Konkrēts stāsts

Bija visai parasta darbadienas pievakare, saule gāja uz rietu, un es piezvanīju kolēģim Jānim, lai apjautātos, vai iesim spēlēt tenisu. Jānis ieminējās, ka tepat netālu, Redondo Beach, esot piestājusi viena jahta ar latviešiem,

kuri burājot apkārt pasaulei.

Kaupo jau pa gabalu atšķīrās no pārējām jahtām ar savu plato mastu. Uzkāpām uz klāja — vai to vispār var saukt par klāju? Kaupo sastāv no diviem šauriem korpusiem, starp kuriem ir novilkts tīkls, pa kuru arī notiek visa staigāšana. Katram korpusam ir lūka, pa kuru var nokāpt kajītēs. Sākumā nokāpām labās puses korpusā. Telpa bija šaura, mazliet smacīga, oda pēc dīzeļdegvielas un vilciena tambura. Uz galda bija okeānu atlants, turpat netālu arī ruļļos saritinātas kartes, GPS navigācijas ierīce un radiostacija. Runājāmies ar kapteini Valdi par ceļojumu, sadzīvi, dažādām tehniskām lietām. Sapratu, ka dzīves apstākļi ir stipri tālu no komfortabliem — nav nekādu labierīcību un visa “nokārtošanās” jūrā notiekot tāpat pār bortu. Ja esot lieli viļņi, tad, kā smejies, pat tualetes papīrs neesot vajadzīgs. Drēbes piesūcas ar mitrumu un sāli, un pēc kāda laika bikses tīri labi stāvot kaktā. Ja gadās burāt pa aukstām jūrām, kajītes no iekšpuses apsarmo vai pat apledo.

Ēdam saldējumu un runājam par braucienu. Pie sienas ir karte, uz kuras ar nepārtrauktu līniju attēlots jau nobrauktais ceļš, bet ar pārtrauktu — paredzamais. Tas gan šobrīd vēl ir garāks par nobraukto. Burātāji rāda fotogrāfijas un stāsta par dažādiem piedzīvojumiem un atgadījumiem, par to, kā vētrā nolūzis masts, par nedienām ar vīzām, par milzu krabjiem… Uzzinām šo to vairāk par viņu sadzīvi: katra komandas locekļa iztikai brauciena budžetā paredzēts viens dolārs dienā, darbs uz katamarāna notiek maiņās — sešas stundas uz klāja sardzē, sešas stundas citiem darbiem un atpūtai, pēc tam vēlreiz tādas pašas 6+6 stundas. Uz klāja vienmēr atrodas vismaz divi cilvēki — gan naktī, gan saulē, gan lietū un vētrā. Pārtika ir ļoti vienkārša: rīsi un makaroni, soja, rupjmaize, kas vakuumpakās tiek vesta līdzi visu garo ceļu. Nav arī ledusskapja. Tomēr par ēšanu Valdis nesūdzas — civilajā dzīvē ēdot daudzkārt sliktāk. Noteiktās reizēs esot brokastis, pusdienas un vakariņas. Labi sagatavoti makaroni, labi sagatavoti kartupeļi, labi rīsi, pupiņas — viss kaut kas. 100 litri augu eļļas — cerot, ka ar to eļļu vēl Rīgā lepni iebraukšot. Neesot gaļas konservu — neņemot speciāli, jo mūsu večiem esot tāds niķis — ar nazi nobrauc pa augšu, attaisa vaļā un tad ar karotēm virsū, kilograma bundžu apēdot un vēl prasot. Visu laiku sekot, lai nerij nost, esot mazliet pa grūtu. Tad labāk, lai viņu nav nemaz.

Kaupo kapteinis Valdis Grenenbergs stāsta par piedzīvojumiem uz katamarāna ceļā apkārt pasaulei

Kāpēc to pasauli neapskatīt?

Parasti cilvēkiem rodas jautājums, kā šādas domas vispār nāk prātā — braukt ar burinieku apkārt pasaulei. Jāsaka, tāda kaite man un maniem draugiem bijusi kopš seniem laikiem. Starp burātājiem vienmēr ir tāda doma — kāda nu kuram tā silīte ir — ar to jau nu var raut apkārt pasaulei, ne mazāk. Un dažs labs arī tā dara, un dažam tas arī tā izdodas. Mēs šim pasākumam gatavojāmies ilgi, vismaz savus gadus desmit. Sākumā doma nebija vēl tik skaidri izkristalizējusies — ka tas tiešām būs ceļojums apkārt pasaulei —, bet, ka tas būs garš ceļš, to mēs zinājām un ar to rēķinājāmies.

Katamarānu būvējām, lai piedalītos transokeāna sacensībās Ostar. Taču biogrāfiju dēļ mūs tādām sacensībām nebūtu ne tuvumā laiduši — tagad redzam, cik tas viss būtu bijis naivi. Desmit gadus mēs devāmies dažādos garos reisos. Vispirms — tajā laikā tas skaitījās tāls reiss — bija brauciens uz Zviedriju. Nākamais bija uz Franciju, pēc tam nāca 1992. gads un bija Kolumba Amerikas atklāšanas 500 gadu jubilejas regate. Tur piedalījās Bravo jahta no Centrālā jahtkluba. Tā kā katamarānu klases tur nebija, mēs uz regati nepretendējām, taču nospriedām, ka zem tās markas varam dabūt Amerikas vīzu un mēģināt doties uz Ameriku. Un tik tiešām, mēs vīzu dabūjām — es jau šobrīd esmu aizmirsis motivāciju, kas tur bija un ko mēs viņiem iestāstījām, kāpēc mums vajadzīga vīza. Kompānija toreiz bija raibu raibā, vienpadsmit cilvēku. Pieci palika Amerikā. Acīmredzot viņiem tā sākotnējā doma tāda arī bija bijusi — Rīgā bija sataisīti krietni parādi, varēja dabūt pa kaklu, un bija jālasās pēc iespējas tālāk, lai netiek viņiem klāt.

Toreiz mūs ļoti nepatīkami pārsteidza tas, ka no Tobago, kur bijām domājuši kārtīgi atpūsties, mūs izmeta ārā, jo mums nebija vīzu. Tā nu mums tagad vairs nav ilūziju, ka kaut kur bez vīzas tev ļaus atpūsties — nekā tamlīdzīga!

Mums bija doma pārbaudīt motoru, kuģi pārbaudīt, pašiem sevi arī, kaut arī paši sevi šinī virzienā baudījuši esam ne vienu gadu vien, zinām labi, ka nekāda saldā dzīve nav, bet man vienmēr bija interese par to, man vēl šobrīd viņa ir, es zinu, ka man ļoti garlaicīgi būtu atrasties starp darbu un mājām, pa starpu tur kaut kāda Zviedrijas vai Vācijas apmeklēšana, tad atkal no darba uz mājām, tad atkal kaut kur iekrāj naudu un apmeklē kaut kādu Angliju. Bet tie mērogi ir tādi pasīki, man liekas, ka gribas kaut ko lielāku, pamatīgāku. Kāpēc tad to pasauli neapskatīt? Vairāk kā ostas mēs arī neko neredzam, kaut gan mēs vismaz okeānu apskatām.