Tiksli secinājumi vārdu vēstīs

Rakstā aplūkota grāmata

Vintens Spaksis. Tiksla tautas teikma

Valsts uzņēmums ŽURNĀLA AUTOCEĻI REDAKCIJA, Rīga, 1992

Reti kura grāmata pēdējos gados izpelnījusies tādu pagrīdes slavu kā Vintena Spakša traktāts “Tiksla tautas teikma”. Par šo iespaidīgo monogrāfiju klīda valodas; Rīgas krogos aizvien biežāk dzirdēju par kādu noslēpumainu un ļoti retu samizdata šedevru, kurā aplūkota Visu Lietu Vēsture. Daži grāmatu kolekcionāri lepni stāstīja, kur un kā to sadzinuši rokā, bet par grāmatas saturu klusēja. Literāti vīpsnāja. Kam nebija slinkums, tie citēja teikmas fragmentus ballītēs. Alternatīvo zinātņu piekritēji gandrīz vai dziedāja tai slavas dziesmas. Pat dažās provinces bibliotēkās man teica, ka lasītāji arvien biežāk pēc tās jautājot, un bail pat iedomāties, kāds kults ap to varētu būt radies interneta tumšajos nostūros. Taču dīvainākais bija tas, ka neviens šo grāmatu tā īsti nebija lasījis. Tie, kas mēģināja, teica, ka ātri vien esot padevušies, un uz manu jautājumu, kāpēc tā, daudznozīmīgi atbildēja: “Pats palasi, tad sapratīsi.”

Taisnību sakot, lai “saprastu”, nebija pat jāizurbjas cauri visām 370 mašīnraksta tehnikā aizpildītajām lappusēm. Pietika jau ar ievadvārdiem:

Šo paudumu: tiksla tautas teikma, pabeidzu jau 1974. gadā. Tā niecīga pieprasījuma dēļ to nevarēju pavairot. Pēc šī pauduma es esmu veicis pāri mazāku pētījumu: dabas zinātne valodā, 1976. gadā, un vēsturas vēstne valodā, 1978. gadā. Šo pētījumu ietekmē es atzinu ka burtāja poguļu sakārtojums, 281. lpp., ir jālabo. Tagad burtāja pogu sekmes ir īstenotas šo pētījumu ietekmē. Tāpēc pogu sekmēs ir grozījumi. Šie grozījumi nav lieli, toties pietiekami nepieciešami lai varētu turpināt valodīgus pētījumus tikslās zinātnes veidā. Iepriekšējos pētījumos gaudu (= prosody, ang = Silbenmasslehre, ger) nebiju vēl saskaņojis ar pogu (= articulation, ang = Aussprechen, ger). Gauda ir tā čalas (= speech, ang = la parole, fra), kā dod tai meldiņu, bet poga ir tā čalas daļa, kā čalai dod poguļas jeb burtuļus (~ phoneme, ang).¹

Nu labi, es nodomāju. Savdabīgi. Bet pieņemsim.

Vintens Spaksis (īstajā vārdā Vincents Špakovskis) ir dzimis 1927. gadā un mūža lielāko daļu pavadījis Lielbritānijā. Manas zināšanas filoloģijas jomā ir, maigi izsakoties, ierobežotas, taču trimdas latviešu literatūrā esmu manījis visdažādākos arhaismus un īpatnējas teikumu konstrukcijas – “viņi stāvēja rindā pēc vēl” un tādā garā. Pilnīgi iespējams, ka arī Spakša savdabīgā valoda, kas visā krāšņumā izpaudās jau pirmajā rindkopā, bija gluži dabiski cēlusies no arhaiskām baltvācu formām sajaukumā ar kādreiz aktuāliem, bet nu jau modernizētiem valodniecības jēdzieniem. Galu galā, arī pats autors tālāk atzina, ka daudzviet esot nevajadzīgi “apgāzis kalnus, lai atrastu zvirgzdu”.

Šaubas viesa tikai tas, ka starp priekšvārda jeb “Piebilduma” rindkopām nebija nekāda uzskatāma sakara. Turpat tālāk es uzzināju, ka “Gauda: G. dalas gauduļās jeb gaudas posmos, kā poga dalas poguļās jeb burtuļu kopās”, ka “čalā skaļumam nav izteiksmes lomas”, bet “čukstus sacītos burtus valodnieki, aplam, sauc par bezbalsīgiem burtiem” un patiesībā tie ir “čukstus sacītais skaņums jeb meldiņš”. Šajā izdevumā salīdzinājumā ar 1974. gada laipumu grozījumi lūpeņu pogā ilguma posmos neesot bijuši lieli, toties nepieciešami, lai “varētu dot tikslus secinājumus vārdu vēstīs”. Grāmata, kā autors pauda titullapā, veltīta “litu jeb baltu sarkani balt sarkana karoga jeb veloga 700 gadu atcerei 18. novembrī 1979. gadā”.

Lai kaut nedaudz kliedētu apjukumu, dažus no Spakša lietotajiem vārdiem es iemetu gūglē un sev par mierinājumu atklāju, ka jautājumi ir radušies arī citiem lasītājiem. Viens no tiem rakstīja par grūti uztveramo autora domu gājienu, kā arī smaidu izraisošajiem “vārdiņiem”, atsaukdamies uz citātu no pirmās nodaļas “Dzīvoņas vēsture”:

Visvecāki mērkaķi aizbrauca prom un tagad atrodas tagadējā pietu Amerikā. Toties, daļa mērkaķu palika Afrikā un daļa aizbrauca uz tagadējiem Himalajiem uz salas: Indija. Mērkaķi ir seššķautnainas vīrišķības visattīstītāka viela jeb “dzīva” daba.

Pēc pāris mēnešiem Vintens Spaksis atbildēja ar komentāru:

Cien. lasītāj!

[...] Lai saprastu vārdu jēgu pilnīgi ir jāprot to zināt kā grammatiski tā atbildēji matēmatiski, kā lāsēju/computer, ang vai lēsēju/calculator, ang ļaksā < logos, hel (vārds, skaitlis), ko saprata jau Heraklitus V g.s. pK. Šo saprātni Jūs varat pagūt zinātniskā tēzē: Logic lexycs. Tad Jums nevajadzēs smaidīt par pātaru, prozas un poetikas “vārdiņiem”, ar kiem ir pilna angļu valoda, kopš 2010. gada aprīļa tika ierakstīts miljonais pavārds/synonym, ang tās leksikā. Kā mūsu tā angļu Okdens English valodā pietiek ar 800 vārdiem, lai mēs varētu sparasties sabiedrībā ikdienišķās vajadzībās un 20 000 vārdiem, lai lasītu nopietnas avīzes un žurnālus. Pārējie miljons vārdi ir māksla baznīcā vai partijā. Jūsu uzdotie jautājumi par it kā maniem “vārdiņiem” radušies iz Jūsu mākslnieka patvaliskas domāšanas, bez grammatikas atbilstības matēmatikai. Es nevaru skaidroties ar katra lasītāja pesonīgām jēgām par dabu un sevi tajā, jo mēs jēdzam dabu, un sevi tajā, ar kopēju maņu: gaismas redzi, gaisa dzirdi un ieža: zemes, ūdens un gaisa, un gaumi: tausti, garšu un ožu, kopš to atpazina Ēgipte XXIV g.s. pK.

Lai nu kas, bet pētnieciskais vēriens grāmatā izrādījās tik milzīgs, ka to grūti raksturot vienā teikumā. Es pat nezinu, laikam varētu sacīt, ka Spaksis cenšas izsekot baltu kultūru vēsturei, par pamatu ņemot gan atsevišķu vārdu etimoloģiju, gan dažādu valodu šķietamās kopsakarības Jāņa Steika labākajās tradīcijās, taču tas viss ir iekļauts plašākā kontekstā, sākot ar debesu ķermeņu izcelšanos un dzīvības pirmsākumiem no astrofizikas, evolucionārās bioloģijas un ģenētikas viedokļa un beidzot ar izvērstu ieskatu teoloģijā, kas caur diezgan mistificētu numeroloģiju vienlaikus saistīta gan ar fiziku, gan ar matemātiku, pie kam visu šo daudzveidību caurvij paskarba sabiedrības un oficiālās zinātnes kritika. No vienas puses, šī pieeja ir burvīga un liek domāt par renesanses laikmeta daudzpusīgo garu, ko mūsdienu izteikti specializētā zinātne lielā mērā ir zaudējusi. No otras puses, šajā ambiciozajā haosā izšķīst jebkādas robežas starp ģenialitāti un ārprātu.

Iespējams, tā arī bija gan mana, gan citu mūsdienu lasītāju kļūda – centieni šīs robežas saskatīt. Taču tobrīd es to nevarēju zināt un par katru cenu pūlējos izsekot Spakša domu gājienam no poguļas A līdz poguļai Z.

Spakša tikslie pētījumi sniedzas 4 800 000 000 gadu senā pagātnē,

kad iz Melnā Cauruma ūdeņraža un putekļiem aizdegās mūsu zvaigzne: Saule, kas 300 miljoni gadu vēlāk radīja gauburus jeb planētas. Mūsējais gauburs: Zeme, ir vienīgais dzīvoņas šūpulis Saules gauburainē. Melnais Caurums ir vieloņas robeža kā nāve ir dzīvoņas robeža, kām pāri netiekam vielīgā veidā.

Tiktāl skaidrs.

Tālāk sekoja visai literārs ieskats mugurkaulnieku jeb kauloņas evolūcijā:

Līdz kauloņas dzimšanai kukaiņi bija bez kauliem. Tārpi bija kaili, bet gliemjiem bija čaulas. Kad Gliemeņa kundzei piedzima bērns ar čaulu izvērstu iekšup par kaulu, viņa raudāja un vaimānāja, jo viņai piedzima kropļis. Šāda kropļa dzemdēšana ir kā matēmatikā +1 (čaulas) pārvērsšana par –1 (kaulu). Tautas gudrībā šī pārvērtība ir izprasta un tāpēc vārds: čaula, ir atvasināts no vārda: kauls. Gliemeņa kundze vaimānāja lieki, jo visa kauloņa, ieskaitam cilvēku, ir viņas kroplie bērni. Ja viņa būtu pratusi matēmatiku, viņa būtu gavilējusi kā lepna kauloņas māte.

Bet tad, runādams par Āfrikas pērtiķiem kā evolūcijas pēdējo pieturu, pirms homo erectus “saslejās uz pakalējām pekām .. un sāka staigāt kā vīrs”, Spaksis pamazām pievērsās savai galvenajai metodei, proti, vārdu atvasinājumu ķēžu sastādīšanai, un augstāk minētās robežas padarīja arvien neskaidrākas:

Vāks: Afrika, ir atvase no grieķiska īpašības vārda: aφrikos (= pērtiķīgs), kam pamatā ir vācu vārds: Affe (= pērtiķis), radniecīgs gotu vārdam: awō (= vecene). Sakšu vārdi: ape (= pērtikene) un apa (= pērtiķis), ir radniecīgi šumeru jeb čangaļu vārdam: abu (= tēvs), un ebrēju vārdam: āb (= tēvs), no kiem ir radīts ebrēju teikainais tēvs: AbraHam (= ebrēju jeb lauķu kaimis). Sakne: ab-, ir vārda: Weib, ger (= sieva), samuļāts čaļums, kas, savukārt, ir baltu vārda: boba, lei (= bāba jeb veca sieva), un ķīniešu vārda: papa (= tētis), čaļums lūpeņu pogā ..