Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pirms diviem gadiem es sāku strādāt pie projekta “Sava sala”, kas ietver stāstus par cilvēkiem, kurus sastapu Obas ūdenskrātuves salās. Iepazinos arī ar Jekaterinu, kas lielāko savas dzīves daļu pavada Taņvaņas salā, kur es pierakstīju viņas stāstus.
Mēs abas ar māti dzīvojām komunālajā dzīvoklī. To dalīja trīs saimnieki. Vienu istabu aizņēma žūpa, kurš strādāja Galējos Ziemeļos un, kad no turienes atbrauca, visu nopelnīto naudu nodzēra aptuveni nedēļas laikā. Tādās reizēs pie mums ganījās visi rajona žūpas. Bet man bija pieci gadi, kad es aizmuku no bērnudārza; mani tur ielika karcerī par to, ka nolasīju politnekorektu dzejoli: “Дедушка умер, а дело живет,/ лучше бы было наоборот!”1
Un mani ielika uz visu dienu salauztā dušas kabīnē, kas arī kalpoja par karceri.
Vakarā atnāca mamma, un es viņai teicu: “Izņem mani no šejienes!” Mamma saka: “Kur es tevi likšu? Mūsu žūpa atkal atbraucis, ar drauģeļiem uzdzīvo, kā es tevi vienu pašu ar viņiem atstāšu?” Un neizņēma mani. Bet es nospriedu citādi: sēdēt virtuvē ar žūpām ir mazāks ļaunums nekā nīkt bērnudārza karcerī. Nākamajā dienā es uzgāju žogā caurumu un aizmuku. Pārnācu mājās, man nebija istabas atslēgas, iegāju virtuvē, kur žūpas uzdzīvo, bet tur mūsu kaimiņš, atbraucis no Ziemeļiem. Viņu vēl pirms armijas bija iemācījuši spēlēt ģitāru, un, kad viņš brauca uz Ziemeļiem, ģitāru ņēma līdzi, bet tur viņam visu laiku vaicāja:
– Tu zini dziesmu “Ādas jakas”?
– Nē-ē, nezinu.
– Nu ko tad tu atbrauci? Ar ģitāru, bet tādu dziesmu nezini!
Un tā tas atkārtojās vairākas reizes dažādos lidlaukos. Un viņam pašam kļuva interesanti, kas tā par dziesmu. Un, kad viņš aizlidoja uz kaut kādu lielāku ciemu, viņš tur atrada cilvēku, kurš šo dziesmu zināja, un piespieda viņu to nodziedāt. Un iemācījās pats. Un kļuva par savējo polāro lidotāju vidū, jo tā dziesma kā parole atvēra visas durvis un sirdis. Bet, ņemot vērā, ka lidotāji nav tikai pārvadātāji, bet arī spirta avots, tas bija divtik patīkami. Dabiski, ka ar to dziesmu viņam saistījās pašas labākās atmiņas par dzerstiņiem Galējos Ziemeļos.
Un, lūk, sēžu es virtuvē, ienāk kāds cilvēks, un kaimiņš saka:
– Vasja! Tu vēl neesi dzirdējis šo dziesmu! “Кожаные куртки, брошенные в угол…”2
Un tā tālāk.
Atnāk vēl kāds cilvēks:
– Petja! Tu vēl neesi dzirdējis šo dziesmu! Es tev tūlīt nodziedāšu...
Un dzied pa otram lāgam.
Kad atnākušie žūpas centās viņu pārliecināt, ka šo dziesmu viņš jau dziedājis, šis saka:
– Nu nē! Kaut kāds Vitja vai Gena to nav dzirdējis, tātad – viss! Viņu dzīvei beigas!
Es, protams, tajā vakarā to dziesmu dabūju noklausīties reizes piecpadsmit un, protams, iemācījos, jo tajā laikā man bija daudz brīvas atmiņas. Bet visvairāk tajās virtuves dziesmās mani pārsteidza tas, ka tur nebija ne vārda par vectētiņu Ļeņinu un komunismu. Vēl mani satrieca rinda: “Прочь тоску гоните – выпитые фляги.”3 Lieta tāda, ka par blašķēm manā bērnībā dēvēja milzīgas alumīnija kannas ar atvāžamu vāku, kurās veikalā pieveda krējumu. Un, lūk, mēs stāvam ar mammu rindā pēc krējuma, un kāds tur saka: “Blašķes ved! Blašķes ved! Ceļu!” Un visi dod ceļu, bet vīrelis ķerrā ved divas tādas blašķes... Un es tātad izdzirdēju pazīstamu vārdu un pa visu veikalu nodeklamēju: “Dzeniet prom skumjas, izdzertās blašķes!” Rinda vienkārši uzsprāga no smiekliem: ha-haha! Bet vīrietis, kas stāvēja mums blakus, piezīmēja:
– Meitenīte pārzina jautājumu!
Un vēl es nekādi nespēju izprast: viņi bija četri – komandieris ar stūrmani, otrais pilots, bortinženieris –, bet blašķes viņiem tiek pieminētas daudzskaitlī, un nevis vienkārši piedzerties lopā, bet tāpat vien – “aizdzīt skumjas”. Kā viņiem tur Ziemeļos jādzer, ja mūsu žūpam pietika ar šņabja pudeli uz cilvēku, lai būtu lupatās? Bet, kad mūsu kaimiņš vēl pateica, ka šņabja tur nemaz nav, ka dzer viņi tīru spirtu, man iztēle vispār pārkarsa, jo kaut ko tādu es pat iedomāties nespēju!
Kad atgriezos skolā, mums bija mūzikas stundas, bet dziedājām mēs vienu un to pašu dziesmu visas 45 minūtes: “Мы – первоклассники, мы – первоклассники, мы – люди взрослые, не малыши!”5 Un man tā bija tik ļoti apriebusies, ka es to ienīdu vairāk par matemātiku – es muku no stundām, ko tik nedarīju, lai nebūtu jādzied: slēpos “Katjušā”, kas stāvēja pretī skolai, bet tad puiši tur iedirsa; vēlāk kabīni aizmetināja. Un, lūk, mēs pārejam uz otro klasi, es domāju: nu, paldies dievam, vismaz dziesmu “Esam pirmklasnieki” vairs nedziedāsim! Kāds bija mans izmisums un izbrīns, kad visa klase kā pēc komandas sāka dziedāt: “Мы – второклассники, мы – второклассники, мы – люди взрослые, не малыши!”6 Man sākās histērija, sapratu, ka kaut kas jādara, jo mūs gaida tās pašas olas, tikai profilā... Es stiepju roku un kliedzu pa visu klasi: “Drīkst kaut ko citu nodziedāt?!” Skolotāja aiz pārsteiguma gandrīz bajānu no rokām izmeta un ar tādu izbrīnu, ka varētu pastāvēt citas dziesmas, jautāja: “Jā-ā?! Un ko tad tu mums piedāvā nodziedāt?” Visa klase sastinga, visi skatījās uz mani, iestājās saspringts klusums, pārdomām nebija laika, un es sāku dziedāt pirmo, kas iešāvās prātā: “От злой тоски не матерись, сегодня ты без спирта пьян…”7 Bet tālāk dziedāt man neļāva, skolotājai izkrita bajāns, un viņa izplūda tirādē:
– Ko tu atļaujies? Kur tu atrodies? Kurš tevi tā audzina?
Un nobeidza savu tirādi:
– Ar tādām dziesmām tev jāiet uz zonu, pie bandītiem!
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies
Ja šajā pasaulē ir draugi un vīns
Marginālijas uz cilvēcīguma un mīlestības malām
Smieklīgā nemirstība
Pakāpties augstāk miglā un lietū