Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Atšķirībā no demokrātisku valstu civilajiem speciālajiem dienestiem, PSRS valsts drošības orgāni faktiski bija PSKP CK, bet dažos periodos PSKP augstākās nomenklatūras politiskās diktatūras rīki ar īpašu statusu valsts pārvaldē. To darbiniekiem tika piešķirtas militārās pakāpes.
No 1918. līdz 1959. gadam PSRS valsts drošības orgānu darbību reglamentēja galvenokārt pašu orgānu iekšējie dokumenti, kā arī vispārīgi valdības un kompartijas lēmumi.
1959. gadā PSKP CK apstiprināja īpaši slepenu nolikumu, kas reglamentēja VDO darbību un bija spēkā līdz likuma “Par PSRS Valsts drošības orgāniem” pieņemšanai 16.05.1991. 1959. gada dokumentā uzsvērta PSKP CK noteicošā un vadošā loma Valsts drošības komitejas (VDK) darbībā. Kompartija šīs īpašās tiesības saglabāja līdz 1990. gada martam, kad PSRS Ārkārtas tautas deputātu kongresā tās atcēla, veicot labojumus Konstitūcijā par kompartijas vadošās lomas atcelšanu un daudzpartiju sistēmas izveidošanu.
Valsts drošības orgāni republikās sadarbojās ar vietējām kompartijām, praktiski ar CK pirmo sekretāru, un to darbību uzraudzīja republikas prokuratūras īpaši pilnvarots prokurors, taču darba pamatvirzienus noteica centrālā drošības orgānu vadība. Sadarbība ar vietējo kompartiju izpaudās, galvenokārt drošības orgāniem gatavojot tās vajadzībai informatīvos un analītiskos materiālus; tiem ar kompartiju bija jāsaskaņo arī propagandas, kontrpropagandas un aktīvie pasākumi.
1943. gadā, karā iestājoties lūzumam, PSRS drošības orgāni Krievijā, Pavlovskijposadā, uzsāka LPSR Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) operatīvās grupas formēšanu, kadri galvenokārt bija no Latvijas evakuētie drošības dienestu darbinieki un latviešu strēlnieku divīzijas karavīri.1 Jāatzīmē, ka VDTK funkcijas no 1944. līdz 1947. gadam bija sašaurinātas. Bruņotās pretestības apspiešana šajā laika posmā atradās Iekšlietu ministrijas kompetencē, bet pretizlūkošanas darbā vairākas funkcijas līdz 1946. gadam bija pārņēmis Aizsardzības tautas komisariāta pakļautībā esošais pretizlūkošanas dienests SMERŠ. Savukārt izlūkošana no 1947. līdz 1951. gadam atradās PSRS Informācijas komitejas kompetencē un operatīvās spēles ar ārvalstu specdienestiem LPSR Valsts drošības ministrija (VDM) veica no ārējās pretizlūkošanas pozīcijām.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies