsimta ātrumu — 35 kilometriem stundā — rāpo tikai no Gulbenes līdz Alūksnei. Birze, Pūriņi, Stāmeriena, Kalniene, Dunduri, Paparde, Umernieki, Vējiņi — apstājoties visās šajās pieturās un samaksājot par biļeti 64 santīmus, vienā virzienā

var izbraukt stundā un divdesmit piecās

minūtēs.

Mopēds iet ātrāk

Tā ir emocionāla greznība — mēs visā vilcienā esam vienīgie tūristi. Ierindas pasažieri, atšķirībā no mums, ir samiegojušies un aiz loga notiekošajā ieinteresēti tikai tik daudz, lai nepalaistu garām savu izkāpšanas vietu. Glavnijs apstaigā visus, ar roku izrakstīdams un apzīmogodams biļetes. Svētdienā daudz braucēju nav. Pa abiem vagoniem saskaitām divpadsmit. Mūsējā — divas vecākas lauku sievas. Kāds pārītis. Vientuļš vīrietis.

Pensionāres Inese un Aina atgriežas Stāmerienā no represēto salidojuma Ikšķilē. Iebraukušas Gulbenē vēlu iepriekšējā vakarā ar autobusu no Rīgas, palikušas pie paziņām un nu ar pirmo vilcienu — uz mājām. Viņas stāsta, ka vilcienā kāpjot itin bieži — piemēram, ja jābrauc uz aptieku pēc zālēm.