Dienas ir sajukušas ne vien tajā nozīmē, ka vienā rakstīšanas brīdī nevar atveidot dienu pakāpenību, bet arī tajā, ka pašlaik tās jūk, pakārtojoties vienai caurvijus tēmai —  “post-vienpadsmitnovembrismam”, par ko runā cilvēki arī RL slejās. Manuprāt, tagad skaidrāka kļūst arī post-modernisma bezjēdzība, kas izriet no pārliecības, ka kāds iedomāts vai īstenību simulējošs notikums spēj ietekmēt katru atsevišķu domu, radot kādu vardarbīgu nepārtrauktu ideoloģisku telpu, kurai nepakļauties ir vismaz nepiedienīgi, ja ne bezatbildīgi. Paziņojums par kara sākumu Dienā aizņēma visu pirmo lappusi, ar katru dienu ziņas par karu saraujas un droši vien vēl pēc kāda laika tās atstās pirmās lappuses, un visbeidzot varbūt pārvērtīsies par to, par ko tās ziņoja.

Latvijas drošības dienesti uzsākuši aktīvu darbību ekstrēmisma profilaksei; stāsta, ka noklausās telefonsarunas un īpaši interesējas — ļoti oriģināli! — par sakariem ar jebkādiem musulmaņiem vai kaut ko tādu. Savā ziņā par viņu aktivitātēm liecina arī pēkšņais rakstu birums par ekstrēmismu Dienā, un pat ja tas tā nebūtu, tad katrā ziņā — saistība starp provinciālo ekstrēmismu un starptautisko terorismu ir tā prāta un saprašanas imitācija, kas ne vien materiāli attaisno pašmāju drošībnieku aktivitātes, bet arī rada viņiem cieņu pašiem savās acīs. “Neitrālo nav” — ASV aicinājums saprasts tādējādi, ka visiem kaut kas jādara. Tad nu arī dara.

Nu lūk, gruzīnu basa Burčuladzes koncerta sākumā kundzei, kas piesaka programmu, izsprūk, ka, pateicoties dziedātāja mākslai, dzīve tomēr ir skaista — tai pašā brīdī viņa sevi pielabo, teikdama, ka tā runāt gan pašlaik nav īsti vietā. Tas uzreiz sasaucas ar dažādu dziesmu raidīšanas aizliegumu ASV — starp tām ir arī Ārmstronga Brīnišķīgā dzīve. Tas ir apbrīnojams divējādi: redzams, ka pastāv pārliecība par to, ka iespējams nodibināt morālas attiecības starp vārdiem; un, pavisam droši, iespējams pievērst uzmanību kādam, kurš saka katram pašam priekšā, ko ir labi un ko ir slikti. Runāt un domāt.

Kas nu ir, tas ir: šajās dienās ir interesanti novērot sevi, lai gan tas ir problemātiski no tā viedokļa, ka domas sarunbiedrs, kam būtu jāpārstāv to sevi, kuru novēro, runā it kā nepavisam ne par sevi un ne no sevis. Taču arī pat tādās svarīgās sarunās ar sevi jūras krastā, kā teiktu Lennarts Meri (74. lpp.), kur “izšķiras valsts un pasaules liktenis”, nespēju saklausīt izteikumus “bezgalīgā taisnība”, “pasaules kolektīvā griba”, “ļaunie plāni”, “izdzīt ārā no alām”, “Amerikas cēlsirdība”, “lieliskā reliģija”, “mūsu dārgā brīvība”, “lepnās, bet uztrauktās ģimenes”, ko Bušs lietoja kara sākšanas uzrunā. Vai Amerikā to sauc par tiešu valodu, “vīru runu”, varbūt tā sauc lietas savos vārdos? — Tas ir stila jautājums, vai ne? It kā jau var saprast, par ko ir runa, tikai, asti luncinot, mazliet jāaizsteidzas pateiktajam pa priekšu.

Ik pa brīdim kāds ierunājas par inteliģences gļēvumu — ar acīmredzamu zemtekstu, ka vajadzētu — tagad vai nekad — izteikties, paust viedokli, stāvēt uz galvas. Protams, ka jebkura veida novērotājs (malā stāvētājs) ir visādā veidā bīstams. Jesaja Berlins raksta, ka Pasternaks (lasīju, gatavojot interviju ar Pasternaka dēlu šim numuram) 1935. gadā, piedaloties rakstnieku antifašistiskajā kongresā Parīzē, aicinājis, lūdzis visiem rakstniekiem — neorganizēties. Organizācija — tās ir mākslas beigas. Svarīga ir vienīgi personīgā neatkarība. Un līdzīgi — jau dzīves beigās — viņš atteicies parakstīties zem Stokholmas miera aicinājuma, sakot, ka tas ir bezjēdzīgi: arī bez aicinājuma visi zina, ka miers — tas ir labi, bet karš — tas ir slikti. Vienkārši vajag panākt ticību tam, ka dzīve/dzīvība ir vērtīga — lai būtu žēl no tās šķirties. Ja dzīvei nav vērtības, tad nav žēl to arī atdot par neko, arī par karu.

Kāda dāma uz ielas paspēj pateikt, ka es nemīlot cilvēkus un tas parādoties manos rakstos. Es gandrīz nesaprotu, ko viņa grib teikt, lai arī vienmēr pēc saprašanas nemaz nav tā jātiecas. Acīmredzot viņa domā, ka ir kāds veids, kā cilvēkus (daudzskaitlī!) var mīlēt. Vēl šodien no Vernisāžas automašīnu stāvlaukuma Vērmaņdārzā izgriezās balts amerikāņu limuzīns, aiz tumšajiem stikliem vīdēja sieviete. Uz elegantās mašīnas numura bija rakstīts: destiny.