“Ksenofobijas” izgudrošana

Neviens neatceras Žanu Martēnu de Sentūru. Viņš palaikam izvirzīja sev aug­stus mērķus, taču mūžu pavadīja, iejūdzies intelektuāli smagā tulkotāja un stenogrāfa darbā, nemitīgi braukādams no Francijas uz Angliju un atpakaļ. Un tomēr es viņu uzgāju tās vētras centrā, kura reiz trakoja lielā daļā zemeslodes un, kā rādās, ir sākusies no jauna.

Pirms pieciem gadiem, pēc breksita un Donalda Trampa ievēlēšanas, es sadomāju uzmeklēt vārda “ksenofobija” pirmsākumus. Tā dzimšanas vieta šķita acīmredzama. Senajā Grieķijā, tā mums tika stāstīts, kāds gudrs vīrs bija salicis kopā vārdu xenos – ar ko tika apzīmēts gan svešinieks, gan viesis – ar phobos, tā grieķi sauca bailes. Ja nu reiz ksenofobija ir mūžīga un visuresoša cilvēces problēma, tad likās loģiski, ka tās izcelsme rodama Rietumu civilizācijas agrīnajā periodā, kad kāds Aristotelim līdzīgs gudrais atvēra acis un pamanīja to sev tīri vai degungalā.

Tas viss izrādījās muļķības. Spriežot pēc mūsu rīcībā esošajiem rakstu avotiem, senie grieķi šādu vārdu nekad nav lietojuši. Vārds “ksenofobija” uzradās reizē ar straujas globalizācijas izraisītajiem nemieriem vēsturiskos apstākļos, kuri diezgan lielā mērā atgādināja tos, kādos dzīvojam pašlaik. Un kaut kur turpat pie pirmsākumiem stāvēja Žans Martēns de Sentūrs.

Vairāki ietekmīgi psihiatri 19. gadsimta 80. gadu sākumā nonāca pie secinājuma, ka iracionālas bailes norāda uz slēptām slimībām. Franču, vācu, angļu un amerikāņu ārsti zibenīgi cēla priekšā desmitiem medicīnisku “fobiju”. Pirmās bija klaustrofobija un agorafobija, tad nāca zoofobija, hematofobija, toksikofobija, sifilofobija, monofobija un fobofobija – bailes no bailēm. Šajā lielo izbaiļu asemblāžā pirmoreiz pavīdēja arī neogrieķiskais saliktenis “ksenofobija”.

Sacēlis nelielas šļakatas, šis jaunvārds nogrima zinātnes tumšajos dziļumos – taču vienlaikus Francijas un Vācijas fin-de-siècle laikrakstos tas uznira atkal ar citu nozīmi. Tajā drukātās preses zelta laikmetā xenos tika salikts kopā ar phobos, lai apzīmētu galēju nacionālisma formu. Politiskie komentētāji bažījās, ka modernās nacionālās valstis, atmetušas Kroni un Krustu, nu dzīsies sargāt savu iekšējo vienotību, kūdot uz naidu pret kopīgu ienaidnieku. “Anglofobija”, piemēram, teicami derēja pretinieku nācijas heterogēno elementu apvienošanai, taču tikpat labi varēja arī izraisīt nemitīgu asinsizliešanu. Visnelāgākajā variantā šīs ķibeles, kā norādīja kāds lietpratējs, notiek tādās nestabilās zemēs kā, piemēram, Rumānija, kur var izplatīties bailes un naids pret visām nācijām jeb ksenofobija. Šis aušīgais apgalvojums – pret visām nācijām, tiešām? – nerada daudz dzirdīgu ausu.

Ideju vēsturē netrūkst tādu izčākstējušu uzrāvienu, kad nojēguma skaidrojošais spēks un aktualitāte pēc sākotnējā blīkšķa noslāpst un izšķīst. Taču, mainoties vēsturiskajiem apstākļiem, šim jēdzienam var atrasties jauns pielietojums, un tad tas atkal uzrodas kā tikko kopā saliktas mozaīkas trūkstošais elements.