Ķīnieša roka masām

Tokijas Nippon Budōkan ir augsti godāts budo jeb japāņu cīņas mākslas centrs. Tikai dažus soļus no šīs ārkārtīgi kustīgās pilsētas dzīvākajām avēnijām sākas gājēju celiņš, kas gar Imperatora pils akmens cietokšņa mūriem un koku ieskautajiem aizsarggrāvjiem ved uz Kitanomaru parka mežiem. Tā ir dabas oāze, kas 17. gadsimtā izveidota sjoguniem un plašākai sabiedrībai atvērta tikai 1969. gadā. Pāri koku lapotnei kā postmoderna pagoda slejas 1964. gada Tokijas olimpisko spēļu vajadzībām celtais Budokans; tas projektēts, atdarinot vienu no Japānā senākajiem un iemīļotākajiem budistu tempļiem, sauktu par Sapņu zāli, un tā astoņstūru jumtu, kura forma iecerēta kā atsauce uz Fudzi kalnu, vainago zeltīts sīpola formas gibōsi, tradicionāls rotājums, kam saskaņā ar ticējumu piemīt spēja aizbaidīt ļaunos garus.

Taču pirmspandēmijas ērā šī apskaidrota miera atmosfēra acumirklī izgaist, tiklīdz tu sper soli pa kādu no ieejām karatē turnīra laikā. Gaiteņos ņudzēt ņudz sasvīduši karateka jeb karatē mākslas praktizētāji baltos tērpos ar krāsainām jostām, bet milzu alai līdzīgajā arēnā atbalsojas dārdoša rēkoņa: tur aptuveni 10 000 skatītāju uzmundrina sešus sacensību dalībniekus, kas vienlaicīgi cīnās trīs laukumos zem milzīgiem videoekrāniem; karatistu dejojošie soļi mijas ar labi pazīstamajiem spērieniem, sitieniem un cirtieniem.

Lai gan ārpus Japānas karatē mēdz uztvert kā kaut ko tikpat fundamentāli japānisku kā suši vai ķiršu ziedēšanas vērošana – kā šķietami mūžsenu praksi, kuras tradīcijas tītas dzenbudisma misticisma plīvurā –, daudzi no pazīstamākajiem karatē elementiem, tajā skaitā apģērbs un dažādu krāsu jostu apzīmētā meistarības hierarhija, nebūt nav seni un ieviesušies tikai 20. gadsimta 20. gados. Par cīņas mākslu karatē Japānā oficiāli atzina tikai pirms 86 gadiem. Un tā pirmsākumi nepavisam nav meklējami Japānas lielajās salās: karatē dzimis Okinavas arhipelāgā, kas daudzus gadsimtus bija neatkarīga karaliste ar kultūru, kuru spēcīgi ietekmējusi Ķīna, un kas arī mūsdienās saglabā savu atšķirīgo identitāti.

Interesantā kārtā tieši vispārējas popularitātes trūkums ļāva karatē izvairīties no sabiedroto okupācijas karaspēka uzspiestās demilitarizācijas programmas, kas vērsās pret citām senajām cīņas mākslām, un uzplaukt pēc Otrā pasaules kara.

Uzskata, ka garais karatē ceļš līdz starptautiskai slavai aizsācies 14. gadsimtā, kad pirmie ķīniešu cīņas mākslas kopēji ieradās Okinavā, baltu smilšu pludmalēm ieskautu subtropu salu anklāvā, kas atrodas ap 640 km uz dienvidiem no pārējās Japānas, 800 km no Šanhajas un 1200 km no Seulas. Arhipelāgs drīz kļuva pazīstams kā Rjūkjū karaliste, valsts ar savu valodu, tradicionālo apģērbu, virtuvi un reliģiskajām ceremonijām. Tās ciešās kulturālās saites ar kontinentu saglabājās pat pēc 1609. gada, kad samuraju iebrukums Rjūkjū pārvērta par Japānas marionešu valsti. Okinaviešiem aizliedza nēsāt zobenus, tāpēc jauni augstdzimuši vīrieši sāka veidot pagrīdes grupas, kurās slepenas pretošanās nolūkos izkopa dažādus nebruņotas cīņas veidus, apvienojot vietējo un ķīniešu tehniku un reizēm, kā vēsta vietējie nostāsti, izmantojot par ieročiem dažādus zemnieku darbarīkus, tādus kā izkaptis un nūjas. (Dažus paveidus karatē vēl joprojām izmanto: teiksim, rīsa kulšanas sprigulis kļuvis par nunčaku.)

Šī hibrīdcīņas māksla kļuva pazīstama kā kara-te, “ķīnieša roka”. Nebija ne vienādu tērpu vai krāsainu jostu, ne rangu sistēmas, vienota stila vai apmācību programmas. Treniņos galvenā uzmanība tika pievērsta pašdisciplīnai. Lai gan karatē var būt nāvējošs, skolotāji uzsvēra, cik svarīgi ir savaldīties un izvairīties no sadursmēm. Šis miermīlības princips vēlāk tika iekļauts karatē kodeksā kā postulāts “neizdarīt pirmo sitienu”.

– Okinavas karatē pamatdoma nekad nav bijusi sakaut pretinieku vai izcīnīt uzvaru, – saka Migels da Luss no Okinavas Karatē informācijas centra, kas atvērts 2017. gadā, lai pievērstu plašāku uzmanību šīs cīņas mākslas vietējai izcelsmei. – Galvenā uzmanība tiek veltīta personīgajai izaugsmei un rakstura pilnveidošanai. Tas atspoguļo Okinavas cilvēku personību. Mūsu salas iedzīvotāju mentalitāte vienmēr bijusi vairāk vērsta uz diplomātiju, mazāk – uz agresīviem domstarpību risināšanas līdzekļiem.