Kekulē problēma

Es to saucu par Kekulē problēmu, jo viņa piemērs droši vien ir pazīstamākais no neskaitāmajiem gadījumiem, kad zinātnes problēmas tiek atrisinātas miegā. Kekulē bija nesekmīgi centies atklāt benzola molekulas atomu izkārtojumu, kad, aizmidzis kamīna priekšā, nosapņoja savu slaveno sapni par čūsku, kas izliekusies aplī un mutē satvērusi pati savu asti, – mitoloģisko uroboru. Pamodies Kekulē izsaucies: “Tas ir gredzens! Molekulas forma ir gredzens.” Lūk. Problēma – protams, nevis Kekulē problēma, bet mūsējā – ir šāda: tā kā bezapziņa lieliski saprot valodu, jo citādi tā nesaprastu pašu problēmu, kāpēc gan tā vienkārši neatbild Kekulē jautājumam ar ko tādu kā “sasodīts, Kekulē, tas ir gredzens”. Uz ko mūsu zinātnieks varētu atbildēt: “Labi. Skaidrs. Paldies.”

Kāpēc čūska? Proti, kāpēc bezapziņa tik nelabprāt ar mums runā? Kāpēc visi šie simboli, metaforas, attēli? Galu galā, kāpēc sapņi?

Loģiski būtu vispirms definēt, kas bezapziņa ir. Lai to izdarītu, mums jāatliek malā mūsdienu psiholoģijas žargons un jāatgriežas pie bioloģijas. Bezapziņa pirmām kārtām ir bioloģiska sistēma. Viskodolīgāk (un visprecīzāk) būtu teikt, ka bezapziņa ir mehānisms dzīvnieka darbināšanai.

Visiem dzīvniekiem ir bezapziņa. Bez tās dzīvnieki būtu augi. Dažkārt mēs savai bezapziņai piedēvējam funkcijas, kuras tā patiesībā nepilda. Svarīgām sistēmām var būt vajadzīga pašām sava vadības mehānika. Elpošanu, piemēram, vada nevis bezapziņa, bet gan smadzeņu tilts un iegarenās smadzenes – divas sistēmas, kas atrodas smadzeņu stumbrā. Izņemot, protams, vaļveidīgos, kuriem jāelpo, uznirstot pēc gaisa. Šeit autonoma sistēma nedarbotos. Pirmais uz operāciju galda anestezētais delfīns vienkārši nomira. (Kā tie guļ? Pārmaiņus ar vienu un otru smadzeņu pusi.) Taču bezapziņas pienākumi ir neskaitāmi. Tajos ietilpst daudz kas – no niezošas vietas pakasīšanas līdz matemātisku uzdevumu risināšanai.

Problēmas lielākoties var labi izteikt valodā, un valoda aizvien ir ērts rīks, lai tās izskaidrotu. Taču pats domāšanas process – jebkurā jomā – lielā mērā ir neapzināts. Valoda noder, lai iezīmētu kādu sasniegumu – kā uzstādot ceļa stabu –, tādējādi iegūstot jaunu sākumpunktu. Taču, ja jums šķiet, ka jūs tiešām lietojat valodu, lai atrisinātu to vai citu problēmu, es vēlētos, lai jūs man uzrakstāt un pastāstāt, kā jums tas izdodas.

Dažiem saviem draugiem matemātiķiem esmu norādījis, ka bezapziņai matemātika padodas labāk nekā viņiem. Mans draugs Džordžs Cveigs to sauc par “nakts maiņu”. Paturiet prātā, ka bezapziņai nav zīmuļa un bloknota un tai noteikti nav dzēšgumijas. Fakts, ka tā risina matemātikas problēmas, ir neapstrīdams. Kā bezapziņa to dara? Kad draugiem esmu ieminējies, ka tā to mierīgi varētu veikt bez skaitļu izmantošanas, vairumam (pēc kāda laika) šķita, ka tā tas arī varētu būt. Kā – mēs nezinām. Tāpat kā nezinām, kā mums izdodas runāt. Ar jums runājot, es īsti nevaru tai pašā laikā veidot teikumus, kuri sekos tam, ko saku šobrīd. Runājot ar jums, es esmu pilnībā aizņemts. Tāpat nevarētu būt tā, ka kāda mana prāta daļa veido šos teikumus un tad saka tos man, lai es tos varētu atkārtot. Tāds pieņēmums – ārpus tā, ka esmu pilnībā aizņemts, – izraisītu nebeidzamu cēloņu rindu. Patiesībā šeit notiek kas tāds, kam mēs nespējam piekļūt. Tas tīts necaurredzamā tumsā.