Terapija

Vasaras izskaņā viss bija sagājis tādā ķīselī, ka man steidzami bija nepieciešama kaut kāda nebūt terapija, lai netīšām sevi nenobeigtu. Nospriedis, ka man varētu palīdzēt smags un truls darbs, es pieteicos būvmateriālu veikala noliktavā. Bez garām runām man uzreiz iedeva parakstīt līgumu un atlūgumu bez datuma. Šis skarbums man patika, es pat atzinīgi iesmējos, samulsinādams personāla daļas vadītāju. Nākamās dienas rītā noliktavā man tika piešķirts nonēsāts kombinezons ar caurām kabatām un atslēgas no skapīša ģērbtuvē. Pēc atslēgas nekādas lielās vajadzības nebija, jo slēdzene nestrādāja. Tāpat kā nestrādāja ģērbtuves dušas, kas arī nebija tik svarīgi, jo siltais ūdens, kā uzzināju vēlāk, bija atslēgts jau pusgadu. Viss liecināja, ka esmu sev atradis pareizo vietu.

Galvenais noliktavā bija Deniss. Tāds enerģisks lauku puisis ar armijā ietrenētu balsi, kurš, šķiet, prata pilnīgi visu un robus pamatizglītībā veiksmīgi aizpildīja ar atjautību un dārdošiem smiekliem. Deniss ļoti mīlēja jokot. Joks viņam bija viens un sastāvēja no vārda “dirsā”, bet viņš to ļoti centīgi izmantoja, atbildot uz jebkādiem lokatīva jautājumiem, un jautājums nebija nemaz obligāti jāuzdod tieši viņam.

– Kur tas vakar atvestais lamināts palika? – noliktavā ieskrējis, jautāja pārdošanas daļas vadītājs.

– Dirsā! – pērkonam līdzīgā balsī kliedza Deniss.

– Kur tu tik rupjš izaugi? – Denisam koķeti vaicāja pārdevēja Taņa.

– Dirsā!! – līksmi atsaucās Deniss.

– Kur es varētu meklēt krāsas fasādei? – pārdevējam zālē taujāja pircējs.

– Dirsā!!! – dārdēja no noliktavas puses.

No pārējā viņa runātā es bieži vien nespēju saprast ne vārda. Laikam ejot, man nācās secināt, ka arī no citu kolēģu teiktā man ir diezgan grūti izlobīt kādu jēgu, bet tas arī nebija mans mērķis un darba pienākumos neietilpa.