Būt Edgaram Ozoliņam

Nesen vilcienā noklausījos sarunu.

Kundze gados, brauc uz laukiem:

– Ja bērns piedzimst pasaulē, kurā pastāv kaut kādas tehnoloģijas, piemēram, mobilie telefoni, tad viņš tos nemaz neuztver kā tehnoloģijas.

Jauns puisis, droši vien mazdēls:

– Kā tad viņš tos uztver? Kā dārzeņus?

Kundze:

– Nu… Nezinu, vai kā dārzeņus, bet pavisam noteikti ne kā tehnoloģijas. Viņa pasaulē tās lietas vienkārši ir.

Un es, tā klausīdamies, pēkšņi atskārtu, ka tieši tāpat vienmēr esmu uztvēris Edgara Ozoliņa mākslu. Nevis kā darbus, kurus kāds ir apzināti radījis, bet kā kaut ko tādu, kas vienkārši ir. Pieļauju, ka daudziem mana gadagājuma cilvēkiem ir līdzīgi. Mēs piedzimām vietā un laikā, kur viņa ilustrētās Zentas Ērgles grāmatas un žurnāla Dadzis numuri atradās vai katrā plauktā. Pat tagad, runājot ar 90. gadu bērniem, kuriem Ozoliņa vārds vairs nav tik labi pazīstams, atliek pajautāt:

– Tev skolā ābece ar gaili uz vāka bija? – un viss uzreiz top skaidrs.

Daļēji tas, protams, ir saistīts ar padomju grāmatu milzīgajām tirāžām. Taču galvenais iemesls šim klātbūtnes efektam ir Ozoliņa viegli atpazīstamais grafiskais stils un tēlu raksturi. Drosmīgie pionieri, pašpārliecinātie zēni kļošenēs, meitenes ar pavedinošajām acīm un tvirto krūšu līnijām, rubensiskās bufetnieces un Dadzī bieži kariķētie šņabdeguņi – visi šie personāži dzīvoja savu dzīvi tā, it kā paši sevi būtu uzzīmējuši un izkrāsojuši.

To, ka šie tēli ir radušies, pateicoties vienotam mākslinieciskajam spēkam, es sāku nojaust tikai vēlāk, bet tad tas vairs nebija svarīgi, jo bērnība lēnām tuvojās pusaudzībai, un neskaitāmu jauniešu rokās visā postpadomju Latvijā nonāca Jāņa Zālīša slavenā dzimumdzīves instrukciju grāmata “Mīlestības vārdā” – tā pati, kuru padomju funkcionāri savulaik centās iznīcināt Edgara Ozoliņa seksīgo ilustrāciju dēļ. Paši to nenojauzdami, mūsu paaudzes bērni veica aizraujošo ceļu no ābeces līdz Kāmasūtrai viena un tā paša mākslinieka pavadībā.

Edgars Ozoliņš piedzima 1930. gadā Rīgā neatkarīgās Latvijas armijas robežsarga Jāņa un mājsaimnieces Marijas Dīnas Ozoliņu ģimenē. Piecu mēnešu vecumā Edgars, kā daudzi tolaik, saslima ar poliomielītu – tā saucamo bērnu trieku. Slimību viņš pārcieta, taču visu atlikušo mūžu, līdz 1987. gadam, pavadīja 2. grupas invalīda statusā.

Spriest no malas par to, kā šāds notikumu pavērsiens ietekmē vai neietekmē dzīves gaitu, parasti nav diez cik korekti. Taču Edgars arī pats bieži reflektēja par savu fizisko un psiholoģisko stāvokli. Viņa arhīvs sastāv no simtiem, varbūt pat tūkstošiem dažādu skiču, uzmetumu, zīmējumu, kopiju, karšu, shēmu un cilpotā rokrakstā izpildītu personisku piezīmju – reizēm vairākas vai pat visas šīs lietas uz vienas lapas. Kādā autobiogrāfiskā tekstā viņš par sevi raksta:

Mākslas profesionālo ābeci sācis iepazīt Rīgas J. Rozentāla un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā no 1947. līdz 1951. gadam.

Zīmēt sācis aiz garlaicības, jo nekad nav kāpis pār sētu svešos ābeļdārzos, nekad nav ballītē “dabūjis pa purnu”, nekad nav pavedis sievieti...

Drusku dūšīgāk profesionālās iemaņas apguvis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas un Teātra dekorāciju nodaļā četrus gadus.¹ Fiziskās aprobežotības kavēts, ar sekām, kas no tās izriet, pārtraucis studijas Mākslas akadēmijā un par agru sācis strādāt savā profesijā, nepārtraukti un stūrgalvīgi mēģinādams emocijas līdzsvarot ar profesionālo varēšanu.

Ārēji ir cilvēka parodija un iekšēji – gadiem ejot – tai neglābjami tuvojas.

[..] Pasīvi cīnās ar saviem psihiskajiem kompleksiem, kas izriet no nepilnīgas dzimumdzīves.

Vēl ir dzīvs, dzīvo komunālā dzīvoklī Rīgā un spēj vēl attaisīt melnās tušas pudelīti.

Apmēram šādi, trešajā personā un ne bez ironijas, viņš bieži apraksta savas dzīves detaļas. Karikatūrās un pašportretos Edgars sevi attēlo kā maza auguma kuprīti, reizēm mētelī un beretē, ar viltīgu, caururbjošu skatienu, kas raidīts tieši vērotāju (tas ir, mūsu) acīs.

Lai gan, kurš tad īsti ir tas vērotājs – mēs vai viņš –, nav līdz galam skaidrs. Šķiet, ka viņš gluži labprātīgi padarījis par novērojamo objektu arī pats sevi. Kādā citā, pēc visa spriežot, vēlāk tapušā tekstā (Ozoliņš ne vienmēr tos datēja) viņš sniedz atsauci uz sevis un savas dzīves vērošanu no malas:

Runājot par sevi “Es” formā, kaut kā nevaru (distancēties) atiet tādā attālumā, lai redzētu. Tādēļ it kā skaidrāk varu sevi apcerēt “trešā personā”... Ne “Es esmu vēl dzīvs” (to nemaz skaidri nevar zināt), bet vēl kustas un ir izdarījis (jeb ļāvis izdarīt) dažus (nepārsteidzošus, nekardinālus) pārkārtojumus sadzīves jomā, no komunālā dzīvokļa izsprucis 2-istabu dzīvoklī kungu rajonā ar karstu-aukstu ūdeni, gāzi, centrālapkuri, “noraujamo” tualeti, vannu un “kloķētu” telefonu... Ir ledusskapis, televīzija, t.s. dienasgaisma un vēl daudz nebūtisku lietu un krāmu.