Desmit ballu sistēma

– Oh! My Sweet Girl!¹

Tie bija vienīgie romantiskie vārdi, kurus man veltīja tālaika mīļākais. Viņš bija vācietis.

Mūsu sarakstes pārsvarā bija ļoti īsas:

– How are you today?²

– Thank you. Tired. Drinking beer. Missing you, My Sweet Girl.³

Mājās viņam bija tikai piecas grāmatas. Viena grāmata bija par jūrascūciņu kopšanu, jo kādu brīdi viņš divas tādas bija turējis. Otra grāmata bija par to, kā ātri un precīzi salikt kopā IKEA mēbeles, jo viss viņa dzīvoklis bija ar tām aprīkots. Trešā – par sildīšanas un karsēšanas sistēmām (viņš bija un, iespējams, joprojām ir siltumsistēmu inženieris). Ceturtā bija māsas bērna grāmatiņa par cūciņu Pepu. Piekto atvedu un aizmirsu es, tā bija Rušdi “Maura pēdējā nopūta”. Tā arī līdz šim neesmu to izlasījusi.

Toties viss pārējais vācieša dzīvoklī bija ļoti special.

– Do you see, how special?⁴ – viņš vaicāja, ievedis mani virtuvē.

Neko special es tur neredzēju, vienkārši ļoti tīru un baltu virtuvi. Tikai vēlāk viņš man paskaidroja, ka visas virsmas tur esot par 4,7 cm augstākas nekā parasti – īpaši piemērotas viņa 1,97 m augumam. Jāatzīst, tas tiešām bija diezgan special.

Arī alus viņam mājās bija divu veidu: viens ikdienai, otrs special. Makaroni bija special, vesti no viņa dzimtās puses. Olas viņš cepa un vārīja dažādās special ierīcēs – vienu šādu ierīci, atceros, sauca Superior Eierkocher Nummer 13. Bija pat special maizes griežamais, vecāks par pašu īpašnieku. Arī ledum bija dažādas special formas. Kad lūdzu mīļākajam, lai viņš pievieno manam dzērienam ledu, zināju, ka vienmēr jābūt gatavai atbildēt, kādu tieši – gabaliņos, smalcinātu, atšķeltu no lielā special kuba vai varbūt atlietu kāda zemūdens radījuma vai vīrieša locekļu formā.

Man tas viss ļoti patika, es viņa klātbūtnē arī jutos special. Taču man kā sievietei ar to nebija diezgan. Es gribēju saprast, tieši cik special viņam esmu.

Un tā mūsu attiecībās tika ieviesta stingra vērtēšanas sistēma. Sākumā es lūdzu, lai vācietis mūsu tuvības brīžus un manus ķermeniskos dotumus novērtē ballēs no 1 līdz 10. Taču ar laiku sistēma paplašinājās un pārceļoja arī uz citām svarīgām sadzīves sfērām – kā, piemēram, ēst gatavošanas prasmēm un dzeršanas kapacitāti.

Parasti par visām šīm lietām es saņēmu 10 balles, bet gadījās arī pa kādam devītniekam. Vienreiz gan viņš man ielika 8. No vienas puses, tas mani nedaudz sāpināja, bet, no otras – priecājos par vērtētāja godīgumu un objektivitāti.

Joprojām ļoti precīzi atceros, kā to astotnieku dabūju. Viņš man to ielika par vienu sautējumu, jo nākamajā dienā vācieša kompānijas sekretāre esot saodusi viņa elpā ķiplokus. Es gan uzskatu, ka šis zemais vērtējums ir vistiešākajā veidā saistīts ar kultūru atšķirībām, jo vēlāk, analizējot un pārrunājot šo situāciju ar draugiem, uzzināju, ka vācieši ir ļoti jutīgi pret ķiploku klātbūtni ēdienā. Visu, kas ar tiem saistīts, viņi atļaujas gatavot tikai dienās, kad starp vakariņām un darbu ir vismaz divas naktis. Šāda jutība pret smaržām mani izbrīnīja: nekad nebūtu ko tādu gaidījusi no nācijas, kuras pārstāvji lielākoties bez jebkādiem aizspriedumiem var apēst pusdienās baltmaizes bulku ar marinētu siļķi un sīpoliem, pa virsu uzdzerot alu.

Bet kopumā vērtēšanas sistēma mūsu attiecībām nāca tikai par labu. Tā ieviesa dzīvē skaidrību. Un tādam cilvēkam kā man, kam galvenais ir princips “nekad nehalturēt gultā un ēdiena gatavošanā”, 10 ballu sistēma deva motivāciju izaugsmei.

Reizēm, kad ar ballu vērtējumu likās par maz, es lūdzu, lai vācietis ierindo mani dažādos topos. Lai apzinātos savas kvalitātes un saredzētu izaugsmes iespējas, uz kurām vērts tiekties, nepieciešams atskaites punkts. Var gadīties, ka tavs vērtējums ballēs it kā šķiet pietiekami augsts, taču citi vai citas jau ir saņēmuši tādu pašu.

Salīdzinošais novietojums topā šo problēmu atrisināja. Piemēram, vienreiz bija tā. Mans vācietis ļoti lepojās, ka viņam ir sweet girl, kura dzer alu, un stāstīja par to visiem saviem draugiem. Loģiski, ka es gribēju zināt, kurā sieviešu kārtas alus dzērāju topa vietā, viņaprāt, atrodos. Sākumā es ieņēmu tikai trešo vietu, bet ar laiku, neatlaidīgi uzlabodama savas prasmes, jau dalīju otro un pirmo. Un tas, neaizmirsīsim, notika Vācijā!

Atceros, kā vienreiz, atgriezusies mājās pēc kārtējās ciemošanās pie mīļākā, ar prieku un lepnumu stāstīju draugiem un ģimenei, kā esmu iekļuvusi vācu sieviešu alus dzeršanas topa pirmajā vietā. Vēlāk pienāca klāt brālis un teica, ka tas neesot nekāds kompliments. Es gan tā neuzskatu. Ja vērtēšanas kritēriji bija skaidri, tātad arī vieta – godam nopelnīta.

Un jāatzīst, ka ar visām tām ballēm, punktiem un topa vietām, ko saņēmu šajās attiecībās, es lepojos vēl šodien. Tiesa, pastāv liela varbūtība, ka sistēmas rašanās galvenie iemesli bija viņa ne visai labās angļu valodas zināšanas, kā arī mana ļoti nedrošā un vājā vācu valoda. Skaidrs ir arī tas, ka šāda sistēma nekad nevarētu rasties un veiksmīgi darboties, piemēram, Francijā. Kā teica mans vācietis: “Tie [franči], pat lai vienkārši saskaitītu, reizina! Vai tu to zināji? Kreizī, ne?”

Es joprojām uzskatu, ka šī vērtēšanas sistēma bija lielākais ieguvums no mūsu attiecībām. Sievietēm vecumā pēc trīsdesmit pieci ir grūti noticēt tādiem vienkāršotiem simpātiju apliecinājumiem kā “tu esi ļoti īpaša”, “tavs augums ir perfekts”, “cik interesantu ēdienu tu esi pagatavojusi”, “man ar tevi ir tik viegli”, “tu esi tik salda”, “es pēc tevis ļoti ilgojos”, “tu tik labi panes alkoholu” utt. Bet, ja šos apgalvojumus to izteicējam palūdz novērtēt desmit ballu sistēmā (var vismaz procentos), tie uzreiz atspoguļo reālo pasaules ainu un izslēdz jebkādu pašapmānu.

Un, lai tā pa īstam apliecinātu šīs vērtēšanas sistēmas plusus, pretstatam minēšu piemēru ar vienu citu savu “pielūdzēju”. Viņš bija (cerams, vēl ir) latvietis. Reiz es viņam skaipā pajautāju: “Vai es tev patīku?” Uz ko šis atbild: “Kāds ir, tādam jādzīvo.”

1 Ak! Mana saldā! 


2 Kā tu šodien jūties? 


3 Paldies. Noguris. Dzeru alu. Man tevis 
pietrūkst, mana saldā.