Neklātbūtnes baiļu fantoms

“Охрана отмєна!

Він вночі назвав мене Лєна

А я не Лєна

Я Яна

Охрана!

Виведіть, бо ляже, як встану

Якщо я встану”

Jerry Heil, “Охрана Отмєна”

“Flight to Saint Petersburg: Cancelled”

Ziņojums uz informācijas tablo kādā Eiropas lidostā

Argentīnas rakstniekam Adolfo Bjojam-Kasaresam ir pārsteidzošs stāsts par lidotāju, kurš nejauši nonācis paralēlajā pasaulē. Virs džungļiem viņa lidmašīna novirzījusies no kursa, un viņš bijis spiests nolaisties pilsētā, kas pēc skata ne ar ko neatšķiras no parastajām Argentīnas pilsētām un vispār no Rietumu pasaules (nosacīti sakot). Tādas pašas ielas, mašīnas, gājēji. Tikai pēc kāda laika stāsta varonis sāk just neskaidru trauksmi, bet vēlāk saprot, ka šajā pilsētā trūkst dažu lietu un vārdu, kas gan neko īpaši nemaina. Bet tomēr to tur nav. Pakāpeniski vēstījums atklāj ko pārsteidzošu: lidotājs patiešām ir nonācis paralēlajā pasaulē, kas ir precīza mūsu pasaules kopija, taču šajā pasaulē, precīzāk, tās vēsturē, nav eksistējusi Kartāga. Nav bijis ne šīs valsts, ne Hannibala un Pūniešu karu, ne frāzes “Kartāga ir jāsagrauj”, ne Flobēra romāna “Salambo”. No šīs neesamības paralēlās pasaules dzīve nav sagruvusi, sašūpojusies, vēl vairāk, – to apgalvoju es, nevis Bjojs-Kasaress – īpašas atšķirības starp pasauli, kurā Kartāga bijusi, un pasauli, kurā tā nav bijusi, nav. Jautājums tikai – ko tieši uzskata par “īpašu atšķirību”.

Pēdējos trīs mēnešus šis argentīnieša stāsts uzstājīgi klejo man galvā, iezīmējot parametrus pārdomām par sižetu, kas burtiski pretendē uz vēsturiskas katastrofas svarīgumu un iedomājas, ka patiešām ir pats galvenais – vismaz tā uzskata tie, kas ar entuziasmu to apspriež. Tā teikt, kari beidzas, sagrauto atjauno, diktatori tā vai citādi mirst, bet kultūra, precīzāk sakot, Kultūra, ar lielo burtu, paliek. Šajā gadījumā Diženā Krievu Kultūra. Taču tā ir briesmās, jo to grib “atcelt”. Un tā pazūd kā Kartāga Bjoja-Kasaresa paralēlajā pasaulē.

Sāksim ar to, ka vajadzētu cienīt emocionālo reakciju, kādu jūt upuri noziegumiem, kurus pastrādā tās vai citas zemeslodes iedzīvotāju grupas; upuri instinktīvi patiešām grib atcelt (vismaz savas dzīves laikā) visu to, kas lielākā vai mazākā mērā nācis no “spīdzinātājiem”, arī viņu “kultūru”, uzskatot to par savu ciešanu avotu un instrumentu. Bieži šādi žesti izskatās nejēdzīgi vai pat baisi, kā, piemēram, Oksanas Zabužko eksotiskais apgalvojums, ka Ļevs Tolstojs ar saviem sacerējumiem nobruģējis ceļu krievu tankiem. Tā ir neatrisināma situācija, un tā vienkārši jāpārdzīvo kopā ar upuriem. Bez cilvēku solidaritātes un apzinātas līdzjūtības nekādas “humānās” kultūras nav, bet tie, kas aizstāv to vai citu kultūru pret “atcelšanu” (protams, visbiežāk savu), parasti uzstāj uz tās “humānismu”.

Tālāk stāstā par tā saukto “krievu kultūras atcelšanu” parunāsim par “cietēju pusi”, par tiem, kas saskata tiešus vai netiešus draudus sev, savam statusam, savam domāšanas veidam. Un šeit vērojama apbrīnojama vienotība it kā nesamierināmu ienaidnieku starpā.

No koncertu afišām izsvītro Čaikovski, Šostakoviču, Rahmaņinovu. Aizliedz krievu rakstniekus un viņu grāmatas. Es domāju, ka boikotēt šādu kultūru nav labi. Mums tā nav nošķirama no Dzimtenes, no Krievijas, kur nav vietas etniskai neiecietībai. Es arī turpmāk mīlēšu savu kultūru. Mīlēšu Čaikovski, Dostojevski, Čehovu, Bulgakovu, Tarkovski un citus ģeniālus māksliniekus, viņi izveidojuši mani par to, kas es esmu.