Īsa, baisa lobotomijas vēsture

Divi aizrautīgākie un pieredzes bagātākie Rietumu pasaules lobotomijas speciālisti 1948. gada 19. novembrī satikās Dzīves institūta operāciju zālē Hārtfordā Konektikutā. Viņi stājās vairāk nekā divu duču skatītāju priekšā – to vidū bija neiroķirurgi, neirologi un psihiatri –, lai demonstrētu katrs savu paņēmienu smadzeņu kropļošanai, viens pēc otra operējot klātesošos pacientus.
Pirmais bija Viljams Bīčers Skovils, Jeilas neiroķirurģijas profesors. Viņa paciente bija pie samaņas. Lietojot vietējo anestēziju, ķirurgs veica iegriezumu skalpā un atlobīja ādu no pacientes pieres, atsedzot galvaskausu. Sekoja ātrs darbiņš ar urbi, izurbjot pa caurumam virs katras acs. Pa tiem Skovils redzēja smadzeņu pieres daivas. Viņš tās piepacēla ar skalpeļa plakano virsmu, lai veiktu darbību, ko pats dēvēja par “orbitālo iegriezumu”, lai gan ar griešanu tai bija maz kopīga: Skovils ievietoja atvērumā atsūkšanas katetru – mazu elektrisku vakuumsūkni – un izsūknēja nelielu daļu pacientes pieres daivas smadzeņu.
Pēc tam šo pacienti aizveda un uz operāciju galda piesaitēja nākamo, pie kuras ķērās Džordža Vašingtona Universitātes neiroloģijas profesors Volters Frīmans. Viņam nebija nedz ķirurga izglītības, nedz Konektikutas pavalsts izsniegtas ārsta licences, tātad viņš operāciju veica nelegāli – bet tāds sīkums klātesošos, šķiet, nemaz nemulsināja. Frīmans bija izstrādājis paņēmienu, kas ļāva lobotomiju veikt kā pa konveijeru – viegli un ātri. Ar viņa paņēmienu dienā bija iespējams izdarīt 20 vai pat vairāk operāciju. Vispirms Frīmans iedarbināja elektrokonvulsīvās terapijas aparātu un, kad paciente no strāvas triecieniem bija zaudējusi samaņu, ievietoja viņai zem plakstiņa ledus smalcināšanas īlenu, tā ka tā gals atspiedās pret plāno acs dobuma kaula slānīti. Pāris ašu uzsitienu ar āmuru, un īlens caurdūra kaulu; pagrozot to šurpu turpu, Frīmans atdalīja pieres daivas gabalu. Tad instruments tika izvilkts un ievietots otras acs dobumā. Dažu minūšu laikā procedūra bija galā. Tas ir tik vienkārši, dižojās Frīmans, ka viņš kuram katram dulburim, pat psihiatram, 20 minūšu laikā spētu ierādīt, kā paveikt šo operāciju.
Kopš 1936. gada ASV bija izdarīts desmitiem tūkstošu lobotomijas operāciju, un abi minētie vīri turpināja operēt vēl vairākas desmitgades. Lobotomijas izgudrotājs, portugāļu neirologs Egašs-Munišs, 1949. gadā par savām pūlēm saņēma Nobela prēmiju. Lielākajos ASV medicīnas centros – Hārvardā, Jeilā, Kolumbijā, Pensilvānijas Universitātē – šo operāciju dažādās variācijās regulāri veica vēl 50. gados.
Pēdējos gados viens otrs medicīnas vēstures pētnieks sāk klāstīt, ka lobotomija nemaz nav bijusi tāds medicīnas šausmu stāsts, kā to ataino populārajā kultūrā, vedinot domāt, ka laikmeta kontekstā šī operācija varbūt būtu attaisnojama kā atbilde uz pārpildītajām psihiatriskajām klīnikām un tālaika psihiatrijas terapeitisko impotenci. Es tā neuzskatu, un Lūka Ditriha grāmata “Pacients H. M. Stāsts par atmiņu, neprātu un ģimenes noslēpumiem” (2017) papildina citos avotos rodamās liecības, ka Skovils, tāpat kā Frīmans, morāles ziņā bija īsts briesmonis – godkārīgs, maniakāls egocentriķis, kurš, tiecoties pēc slavas, bija gatavs riskēt ar nopietnu un neatgriezenisku kaitējumu pacientiem. Viņam noteikti nebija vaļas atminēties Hipokrata zvēresta vārdus “Solos nenodarīt ļaunumu”.
Ironiski, bet Skovils nekavējās nopelt Frīmana procedūras raupjo vienkāršību, un neiroķirurgi no skatītāju vidus viņam apmierināti piebalsoja. Savukārt Frīmans izsacījās nicīgi par pieņēmumu, ka viņa sāncenša veiktā smadzeņu atsūknēšana būtu daudz “precīzāka”, kā to apgalvoja Skovils un viņa atbalstītāji. Vismaz šajā ziņā viņiem abiem bija taisnība.
Savā grāmatā Ditrihs šīm neparastajām ķirurģiskajām sacensībām Hārtfordā velta ievērojamu uzmanību, aplūkojot tās ar pienācīgu skepsi. Taču grāmatas vēstījums aizsākas daudz agrāk, ar stāstu par negadījumu, ko kādā vasaras vakarā cieta sešus vai septiņus gadus vecais Henrijs Molisons. Skrienot mājup uz vakariņām, Henrijs šķērsoja ielu, un viņam no mugurpuses uztriecās velosipēdists. Zēns tika uzsviests gaisā un piezemējās uz galvas, smadzeņu satricinājuma rezultātā uz brīdi zaudējot samaņu. Galu galā Henrijs atlaba, taču ne pilnībā.
Henrijam sākās epilepsijas lēkmes, kas gadu gaitā kļuva arvien biežākas un spēcīgākas un padarīja viņa dzīvi nepanesamu. Zāles nelīdzēja. Galu galā 1953. gadā Henrija vecāki vērsās pie dr. Skovila, kaut gan, atšķirībā no lielākās daļas pacientu, kas tika pakļauti psihiatriskajai ķirurģijai, Henrijs bija psihiski vesels. Skovils ģimenei paziņoja, ka viņa izstrādātā smadzeņu operācija varētu mazināt epilepsijas izpausmes, un jau pēc dažiem mēnešiem Henrijs tika ieripināts operāciju zālē. Turpmākais padarīja viņu par vienu no slavenākajiem 20. gadsimta pacientiem.