Pola Pota opijs Rietumu kreisajiem

Lūkojoties uz Pnompeņas centra dzelteni krāsotajām stūrainajām ēkām, manī uzjundī nemiers. Ir 2016. gads, bet es iztēlojos sevi šajā pašā vietā 1975. gada pavasarī, kad līksmojoši pūļi pēc mēnešiem ilguša Kambodžas galvaspilsētas aplenkuma sveica sarkano khmeru komunistus.

17. aprīļa rītā izplatījās ziņa, ka sarkanie khmeri sagrābuši pēdējo valdības militāro bāzi pilsētas pievārtē. Premjerministrs Longs Borets nespēja šai ziņai noticēt. Viņš pieprasīja, lai viņu aizved līdz upmalai, tā ka viņš pats par visu varētu pārliecināties savām acīm. Kad viņš tur ieradās, ielās jau bija sākušās nekārtības, un viņa nelielo kavalkādi ielenca melnos kreklos ģērbti sarkanie khmeri, kas pieprasīja viņa apsardzei nolikt ieročus. Boretam, izmantojot jukas, izdevās aizbēgt, un viņš ziņoja valdībai, kas atradās Aizsardzības ministrijā, ka ienaidnieks jau ir galvaspilsētas ielās. Sākās drudžaina valdības locekļu evakuācija no valsts, izmantojot visus helikopterus, kas vispārējā haosā vēl bija pieejami. Ja Borets būtu rīkojies izlēmīgi, arī viņš ar sievu un bērniem būtu varējis aizlidot, bet viņš vilcinājās, mēģinot atrast tādu helikopteru, kas būtu gana ietilpīgs viņa paplašinātajai ģimenei.

Valsts galva prezidents Lons Nols bija aizbēdzis jau pirms divām nedēļām. Valdības vadītājs Borets bija palicis, lai mēģinātu vienoties ar revolucionāriem par miera līgumu. Šī aizkavēšanās un helikoptera meklēšana izrādījās liktenīga. Kad revolucionāru armija jau soļoja pa Pnompeņas ielām, pār premjeru nāca atskārta, ka nekādu helikopteru vairs nav. Pēdējie Rietumu žurnālisti, kas atrada patvērumu Francijas vēstniecībā, atceras redzējuši Boretu stāvam ielas malā: viņš trīcējis pie visām miesām, un viņam bijušas apsarkušas acis. Viņi paspieduši viņam roku un izteikuši pateicību par palikšanu galvaspilsētā apstākļos, kad citi izvēlējās bēgšanu. Stingi veroties zemē, viņš bija mēģinājis salikt kopā sakarīgu teikumu, taču tas tā arī nebija izdevies. Viņš zināja, ka, vēl pirms diena būs beigusies, viņš jau būs miris.

Savā grāmatā “Vispirms viņi nogalināja manu tēvu” (tagad tā pārtapusi arī aizkustinošā Andželīnas Džolijas filmā) Luanga Anga atceras Pnompeņas krišanu. Tobrīd viņai bija tikai pieci gadi. Viņa apraksta sajūsmu, ar kādu pilsētas iedzīvotāji atzīmēja aplenkuma beigas un sveica plati smaidošos sarkano khmeru kareivjus. Līksmība turpinājās tikai pāris stundas, līdz brīdim, kad sarkanie khmeri pavēlēja diviem miljoniem Pnompeņas iedzīvotāju nekavējoties evakuēties uz laukiem. Daži šo pavēli neuztvēra nopietni, īpaši vecāka gadagājuma ļaudis, kas nespēja paiet. Taču drīz vien sarkanie khmeri pierādīja savu nodomu nopietnību. Luanga atceras, ka pieaugušie, ejot ārā no pilsētas, runājuši: “Tos, kuri atteicās, nošāva uz viņu mājas sliekšņa.” Kā atminas kāda aculieciniece, no pilsētas prom bija jādodas pat slimnīcu pacientiem:

Es nekad nespēšu aizmirst kropli, kuram nebija nedz roku, nedz kāju un kurš locījās pa zemi kā tārps, vai raudošu tēvu, kas savu desmit gadus veco meitu nesa ietītu palagā kā slingā, vai vīru, kuram pēda turējās pie kājas vienīgi ādas strēmelē.

Ceļā no pilsētas uz laukiem Luangas ģimene piestāja pie kāda tempļa, taču, izdzirdējuši iekšā šāvienus, devās tālāk. Pēc četrām dienām viņi nonāca pie kontrolpunkta, kurā sarkano khmeru kareivji aicināja bijušos valsts iestāžu darbiniekus pieteikties “tūlītējam darbam”. Luangas tēvs bija augsta ranga ierēdnis Boreta valdībā, tomēr kareivjiem viņš teica, ka esot krāvējs ostā. Kā atceras Luanga, nākamajā dienā vecākais brālis vecākiem stāstījis, ka naktī dzirdētais troksnis bijusi šaušana: sarkano khmeru kareivji šāvuši tos, kas pieteikušies darbā. “Viņi nogalināja pilnīgi visus.”

Jaunais režīms centās iznīcināt jebkādas vecās valdības paliekas – un arī jebkādas paliekas no sabiedrības, ko uzskatīja sev par apdraudējumu, tajā skaitā cilvēkus, kuru vienīgais noziegums bija lasāmo briļļu nēsāšana. Iedzīvotājiem turpmāk bija jāģērbjas tikai melnā, un no visiem tika pieprasīta bezierunu pakļaušanās sarkanajiem khmeriem. Saskaņā ar sarkano khmeru līderu uzskatiem Kambodža jau labu laiku bija aizklīdusi Rietumu iedvesmotos maldu ceļos, ko raksturoja nauda, peļņa un profesionāļi. Tagad, kad pilsētas ir evakuētas un iztukšotas, laukos sāksies atšķirīgais Kambodžas attīstības ceļš: tā kļūs par agrāru brālību, ko vienos mīlestība uz zemkopību. Kambodžai bija jāatgriežas nulles punktā un jāatgūst zudušais diženums vienai, saraujot visas saites ar moderno pasauli un tās samaitājošo ietekmi. Lai izskaustu kapitālismu, tika iznīcināta valsts centrālā banka un aizliegta nauda jebkādā formā. Laulību organizēja valsts, bērniem bija jāpakļaujas valstij, ne vecākiem, un no ļaužu ikdienas tika izskausta jebkura individuāla izpausme. Lai vēl vairāk nostiprinātu pārmaiņas, valsti pārdēvēja par Kampučiju.

Tāpat kā pārējie iedzīvotāji, Luanga ar ģimeni nonāca lauksaimniecības darba nometnē, kas vienlaikus funkcionēja arī kā ekstrēmas indoktrinācijas centrs. Luangas māsa Kīva nomira no saindēšanās ar pārtiku. Kādudien Luangas mājās ieradās divi kareivji un pasauca viņas tēvu palīgā iekustināt iestigušus ratus. Kopš tā brīža viņš vairs netika redzēts. Satriekta par vīra pazušanu un par naktīs dzirdamajiem kliedzieniem, māte Luangai un pārējiem bērniem pavēlēja nošķirties no viņas un izlikties par bāreņiem. Viņa baiļojās, ka sarkanie khmeri varētu nogalināt arī viņus, tāpat kā bija nogalinājuši citas ar nāvi sodīto “kaitnieku” ģimenes.