Post11septembrisms

Ilmārs Šlāpins: Es mēģināšu formulēt dažus jautājumus un aicināšu jūs ar īpašu pietāti vienam pret otru neizturēties. Ja kādam sakāms kaut kas pret otra uzskatiem, tad to droši vajag teikt. Lai cik šī tēma būtu traģiska, lai kā mēs būtu audzināti izturēties pret šādām lietām, jautājums tomēr ir daudz plašāks. Nevienam nav šaubu par to, kas notika 11. septembrī. Jā, tur mira cilvēki, bet es gribēju jautāt — vai šis notikums, bez tā, kas tur notika, nozīmē arī vēl kaut ko? Vai tam ir vēl kāda cita nozīme, izņemot to faktu, kas ilga nedaudz vairāk par pusstundu? Vai tam ir kāda nozīme, kas bijusi pirms tam un turpinās pēc tam? Vai tas notika tikai Ņujorkā, vai arī visā pasaulē? Un ko mēs tādā gadījumā saprotam ar pasauli?

Ojārs Kalniņš: Es nezinu, vai tas ir kaut kas jauns. Amerikāņi jau ir piedzīvojuši terora aktus pēdējos gados. Un tas, ka pasaulē ir cilvēki, kas tā ienīst visu, ko Amerika simbolizē, ka viņi ir gatavi pašnāvību taisīt, lai kaut kādā veidā to apturētu vai protestētu — tas arī vairs cilvēkus nepārsteidz. Es domāju, tas lielākais pārsteigums bija, ka var kaut ko tik lielu un sarežģītu noorganizēt un var tik daudz upurus radīt tik īsā laikā. Sākumā tas lielākais šoks bija par to, ko spēj izdarīt tehnoloģija. Kaut gan tā nebija tā augstākā tehnoloģija...

Šlāpins: Naži. Naži tika izmantoti.

Kalniņš: ...bet šodien lidmašīna ir ierocis. Ne tikai, lai mestu bumbas, bet lidmašīna kā tāda. No tā izriet diskusijas, kā citos veidos var tagad teroristu aktus veikt — ar ķīmiskām vielām, bioloģiskām vielām. Es domāju, ka viena lieta, kas notikusies Amerikā — cilvēki saprot, ka viņi nav nosargāti. Amerikā kari nav bijuši 150 gadus. Amerikāņi ir karojuši visur kur citur, bet ne Amerikā. Un tagad viņi ir sapratuši, ka arī Amerikā tādas lietas var notikt un ka neviens nav drošs.

Tālis Tisenkopfs: Ilmār, es pierakstīju tavu citātu: “Mēs visi zinām, kas notika 11. septembrī.” Es to nosauktu par spilgtu domāšanas režīma citātu. Mēs visi esam šajā domāšanas režīmā, bet man ir divi pretargumenti. Un divi atslēgas vārdi te ir — “visi” un “zinām”. Pirmkārt, mēs nezinām. Un, otrkārt, mēs neesam visi. Kas ir tas, ko mēs nezinām? Vai izliekamies, ka nezinām. Mēs negribam saprast — terorisms ir nesaprasta atbilde uz nesadzirdētu jautājumu. Vai tomēr tā nav bijusi atbilde, kas nākusi no izmisuma, no posta un bada — visam tam, ko mēs saucam par Rietumu civilizāciju? Un otra lieta — tas “visi”. Tas mani dara bažīgu. Nu visi ir pret terorismu, visi to nosoda. Visiem ir skaidrs viedoklis. Tas mani mulsina.

Baiba Rubesa: Es to jautājuma būtību sapratu tā — kas konkrēti ir mainījies pēc 11. septembra? Es domāju, ka daudz kas ir mainījies, kā sekas mēs vēl nezinām. Pasaules vēsturē ir zināmi simboliski datumi, kad visi zina, ka viss ir mainījies. Es varu precīzi pateikt, kur es biju, kad nošāva Kenediju, kādas bija izjūtas, es zinu, kur es biju, kad uzzināju, ka krīt Berlīnes mūris, zināju to, kas notiek, kad uzbruka omons. Taču tajos brīžos neviens nezināja, kādas būs sekas. Kas tagad ir mainījies? Ir atkal jauna definīcija, par to, kā pasaule sevi uztver. Vai tie ir Austrumi pret Rietumiem, vai tie ir Dienvidi pret Ziemeļiem, tie, kam ir pārtika, pret tiem, kam nav pārtikas — mēs esam tagad it kā divas kultūras vai divas pasaules uztveres viena pret otru. Un, manuprāt, ne viens, ne otrs nezina, kā vienam ar otru sarunāties. Tas, kas notiek Taliban ietvaros, tā ir veca cilšu cīņa. Mēs tiekam ietverti cilšu cīņā, kas tāda notika varbūt pirms tūkstoš gadiem. Mēs noteikti runāsim viens otram garām, vai tu bumbo vai nebumbo, triec lidmašīnas augstceltnēs vai mēģini ar raķetēm sagraut otram bāzes. Otrs ir tas, ka Ņujorka ir aizskarta, Amerika, guļošais milzis, ir pamodināta. Viņa ir kļuvusi trausla. Tas agrāk nekad nebija. Mēs stāvam tāda dialoga priekšā, kuru nezinām, kā uztvert. Latvijā mēs vispār nezinām, ap ko lieta grozās. Mēs dzīvojam ļoti izolēti. Latvieši nemēdz būt toleranti pret citām tautām, it īpaši pret tumšāku ādas krāsu. Kas notiks, ja parādīsies bēgļi?

Šlāpins: Tikpat labi var izvirzīt hipotēzi, ka izolācijā ir bijuši amerikāņi, nesaprotot, kas pasaulē notiek.

Rubesa: Piekrītu.

Pauls Bankovskis: Patiesībā pārmaiņas pēc tā visa ir acīmredzamas. Atkarībā no tā, kam pievērš uzmanību — interneta lietotāju skaits pieaudzis, pēkšņi visur, ko vien tu lasi, tu redzi intervijas ar cilvēkiem, kas izsakās par musulmaņiem un ir lietpratēji vai par tādiem uzdodas. Cita lieta — vai pie šīm pārmaiņām cilvēki būtu nonākuši bez 11. septembra. Tas varētu notikt tikai tādā gadījumā, ja visi būtu izlasījuši vienu un to pašu grāmatu. Tagad tas ir noticis, pateicoties pusstundai pie televizora.