Paranojālais stils amerikāņu politikā

Amerikāņu politika bieži kalpojusi par arēnu saniknotiem prātiem. Pēdējos gados mēs tos vērojām uzdarbojamies pamatā ASV galēji labējo vidū, kas tagad ar Goldvotera kustību spilgti parādījuši, cik lielu politisko kapitālu var izsist no nelielas minoritātes naida un kaislībām. Taču aiz tā visa, manuprāt, slēpjas domāšanas stils, kas ne tuvu nav jauns un nebūt ne obligāti tikai labējam spārnam piemītošs. Es to dēvēju par paranojālo stilu vienkārši tā iemesla dēļ, ka neviens cits vārds pienācīgā mērā neizsaka to sakaitēta pārspīlējuma, aizdomīguma un sazvērnieciskas fantāzijas lādiņu, ko es šajā fenomenā saskatu. Apzīmējumu “paranojālais stils” es nelietoju jēdziena klīniskajā nozīmē, bet tikai patapinu klīnisku terminu citiem mērķiem. Man nav nedz kompetences, nedz vēlēšanās atzīt kādu pagātnes vai mūsdienu personu par garīgi slimu un nepieskaitāmu. Patiesībā ideja par paranojālo stilu kā spēku politikā būtu nenozīmīga un vēsturiski mazvērtīga, ja tiktu attiecināta vienīgi uz ļaudīm ar būtiskiem psihiskiem traucējumiem. Nozīmīgu šo fenomenu padara vairāk vai mazāk normālu ļaužu paranojālās izpausmes.

Protams, šis ir pejoratīvs apzīmējums, un tāds tas arī ir domāts; paranojālajam stilam ir vairāk sakara ar sliktiem nekā labiem mērķiem. Taču nekas neliedz paust paranojālajā stilā arī kādu veselīgu programmu vai prasību. Stils vairāk attiecas uz veidu, kādā idejām notic, nekā uz to satura patiesumu vai melīgumu. Mani šajā gadījumā interesē aplūkot mūsu politisko psiholoģiju caur mūsu politisko retoriku. Paranojālais stils mūsu politiskajā dzīvē ir fenomens, kas periodiski atkārtojas, kam ir sena vēsture un kas bieži bijis saistīts ar aizdomu pilnas neapmierinātības kustībām.

Lūk, senatora Makārtija teiktais 1951. gada jūnijā saistībā ar draudīgo situāciju Savienotajās Valstīs:

Vai mūsu pašreizējo situāciju var izskaidrot citādi, kā vien pieņemot, ka augstas valdības amatpersonas saskaņoti ved mūs pretim katastrofai? Tā var būt tikai tāda mēroga sazvērestības rezultāts, pret kuru nobāl jebkurš līdzīgs pasākums visā cilvēces vēsturē. Tik melni nekaunīga sazvērestība, ka tās galvenie vainīgie būs pelnījuši visu krietno cilvēku mūžīgu nolādējumu, kad tā visbeidzot tiks atklāta. [..] Kā izskaidrot šo nepārtraukto lēmumu un darbību virkni sakāves stratēģijas sekmēšanai? Tos nevar piedēvēt nekompetencei. [..] Varbūtības likumi nosaka, ka tādā gadījumā vismaz daļa .. šo lēmumu kalpotu valsts interesēm.

Un nu pārcelsimies 50 gadus senākā pagātnē pie manifesta, kuru 1895. gadā parakstījuši vairāki Populistu partijas līderi:

Jau 1865.–1866. gadā notika slepena vienošanās starp Eiropas un Amerikas zelta spekulantiem. [..] 30 gadus šie sazvērnieki likuši ļaudīm ķildoties par nenozīmīgiem jautājumiem, kamēr paši ar neatslābstošu sparu virzījušies uz savu galveno mērķi. [..] Jebkura nodevīga blēdība, jebkurš valstsvadības mākslas līdzeklis un jebkura mahinācija, kas zināma šīs starptautiskās zelta kliķes slepenajam lokam, tikusi likta lietā, lai grautu ļaužu pārticību un valsts finansiālo un komerciālo neatkarību.

Nākamais – raksts kādā Teksasas avīzē 1855. gadā:

[..] Ir vispārzināms, ka Eiropas monarhi un Romas pāvests šai pašā brīdī slepus perina mūsu sagrāvi un draud iznīcināt mūsu politiskās, sabiedriskās un reliģiskās institūcijas. Mums ir visi iemesli uzskatīt, ka viņu samaitājošā ietekme atradusi ceļu uz mūsu Kabinetu un ka katolicisma indīgā sērga skārusi arī Kabineta vadītāju. [..] Pāvests nesen nosūtīja savu sūtni uz mūsu valsti slepenā misijā, kuras rezultāts ir ārkārtīgs katoļu baznīcas pašapziņas pieaugums visās Savienotajās Valstīs. [..] Šie pāvesta rokaspuiši nekaunīgi aizskar mūsu senatorus, norāj mūsu valstsvīrus, proponē grēcīgo valsts un baznīcas savienību, apkrauj neķītriem apmelojumiem visas valdības, izņemot katoliskās, un izvemj visrūgtākos lāstus pār visu protestantismu. Savienoto Valstu katoļi saņem no ārvalstīm vairāk nekā 200 000 dolāru gadā savas ticības sludināšanai. Un tas – neskaitot pamatīgos pašmāju ieņēmumus.

Šie citāti iezīmē stila tonalitāti. ASV vēsturē tā atrodama, piemēram, antimasonisma kustībā, natīvisma¹ un antikatolisma kustībā, pie atsevišķiem abolicionisma² runasvīriem, kuru redzējumā Savienotās Valstis atradās vergturu sazvērestības varā, pie daudziem antimormoņu alarmistiem³, pie dažiem Grīnbekeru partijas un Populistu partijas ideologiem – teorijas par starptautisko baņķieru milzu sazvērestību autoriem, munīcijas ražotāju sazvērestības atmaskojumos Pirmā pasaules kara laikā, populārajos kreiso izdevumos, mūsdienu labējā spārna kustībā un abās pašreizējās rasu pretstāves pusēs, kā “Balto pilsoņu padomēs”, tā “Melnādaino musulmaņu” vidū. Es negrasos izsekot visām paranojālā stila variācijām, kas rodamas šajās kustībās, bet aprobežošos ar dažām mūsu vēstures epizodēm, kurās šis stils atklājies visā savā arhetipiskajā krāšņumā.