Kvēlojoša lapa

Ieradums. Remdinājums. Atkarība. Atļaušanās. Traucēklis. Noziegums. Netikums. Grēks. Kļūda. Prieks.

Pārsteidzošas vietas, kur smēķēts:

Itālijā zobārsta krēslā. Zobārsts bija draugos ar ģimeni, pie kuras viesojos. Viņu sauca Džidži, un tajā pēcpusdienā viņš varēja mani pieņemt. Man bija sāpīgi sastrutojušas smaganas. Viņš ātri un uzmanīgi likvidēja strutu perēkli.

Tad man sareiba galva.

– Palieciet tepat, – viņš teica. – Necelieties.

Atnesis ūdeni, viņš uzlika plaukstu man uz delma un teica:

– Uzsmēķējiet. Jums kļūs labāk.

Un tik tiešām – kļuva labāk.

Braukšanas nodarbībās 35 gadu vecumā. Auto vadīšana manī radīja trauksmi, tādēļ biju tik ilgi atlikusi mācīšanos. Es apbraucu vienu nervozu apli pa autostāvvietu kopā ar instruktoru. Piepeši:

– Piestājiet.

Es strauji nobremzēju.

– Kundzīt, – viņš vērsās pie manis. – Vai jūs smēķējat?

– Jā.

– Nu tad, lūdzu, uzsmēķējiet. Jūs esat pārāk saspringta.

– Nezinu, vai spēšu reizē smēķēt un stūrēt, – es atbildēju.

– Ja jau tāpat jāmācās, tad labāk mācīties visu reizē.

Šarla de Golla lidostā. Vairākus gadu desmitus pēc tam, kad smēķēt lidmašīnās un pēc tam arī gandrīz visur citur ir aizliegts, es atradu mazu, nodzeltējušu telpu stāvā zem izejām uz lidmašīnām. Uz durvīm uzraksts trīs valodās: SMĒĶĒTAVA. Aiz tām vairāki ceļotāji centās sapīpēties pirms ceļa. Es viņiem pievienojos. Izsmēķēju četras cigaretes pēc kārtas – pietiekami, lai man samestos nelabi. Biju pusceļā virs Atlantijas okeāna, kad man sagribējās nākamo, un tad jau šķita, ka izturēšu.

Stāvot uz Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta slimnīcas kāpnēm, kamēr tajā mira mana māte. Vēl pirms divām dienām, kad es viņai piedāvāju cigareti, viņa man teica: “Izsmēķē to manā vietā.” Kopēji bija tik mīkstsirdīgi, ka līdz pat tam brīdim bija ļāvuši viņai smēķēt. Taču tad viņu pieslēdza skābekļa aparātam, tādēļ es biju izgājusi laukā. Garām gāja viens no mātes ārstiem.

– Jums jāatmet smēķēšana. Jāatmet! – viņš teica.

Es neatmetu. Taču pēc viņas nāves apņēmos vairs nesmēķēt telpās, un pie tā arī esmu turējusies – ja neskaita tādas neparastas situācijas kā zobārsta kabinetu un de Golla lidostu.

Esmu sev teikusi: “Ir pārāk auksts, lai smēķētu,” – kad Kembridžā temperatūra reiz noslīdēja līdz ekstrēmajiem –26 °C. Taču patiesībā nebija vis pārāk auksts, jo es tomēr smēķēju. Bija tikai pārāk auksts, lai ieelpotu. Pārāk auksts, lai cigarete gruzdētu, kā ierasts. Tāpat kā tajā dienā, kad bija +37 °C. Es izgāju laukā ar lietussargu un stāvēju pie pašas mājas sienas, lai, cik iespējams, izvairītos no svelmes. Bija tik tveicīgs, mitrs un smacīgs, ka pats gaiss šķita kā cigaretes dūmi. Es tā īsti nemaz nesmēķēju, tikai veicu rituālās kustības.