Dažas piezīmes par vemšanas tipoloģijas jautājumu

Jāatzīst, ka vairums cilvēku dzērumā vemj banāli un līdz ar to pilnīgi neinteresanti. Nu, izliek uz grīdas to, ko pirms tam ēduši, – un viss. Uz tik pliekana fona gluži pašsaprotami izceļas šī šķietami garlaicīgā procesa meistari un virtuozi, ar kuriem man ir bijusi iespēja tikties attiecīgajā periodā un attiecīgajā laikā. Skaidrs ir viens: vairumā gadījumu šiem personāžiem bija vēl netrenēts kuņģis. Vēlāk, protams, visi kļuva rūdīti un dzēruma vemšanu atmeta. Tāpēc runa būs tikai par romantiku.

Ļoti specifiski izskatījās apvēmies karēliešu students Štikovs. Šņabim viņš mīlēja uzdzert kefīru un beidzamās devas parasti uzņēma, sēžot uz grīdas. Tad viņš iemiga, un pēc kāda laika tas viss mierīgi, bez spazmām un dramatisma no viņa iztecēja. Štikovs tikmēr saldi gulēja. Draugi šo instalāciju sauca “ Baltais klusums”.

Inteliģentais burjats Cirens Bazirs Badmažapovs ar iesauku Bazars-stacija jeb Karavāna-šķūnis, cilvēks, kurš pat apakšbikses mazgāja, dziedādams fragmentu no “Aīdas”, bija maza auguma, gultā aizņēma spilvena tiesu un dzēra reti. Viņš vēma delikāti, samērīgos daudzumos un ļoti ātri. Pēkšņi un negaidīti no viņa izvēlās labi sagremots pieckapeikas izmēra kunkulītis un nokrita uz grīdas. Ar to viss arī beidzās.

Lietuviešu kultūras renesanses pārstāvja mākslas zinātnieka Vida Miseviča vemšana bija korektuma kalngals. Pēc Jaunā gada svinībām, sajutis dabas saucienu, viņš pievēma biezu Baltijas vilnas zeķi un aizsēja tās vaļējo galu, lai saturs labāk saglabātos. Pēc tam to pašu atkārtoja ar otru zeķi.

Viens no šībrīža Tretjakova galerijas Senkrievu glezniecības nodaļas vadītājiem, Levons Nersesjans, vēma vienkārši, kā cilvēkam pieklājas, uz grīdas. Tas nebija sevišķi interesanti. Bet, tā kā tas notika manā istabā, es viņu kopš tās reizes iesaucu par Blevonu jeb vienkārši par Bļovu. Tāpēc šis gadījums ir pieminēšanas vērts.

Ne pārāk interesanti vēma arī mans draugs, filozofs Vadims Filatovs. Reiz viņš pie savas gultas izveidoja plašu peļķi un pats turpināja gulēt. Kāpēc ne – viņam taču tagad bija labi. Lūk, tālāk bija interesanti. Istabā ienāca viņa kaimiņš, Lietuvas polis Jeruslanovs, saukts par panu Jaruzeļski. Jaruzeļskis atteicās gulēt šādos apstākļos un pieprasīja, lai viss tiktu satīrīts. Teica, ka pēc pusstundas būšot atpakaļ, un lai viss būtu satīrīts. Šo pusstundu Jaruzeļskis pavadīja, cenzdamies savaldzināt kādu kursabiedreni, taču panākumus neguva, jo nebija īpaši apķērīgs. Atgriezies mājās, viņš ieraudzīja šausmīgu skatu: Fiļičs stāvēja uz absolūti taisnām kājām un slaucīja savus vēmekļus ar viņa, Jaruzeļska, kreklu. Jaruzeļskis, skumju sagrauts, no visa spēka iepisa Fiļičam ar kāju pa pakaļu. Kalsnais Fiļičs nokrita kā finiera loksne, nesaliekdams ceļus, un piezemējās atlikušajos vēmekļos.

Interesanti un vērienīgi vēma Kostja Akinša, šobrīd žurnāla ARTnews redaktors. Kostja allaž neglābjami mīlēja ārzemniekus, it sevišķi somus – pie mums viņu bija līdz ūkai. Reiz Kostja sadzērās tuvējā restorānā “Havana”. Nakti pavadīja pagaidu pieraksta adresē. No rīta pamodies, viņš sajuta, ka viņa ģīmis ir nedaudz salipis.

– Būšu dabūjis bietē, – Kostja nosprieda un vēlreiz to pakustināja.

Ģīmis nesāpēja. Kostjam tas lika aizdomāties par ģīmja salipšanas cēloņiem: ja tās nebija asinis, tad kas? Pārdomās Kostja aplūkoja vidi sev apkārt. Uz sava pleca viņš atrada pupu. Kostja to apskatīja no visām pusēm un, domās iegrimis, sāka košļāt. Tikai tad viņš saprata, ka pupa garšo līdzīgi tām, kuras viņš iepriekšējā vakarā ēda krogā. Ģīmja salipšanas cēlonis tūlīt nāca gaismā. Ir zināms arī Akinšas vemšanas gadījums ciemos pie Somijas vēstnieka Jaungada naktī. Sajutis tūlītēju nepieciešamību, Kostja iespērās priekšnamā, kur atradās durvis uz labierīcībām. Taču noturēties līdz galamērķim viņam neizdevās. Priekšnamā tikmēr atģērbās kārtējie somu viesi. Kāda somu dāma āva nost zābaku, lai uzvilktu kurpes. Kostja izrāva zābaku viņai no rokas un veica tajā visu, ko bija plānojis izdarīt tualetē.

Taču spilgtākais vēmiens MVU kopmītņu platformā, kā arī visos tās flangos, kas joprojām ieskauj manu četršķautņaino dzīvi, bija Kešas vēmiens.

Keša bija tēlnieks no Abramcevas Mākslas institūta un praktiski nedzēra. Pie manis viņu atveda Zamļinskis. Mēs svinējām kārtējos ebreju svētkus. Parasti tajos pulcējās 10–20 cilvēki. Etniskais pamatsastāvs – slāvi un turki. Reiz mēs ar Zamļinski aprēķinājām ebreju daudzumu svētkos. Sanāca 3,75 ebreji.

Nu lūk, Keša nedzēra. Bet mums bija šņabis. Jau pēc otrās devas viņš sāka aptaustīt manu galvaskausu un teica, ka mani vajagot veidot. Pēc ceturtās devas Keša uzsāka vemšanu.

Kā viņš vēma! Viņš vēma ilgi, bez pārrāvumiem, ar varenu rēcienu, pilnībā ziedojot sevi procesam. Viņa vemšanā atskanēja neglābjams esības smagums, vilšanās progresā, visas ar to saistītās skumjas un viegli ieskicētas ilgas pēc labākas dzīves, kurā neviens nesvin ebreju svētkus.

Pie mums nāca cilvēki no citiem stāviem un jautāja:

– Krugļikov, kas te notiek?

– Kā – kas? Keša, – manā vietā atbildēja puskailais Zamļinskis, iznākdams no dušas, kur viņš mērcēja čokurā sarāvušos Kešu kāju vannā un ik pa brīdim spieda viņam iepist šņabi. Keša tikmēr iznira no vannas un, pārkāries par bortu, izspļāva svaigu šalti ar liecībām par savu traģisko pasaules redzējumu.

Nākamajā dienā mēs ar Zamļinski spēlējām preferansu, satikām paziņas, gājām pusdienot uz ēdnīcu. Keša dzēra tēju, gulēja, mazliet vēma, atkal dzēra tēju, atkal gulēja, atkal vēma. Vakarā, apģērbies braucienam mājup, viņš pārlaida Maskavai skumju skatienu no 15. stāva augstuma un izmeta frāzi, kuru es tūlīt ierakstīju savā zelta fondā:

– Cik tomēr izturīgs ir cilvēks.

Un lēnā solī devās prom.

Es saprotu, ka jūs no visas sirds vēlaties man pajautāt:

– Bet tu, Vadička, kā vēmi tu? Pastāsti, tas mūs ļoti interesē.

Pastāstīšu ar lielāko prieku.

Vēmu es reti un sen. Viens no maniem personīgajiem vēmieniem, kas īpaši spilgti iesēdies atmiņā, notika 1977. gadā, kad es, ar pirmo piegājienu neiestājies MVU, strādāju Jaltas Kinostudijā. Toreiz es pēc darba izdzēru pudeli šņabja tukšā dūšā – jaunībā tas vēl nešokēja organismu – un pastaigājos pa 2. vidusskolas jumtu, kamēr iekšā notika diskotēka. Visu atlikušo nakti es vēmu kuņģa sulu – jo nekā cita nebija – pa logu. Darbā es mēdzu vemt volejbola laukumā, kur atradās pīpētava. Reiz, iedams uz turieni vemt, es ar plakstu aizķēru nokarenu kazenes zaru. Mana galva palika uz vietas, bet kājas turpināja iet, taču nu jau karājoties gaisā. Zaudējis pēdējo atbalsta punktu šajā pasaulē, es nomaucos uz dirsas.

– Dzert ir kaitīgi, – es nodomāju, ar pirkstu aptaustīdams dabas uzplēsto plakstu. Kopš tā laika tā arī dzīvoju.