Brīvā griba un laulības

Šī gada februārī, kā parasti, nebija ko darīt, tāpēc es šo tukšo periodu izmantoju, lai nosvinētu kāzas. To var saukt arī par laulāšanos vai precēšanos, bet prātvēderu aprindās klīst runas, ka vārds “laulāties” sākotnēji apzīmējis dziedāšanu, un man izdevās iztikt bez balādēm sintezatora pavadībā. Tie paši gudrinieki stāsta, ka vārds “precēties” ir saistīts ar preces ieguvi. Šajā gadījumā vīrs iegūst jaunu preci – sievu. Kaut arī man nešķiet, ka sieviešu tiesības tiktu baigi diskriminētas, drīzāk otrādi (vīrieši mirst jaunāki un nevar valkāt brunčus), tomēr nevēlos pieņemt, ka viens ir saimnieks, bet otrs – prece. Kad līgavainim uzdevu āķīgo jautājumu, vai mēs precēsimies vai tomēr laulāsimies, viņš, pāris sekundes saspringti paknaibījis lūpas, atbildēja, ka svinēsim kāzas.

Reģistrēt laulību ir ļoti vienkārši un nebūt nav dārgi. Mēnesi iepriekš jāuzraksta iesniegums, jāsapiķo 49 eiro un noteiktajā datumā jānāk parakstīties kopā ar vēl diviem cilvēkiem. Nav pat svarīgi, vai tie ir labi draugi vai nejauši garāmgājēji, – galvenais, lai līdzi kāds normāls dokuments. Pērnajā gadā gandrīz tika pieņemti jauni noteikumi, kas ļautu visu nokārtot arī pie notāra bez lieciniekiem, bet no šīs idejas Saeimas deputāti tomēr atteicās. Pieļauju – tāpēc, lai dzimtsarakstu nodaļas nepazaudētu tos 5% pāru, kuri liecinieku vietā izvēlētos notāra pakalpojumus. Jebkurā gadījumā – nav baigi sarežģīti.

To, ka līdz altārim nokļūt ir vienkārši, sāku nojaust jau aizpērnajā vasarā. Gāju garā pārgājienā gar jūru, un katru nakti teltis cēlām citā kempingā. Bijām nonākuši Carnikavā, kur saimnieks sacīja, ka, ja kāds grib, var mierīgi iet gulēt mājā, kur nav nekā – ne cilvēku, ne elektrības. Biju sasniegusi augstāko altruisma pakāpi un nospriedu, ka telti, kas paredzēta tikai man, vispār nav vērts sliet. Paņēmu guļammaisu un devos iekšā tukšajā mājā. Atradu kaut kādu paksi un likos uz auss. Pēc kāda laika tajā pašā istabā ienāca kolēģe, lai sekotu manam piemēram. Viss bija ideāli līdz mirklim, kad viņa sāka krākt, un tas, kā zināms, ir daudz šausmīgāk nekā nagu skrāpēšana gar tāfeli. Es tomēr lieki nebēdāju, jo zināju, ka mājā istabu vēl atliku likām, pa tumsu aiztaustījos līdz tālākajai istabai un devos pie naktsmiera turpat uz grīdas.

No rīta, kā tas mēdz gadīties, atvēru acis. Man pretī raudzījās neviens cits kā Jēzus Kristus. Izberzēju acis, taču Jēzus nepazuda. Tieši otrādi, tagad viņam blakus stāvēja Jānis Pāvils II. Apskatīju savu rādītājpirkstu – sapnī uzlūkots, tas parasti izstiepjas garumā. Pirksts nemainīja izmēru, tādējādi apliecinot, ka nesapņoju. Turpināju vērties apkārt. Telpā pamīšus bija sastājušies vairāki Dieva dēli un pāvesti. Turpat – arī lūgšanu soliņš. Es varbūt īsti nezināju, kur biju nolikusies gulēt, bet pamodos pie altāra svētnīcā, kuru bija izveidojusi dievticīgā mājas saimniece. Vienmēr biju domājusi, ka ceļš līdz altārim ir ļoti sarežģīts, bet šī nakts nepārprotami liecināja, ka vajag tikai aizvērt acis. Protams, pamosties uz grīdas pie altāra vienai, apjukušai un neķemmētiem matiem nav gluži tas pats, kas “svinēt kāzas”, nu bet tomēr.

Pēc pāris gadiem, gaidot savas īstās laulības un uzklausot gudru ļaužu ieteikumus, izrādījās, ka vairums cilvēku kāzas uzskata par dārgu un sarežģītu procesu. Tas, protams, liek domāt, cik ļoti jauniem, apjukušiem pāriem noderētu īpaši pirmslaulību apmācības kursi. Vienīgi tajos nevajadzētu pārāk aizrauties ar instrukcijām, kur un kā pēc kāzām lietot dzimumorgānus. Šīm  modernajām apmācībām vajadzētu paskaidrot vien to, ka laulības reģistrācija ir papīra parakstīšana, kas sniedz noteiktas juridiskas priekšrocības, un šīs priekšrocības maksā 49 eiro. Savukārt viss pārējais – gredzeni, viesu nami, atslēgu kāršana tiltā, braukāšana apkārt, fotosesijas un limuzīni – ir lietas, bez kurām var un vajag iztikt.

Latvijā nu jau lielākā daļa bērnu dzimst neprecētiem vecākiem. Ļoti saprotami: kurš vispār var atļauties apmierināt sabiedrības alkas pēc visām šīm tradīcijām? Varbūt vienīgi Jaunups, Maligins un tie, kuri ņem kredītus. Ja tā padomā, sanāk, ka Džilindžers ir bagātākais vīrietis Latvijā.

Nolēmām, ka mūs visa šī herņa neinteresē. Viss sākās jau tad, kad, pat nedomādama par precēšanos, partnerim atklāju, ka man nepatīk nēsāt nekādas rotaslietas un sevišķu nepatiku izjūtu pret gredzeniem. Turklāt gan zelta, gan kaut kādu akmentiņu gredzenu ražošana patērē slimīgi daudz vides resursu un rada slimīgu piesārņojumu (un tāpēc cilvēki, kuri dzīvo raktuvju tuvumā, bieži slimo). Un es vienkārši nevēlos radīt papildu slodzi planētai, iegūstot priekšmetu, kurš nekādi neuzlabo manu dzīves kvalitāti. Tomēr pēc paziņojuma par gaidāmajām ģimenes stāvokļa izmaiņām ne vienu reizi vien dzirdēju aicinājumu parādīt saderināšanās gredzenu. Saderināšanās gredzens ar akmentiņu ir samērā jauna tradīcija. Līdz apmēram 20. gadsimta 30. gadiem saderināšanās gredzentiņi bija tikai pārliecinošu biezo privilēģija, taču dimantu ražotājiem De Beers ienāca prātā doma: vai nebūtu super, ja tāds gredzens kļūtu par normu arī pāriem ar vidējiem ienākumiem? Gan jau iekrās! Tā bildināšanas ainas nokļuva Holivudas filmās un no tām pa taisno – ļaužu smadzenēs. Nelaime vien tāda, ka kopā ar šīm vīzijām apziņā neparādījās jautājums “priekš kam?”.

Ar laulības gredzeniem gāja grūtāk. Tas it kā skaitās pierādījums tam, ka ļaudis ir precēti. Tomēr daudz neapgāžamāks pierādījums ir dokumenti, tie ir pat uzticamāki, jo gredzenu var nopirkt jebkurš. Vēl dzirdēju atziņu, ja džeks neredz gredzenu meitenes pirkstā, viņš varētu to uzskatīt par aicinājumu lietot dzimumorgānus. Taču, pat ja pirkstu kailumam ir tieša korelācija ar vīrieša erekciju, tomēr pastāv vēl viens faktors – mana brīvā griba, kuru gredzens neietekmē. Tie vēl būtu vienkārši saprotami argumenti, bet man ceļā stājās pēdējais, vissarežģītākais: nav viegli, ja ir radinieks, kurš taisījis gredzenus ikvienam, kas precējies pēdējo 300 gadu laikā tuvāko 2000 km rādiusā. Bet tomēr nesatricināma kā klints noturējos pretī argumentam “viņas visas saka, ka negrib, bet īstenībā grib”. Arī juvelieris beigās bija priecīgs, jo, ieraudzījis aptuveni 5 cm platos putnu gredzenus no alumīnija, ko kāzās smiekla pēc bijām aplikuši ap potīti, viņš uz vietas izrēķināja, ka uztaisīt tādus pašus no zelta nozīmētu tūlītēju uzņēmuma bankrotu.

Šīs divas pozīcijas vien ļauj ietaupīt pāris stabus. Bet tie ir nieki salīdzinājumā ar stresu, kādu rada visa tā tradīciju gūzma. Jākar uz tilta margas atslēdziņa, lai pašvaldība vēlāk to nokniebtu un pārkausētu jaunā atslēdziņā. Jābraukā no vienas vietas uz otru. Jānes līgava pāri sliekšņiem un tiltiem. Es kā līgava, protams, neiebilstu, ja mani atnestu mājās pēc balles četros no rīta, bet – kāda var būt staipīšanās apkārt skaidrā prātā? Visur jāpaspēj. Jāfotografējas precīzi 4 stundas. Patiesi, mana draudzene, kāzu fotogrāfe, stāstīja, ka nu pienākuši laiki, kad nepietiek ar pārdesmit nemanāmiem knipšiem – vidējā fotosesija tagad ilgst 4 stundas. Un, kad visi jau ir izsalkuši un izslāpuši pēc reibinoša malka, vēl tikpat ilgi jābrauc uz Gūtmaņa alu un Ķemeru tīreli, paralēli spēlējot spēles. Viesi badā, organizatori pārdzīvo, vai viss sanāks. Vadītājiem stress, jo pazudusi jautājumu lapiņa, bet telefons izlādējies. Visi jau sen gaida, kad varēs sākt mest, priecāties, dejot un pālī laupīt līgavu. Beidzot visi laimīgi tikuši līdz viesu namam kādā skaistā Latvijas vietā, bet pusnaktī, kad lielākā daļa jau ir štīmī, jādzied sērīga dziesma par godu mičošanai.

Cita starpā jāpiebilst, ka par mūsu kāzām visi bija sajūsmā, jo tās notika turpat Rīgā un viesiem jebkurā mirklī bija iespēja aiztīties. Pat puisis, kurš no rīta konstatēja, ka pievēmis uzvalka kabatu, nebija spiests gaidīt kaunpilno iznākšanu sabiedrībā, bet varēja veikli pazust. Man savukārt bija iespēja pamosties bez viesiem, kuri varētu apbrīnot manu viegli aizpampušo seju. Vienīgā kļūda bija neizgulējušamies doties pastaigā, kas beidzās Copy Pro, kur, gaidot, kad vīrs izprintēs ceļošanas dokumentus, aizmigu. Un, vēl nepamodusies, noprasīju, vai biļete izdrukāta arī Jānim Joņevam.