Melno filozofu sazvērestība

– Kad Krievijā būs “Maidans”?

– Krievijā Maidans jau bija…

Mēs esam pieraduši uz Putinu raudzīties kā uz reakcionāru, kas Krievijā konsekventi veic daudzas kontrrevolucionāras reformas, kuru mērķis ir pilnīga Gorbačova–Jeļcina politiskā mantojuma un savā ziņā pat Ļeņina un Pētera I mantojuma iznīdēšana. Līdz 2022. gada februārim šāds viedoklis principā bija attaisnots un ikdienas prakses apstiprināts. Taču liekas, ka mēs visi raudzījāmies nepietiekami dziļi un, iespējams, tāpēc neievērojām galveno: savas ilgās valdīšanas laikā Putins no kontrrevolucionāra ir pārvērties par revolucionāru. Tikai viņa revolūcija izrādījusies pavisam cita nekā tā, par kuru sapņoja liberālā inteliģence.

Var būt, ka par revolucionāru viņš kļuva neviļus. Varbūt pat pret savu gribu. Tagad tam nav lielas nozīmes. Svarīgi ir tas, ka grandiozo Krievijas pārveidi (pilnīgo pārformēšanu), ko viņš veica laikā no 2019. līdz 2022. gadam, kontrrevolūcijas kategorijās adekvāti aprakstīt nevar. Šī nav, kā šķiet pirmajā mirklī, vecā atjaunošana; tā ir reāls mēģinājums radīt kaut ko pilnīgi jaunu, kas sevi tikai stilizē kā veco. Jau saskatīt šo jauno ir grūts uzdevums. Izskaidrot to ir gandrīz neiespējami. Nav izslēgts, ka Putinam Krievijas vēsturē tiešām atvēlēta īpaša vieta – pēdējā boļševika vieta.

Boļševisms un nacionālisms

Pastāv viedoklis, ka boļševisms ir krievu nacionālismam pretēja pozīcija. Un ko gan citu lai saka par kustību, kuras viens no neaizmirstamākajiem saukļiem ceļā uz varu bija aicinājums uz savas valsts sakāvi karā un imperiālistiskā kara pārvēršanu par pilsoņkaru. Turklāt savu zīmolu krievu boļševisms jau no paša sākuma virzīja kā internacionālu: sak, mēs te raujamies nevis Krievijas un krievu, bet visas “cilvēces kopdzīves” labā.

Tomēr patiesībā krievu boļševisms gan pēc izcelsmes, gan politiskā satura nekad nav bijis nekas cits kā radikāls krievu nacionālisma paveids. Tas nekad nav bijis nekāds noslēpums tiem, kam bija tā apšaubāmā laime klātienē vērot tā dzimšanu (piemēram, Berdjajevam un citiem krājuma “Vehi”¹ autoriem).

Izaudzis no narodņicisma kustības dzīlēm un pārmalis sevī gan krievu rietumniecismu, gan krievu slavofilismu, boļševisms kļuva par “aktīvo nacionālismu”, kura mērķis bija ne tik daudz saglabāt tradicionālos pamatus, cik tos graut attīstības interesēs. Šajā ziņā par pašu pirmo krievu boļševiku varētu uzskatīt Pēteri I, ne velti viņam vienmēr bijusi atvēlēta goda vieta boļševistiskajā Krievijas vēstures koncepcijā. Boļševisma slēptā nacionālistiskā daba, tik tikko manāma Ļeņina laikā, kļuva dominējoša un atklāta Staļina laikā un faktiski bija vienīgā visu turpmāko vadoņu laikā, kad, izņemot “pliku nacionālismu”, nedaudz piepūderētu ar komunistisko retoriku, nekas specifisks krievu boļševismā vairs nebija palicis. Der atzīmēt, ka to ļaužu, kuri devuši vislielāko ieguldījumu boļševisma pārformēšanā par nacionālboļševismu, etniskajai piederībai nekad nav bijis principiālas nozīmes. Kā trāpīgi atzīmēja Ļeņins, reaģējot uz Dzeržinska un Staļina “turbonacionālismu”, pārkrievojušies citu tautu pārstāvji partijā vienmēr ir izcēlušies ar īpašu noslieci uz lielkrievu šovinismu.

Iepriekšminētajam nevajadzētu izsaukt īpašus iebildumus, ciktāl tēzi, ka krievu boļševisms nav nekas vairāk kā perversa nacionālās idejas forma, nu jau vairāk nekā 100 gadus attīstījusi krievu filozofiskā doma, un es šeit nepievienoju neko principiāli jaunu tam, ko jau pateikuši pagājušā gadsimta dižie prāti. Grūtības rodas, izvērtējot to, kas noticis nesen, pēc PSRS sabrukuma. Te nāksies līst līdumu, jo maz ir to, kurus interesējis boļševisma liktenis šajā periodā.

Pastāv viedoklis, ka līdz ar PSRS sabrukumu boļševisms vispār izbeidzies un tēma ir pati sevi izsmēlusi. Manuprāt, šāds viedoklis ir dziļi maldīgs.

Līdz ar PSRS sabrukumu boļševisms nepazuda, bet pārvērtās par savdabīgu un ārkārtīgi nestabilu “ideoloģisko izotopu”, kas tūdaļ sāka strauji sairt dīvainos “pussabrukšanas produktos”.

Daudzi no tiem (piemēram, mūsdienās dominējošā nacionālboļševisma versija) izrādījās daudz toksiskāki par sākotnējo “vīrusa celmu”. Tomēr toksiskuma atšķirības pat starp jaunajiem “celmiem” izrādījās visai nozīmīgas.

Divi krievu nacionālisma vīrusa celmi

Precizitātes labad jāteic, ka boļševisms aizlūza un līdz ar to sāka sadalīties sastāvdaļās vēl ilgi pirms PSRS sabrukuma – Brežņeva stagnācijas “zelta laikmetā”. Uz to brīdi boļševisms jau bija ne tikai deģenerējies par garlaicīgu, bezjēdzīgu dogmu, līdzīgu kādreizējai “patvaldība–pareizticība–tautiskums”, bet faktiski sadalījies divās krievu nacionālisma versijās, no kurām vienai bija lemts vēlāk uzvarēt, bet otrai – “noiet pagrīdē”.

Pirmā versija ņēma par pamatu “padomju cilvēku” un aprakstīja politisko modeli, kas laika gaitā varēja izvērsties par modernu nācijvalsti, būvētu ap pilsoniskumu kā centrālo politisko institūtu. Šīs, uz nākotni – proti, uz “padomju impērijas” pārveidi par nacionālu, tiesisku valsti, kuras pamatā būtu krievu politiskā nācija, – orientētās krievu nacionālisma versijas apoloģēti bija kompartijas reformatori.

Otrā versija ņēma par pamatu “krievu cilvēku” un aprakstīja politisko modeli, kas varēja izvērsties tikai par jaunu totalitāru valsti, kuras pamatā šķiras pārākuma teorijas vietā būtu nacionālā pārākuma teorija. Šo krievu nacionālisma versiju, vērstu tālā pagātnē, attīstīja kompartijas konservatori un pirmām kārtām – t.s. “krievu partijas” pārstāvji PSKP Centrālajā komitejā. Viņus atbalstīja nozīmīga daļa partijai pietuvinātās radošās inteliģences (t.s. rakstnieki sādžinieki² un citi).

Interesanti, ka līdzīga sašķelšanās bija vērojama arī disidentu, respektīvi, antikomunistiskajā vidē. Arī tajā skaidri iezīmējās divi spārni – Saharova spārns, kas priekšplānā izvirzīja pilsoniskumu, un Solžeņicina spārns, kas izvirzīja krieviskumu. Idejiskā saikne, kas izsekojama starp moderno nacionālboļševismu un staļinismu vienā maisā ar Solžeņicina filozofiju, nav neizdevies vēstures joks, bet ir gluži likumsakarīga.