Dzīvo un mirušo bārs

Mūsu piemājas bārs Luksemburgā bija bezpersonisks un drūms zaņķis ar neko neizsakošu nosaukumu Madison. Nē, tur nebija nekā amerikāniska, bārs piederēja Kalabrijas itālim, kurš bieži vien, sapīpējies zāli, nāca pie apmeklētājiem izrādīt savas dzimtenes bukletus. Droši vien nosaukumu bija izdomājis kāds, kurš viņam bija šo vietu pārdevis. Tā pilnīgi neiederējās smalkajā Belēras rajonā, kur diendienā pa ielām pastaigājās vecīši zelta brillēs un katrs otrais brauca ar Porsche. Bārs bija kā no citas planētas nolaidies atgādinājums par vientulību un tās iluzoro mierinājumu viena vakara draugu lokā.

Madison, jā – vienmēr esmu uzskatījusi, ka īstam bāram jābūt neizteiksmīgam un ar necilu nosaukumu. Ja man piederētu bārs, es to sauktu Bārs. Uz dzertuves skatuves jāmirdz tā apmeklētājiem, nevis visādām dizaina cakām vai modīgi slaveniem bārmeņiem; nosaukums nedrīkst novērst bāra būtību no vienīgā, kam bāram jākalpo, – no tā viesiem. Bārs ir fons, un fons nedrīkst traucēt, ideālajā gadījumā tas izgaist.

Un šī vieta bija tieši tāda. Interjers bija nekāds – pāris tumšu, laiku nokalpojušu galdiņu un krēsli, ko pēc vajadzības varēja sabīdīt, tādējādi izveidojot jebkura veida cilvēkkopas. Šaura bāra lete, pie kuras parasti strādāja meitenes apspīlētās, superīsās kleitās un ļoti neilgu laiku. Vienīgajā tualetē blakus tualetes papīram greznojās unikāls sava laika artefakts – pie sienas pieskrūvējams pelnutrauks; nekur citur tādu vairs neesmu redzējusi. Sēdi uz poda un pīpē – to arī esmu darījusi, jo darbība notika laikos, kad bārus nebija pārņēmis nejēdzīgais smēķēšanas aizliegums.