Kādu nelielu odiseju?

Reiss LH 1280 Frankfurte–Atēnas tuvojās savam patīkamākajam brīdim – pēdējai bezmaksas rīslinga glāzei pirms nosēšanās. Mūs gaidīja vairākas bezrūpīgas dienas sarunās par neko, klīšana pa vecpilsētu un cita nelietderīga laika pavadīšana, kā jau tas pieklājas dižo filozofu pilsētai. Vienkāršas, tīras esamības mirkļi nedēļas nogalē. Salonā nodzisa gaismas, un lidmašīna, it kā apliecinādama mūsu nodomu, līksmi ierūcās un diezgan strauji metās lejā – lai tur kārtīgi sašūpotos un atkal tikpat zibenīgi uzskrietu gaisā. Ne iepriekšējā augstumā, kur vēl bija atļauts cilāt baltvīna glāzes, bet, kā mēdz teikt, starp debesīm un zemi. Tur tā bīstami zvāļojās, kratījās un, likās, tūlīt apgriezīsies gaisā un sašķīdīs gabalos.

Atēnās plosījās vētra.

– Eols, – it kā dzirdēdama manas domas, teica Gabriela, – tas ir Eols, kam neesam neko ziedojušas izbraucot, – un spieda apkalpes izsaukšanas pogu, lai dabūtu vēl vīnu, tomēr bezcerīgi. Lidmašīna cēlās gaisā un krita lejā nu jau trešo reizi, tad iedūcās, un salonā atskanēja stjuartes balss:

– Dārgie pasažieri! Sakarā ar nelabvēlīgiem laikapstākļiem Atēnu lidostā mūsu reiss tiek novirzīts uz Salonikiem. Lidmašīna nosēdīsies pēc 40 minūtēm, un jums tūlīt pat būs iespēja atgriezties Frankfurtē.

Frankfurtē? Kādā vēl Frankfurtē? Tur mēs dzīvojām un stūmām smago ikdienas ķerru. Mūsu mērķis bija kāpt Likavita kalnā, staigāt pa Plakas krodziņiem un dzert ledusaukstu uzo. Par atgriešanos nevarēja būt ne runas.

– Nekas traks, – paziņoja Gabriela. – Uzdzīvosim Salonikos, tā ir otrā lielākā Grieķijas pilsēta, kur dzīve kūsā. Un tad no rīta ar pirmo vilcienu uz Atēnām.

Saloniki mūs sagaidīja, tinušies tumsā. Pelēkas, neizteiksmīgas mājas, slēgti veikali un krodziņi. Tikpat neviesmīlīgs, bez jebkādām dzīvības pazīmēm, šķita stacijas rajons. Par laimi, tomēr ne simtprocentīgi, jo dažus kvartālus tālāk atradām vienīgo patvērumu tādiem strangers in the night kā mēs – striptīzbāru Dafne.

Arī Dafnē nebija gluži tā, ka tur pulcētos visa apkārtne: mēs trīs tur bijām vienīgās apmeklētājas. Tad nu arī tieši trīs striptīzdejotājas, gods kam gods, mūsu priekšā izpildīja priekšnesumus ar stieni. Kopumā šis sirreālais nakts pavadīšanas veids nebija slikts, ja vien ne pārspīlēti dārgais alkohols, ar ko tādas vietas pelna. Tādēļ pēc pāris stundām tomēr pārcēlāmies uz tikko atvērušos netālo beķereju – lai slavēti maiznieki, kuri darbu sāk četros no rīta. Kārtīgā grieķu bulciņotavā dod arī sarkanvīnu. Tā nu, pļāpājot ar cepējiem un sētnieku un piekožot svaigas spinātmaizītes, rīts pienāca nemanot. Beidzot uz staciju!

Kad tur nonācām, atklājās, ka visi vilcieni izpirkti, jo tieši šodien pret nelabvēlīgām Briseles regulām plānoti Visgrieķijas zemnieku nemieri, kad tie ar saviem traktoriem aizšķērsos valsts galvenos ceļus. Bija vēl pieejams autobuss, kurš brauks apkārt pusei Grieķijas, tas ir, reizes trīs ilgāk. Vai taksisti – tie kā pelēki kraukļi pulcējās pie stacijas ieejas, un mans komfortmīļa instinkts lika taisnā ceļā aizlēkšot pie viņiem.

Taču arī te bija, tā teikt, āķis. Tā kā braukt pa maģistrālēm nebija iespējams un arī pati pārvietošanās laikam jāslēpj no zemniekiem, taksists solīja mūs aizgādāt līdz kādai kalnu pārejai, kur mūs (varbūt) sagaidīšot kolēģis X. Tālāk viņš aizvedīšot līdz nākamajam slepenajam punktam, kur pārtvers cits vedējs. Un tā tālāk līdz pašām Atēnām – visi Grieķijas taksisti sadosies rokās.

– Nekā ļaunāka par vēl vienu diennakti Salonikos nevar būt, – paziņoju es, taču te sāka protestēt L., stāstot par kalniešiem, kuri vakariņās ēdot dzīvas kazas smadzenes no atvērta galvaskausa. Nācās vien doties uz autoostu un noskaņoties uz braucienu apkārt valstij.

Par laimi, negulētā nakts, Dafne un Eols darīja savu, un, kad autobuss sāka omulīgi pukšķināt, es gandrīz nekavējoties aizmigu.

Pamodos pēc vairākām stundām. Pierastā ainava bija pazudusi, atradāmies kaut kur dziļi kalnos, tālu no maģistrālēm, pilsētām un zemniekiem. Visapkārt baloja sniegs. Autobuss bija apstājies pie, kā šķita, vienīgās ēkas visā pasaulē – milzīgas tavernas kalna galā ar tualeti. Kad iegāju iekšā, tur atradās simtiem cilvēku, kuri ēda, dzēra un dzīroja. Kas viņi bija, no kurienes un kā šeit – pilnīgā nekurienē – nokļuvuši? Apkārt taču nebija itin nekā, izņemot sniegu. Taču nu jau bija pienācis laiks beigt brīnīties, autobuss un odiseja turpināja ritēt savu gaitu, bet es – gulēt. Kad pamodos, ārā spīdēja saule un lejā pie jūras cilvēki sauļojās. Tad vēlreiz, kad atkal bija sniegs un tad saule. Tuvojāmies Atēnām.

Te nu varētu teikt, ka viss laimīgi noslēdzās, taču cilvēks var domāt, ko vien vēlas, – odiseja pati lemj, kad tai beigties. Pēnelope turpināja aust. Nogurušas, tomēr priecīgas devāmies uz tuvāko krodziņu, kurš izrādījās zivju restorāns. Tur pie ieejas mums katrai uzdāvināja piparmētru podiņā. Tā teikt, mājas svētībai. Viesmīli, kura tos dāļāja, protams, sauca Dafne, un pa ceļam uz krodziņu mēs uzdūrāmies Eola templim. Taču bijām pārāk nogurušas, lai tam ziedotu.

Neliela atkāpe. Visu odisejas gaitu Gabriela nēsāja plecā divas somas: vienu ar drēbēm, otru ar pašu svarīgāko – pasi, telefonu, kredītkartēm, atslēgām un lidmašīnas biļeti.

– Tā ir labākā sistēma, lai neko nepakāstu. Lai cik vīna izdzertu, es vienmēr zinu, ka man līdzi ir divas vienības, – viņa paskaidroja mums ceļojuma sākumā.

Tā nu pavadījām (beidzot) vakaru galvaspilsētā un priecīgas par iznākumu devāmies uz viesnīcu. Kur atklājam, ka… Gabriela bija izdarījusi vienīgo pa īstam loģisko lietu – promejot paņēmusi savas divas vienības, somu ar drēbēm un piparmētru podiņā. Mājas svētība bija nodrošināta, taču otra soma bija izgaisusi. Pati Gabriela apgalvoja, ka Dafne viņai teikusi: tikai dejā ar pasauli var sasniegt līdzsvaru, – un tas bija galvenais. Mēs ar L. metāmies iekšā vecpilsētas džungļos, izmisīgi taujājot pēc zivju restorāna ar dzīvo mūziku. Taču labirints bija sakļāvies, jebkura taverna spīdēja vienlīdz spoži, un viesmīļi apgalvoja, ka visa pilsēta sastāvot no restorāniem ar dzīvo mūziku. Arī piparmētras podiņš kā orientieris nestrādāja, neviens to neatpazina kā savējo. Protams, metāmies uz Eola templi, kur trīcošām rokām tika ziedota piparmētra. Nelīdzēja arī tas. Tad pašā meklējumu virpulī pazuda L. Odiseja bija sasniegusi kulmināciju. Mēs haotiski riņķojām kaut kur starp agoru un naksnīgajiem hašiša tirgotājiem, kad pēkšņi uznira L. kopā ar grieķu biznesmeni, kurš latviski zināja vārdus “tīrkultūra” un “smiltsērkšķis”. Skaidrs, ka šāds mirstīgais nevarēja pastāvēt, tas bija pats Hērakleits, atgriezies uz zemes, lai pateiktu, ka vienā upē tomēr divreiz iekāpt var. Un nudien, tiklīdz kā viņš pateica šos vārdus latviski, zvēru, pat bez akcenta, sazaroto vecpilsētas ieliņu tīklā iemirdzējās ceļš uz zivju restorānu. Kas vairs nebija nekāds restorāns, bet taverna sniegotā kalna galā, kurā bija sapulcējušies visi: viņi tur sēdēja, dzēra, smējās un dzīroja, uzticīgi glabādami Gabrielas somu. Viņi mūs gaidīja un sauca:

– Ja mas!¹