Visīstākais tehno

– Ich bin einer, – es saku, kad pienāk mana kārta. Es esmu viena.

Es šeit esmu jau stāvējusi – Frīdrihshainā, vecajā Austrumberlīnē, pie šīs grandiozās spēkstacijas, kas atrodas pavisam netālu no Šprē krastiem un no vietas, kur savulaik slējās Berlīnes mūris. Iepriekšējās reizēs es te gaidīju kopā ar draugiem, pirmajā reizē – trīs stundas kādā jauki siltā sestdienas naktī, kas gluži nejauši sakrita ar kluba dibināšanas dienas svinībām. Toreiz es tiku iekšā ap saullēkta laiku. Otrajā reizē rindā vajadzēja stāvēt 40 minūtes; tas bija pašā ziemas vidū, kad katrā manā kauliņā smeldza –11 grādu sals. Bet šodien es daru kā īsti berlīnieši – esmu atnākusi viena, parastā aprīļa svētdienā, kas ne ar ko īpašu neatšķiras no citām.

Es neesmu nākusi sanarkoties vai piedzerties; nevar teikt, ka es meklētu iespēju ar kādu salaist. Kad būšu tikusi iekšā, es visdrīzāk pavirzīšos nost, ja kāds sāks dejot man pārāk tuvu. Es, 45 gadus veca sieviete, šeit esmu, lai pati savā sabiedrībā ienirtu tehnomūzikā, ko spēlē viena no pasaules labākajām skaņu sistēmām – jo skaļāk, jo labāk.

Ēka slejas augstu virs mūsu galvām; tas ir betona un tērauda monolīts ar grafiti klātiem zemākajiem stāviem. Ir nedaudz pirms trim pēcpusdienā, un, lai nonāktu pie ieejas, jāizstāv pusstundu gara rinda. Vairums šeit sanākušo ir vīrieši: raiba cerību pilnu tūristu grupa, kuru neielaiž; divi biezbārdaini vīrieši, kuri nepārprotami pagājušo nakti pavadījuši viens otra apskāvienos. Nesena seksa kinētika jaušama tajā, kā viņi viens otram pieskaras un kā šūpojas līdzi slāpētajām ritmiskas mūzikas skaņām, kuras, mums tuvojoties durvīm, kļūst arvien skaļākas. Kad palikuši daži pēdējie metri, neviens vairs nesarunājas. Nu jau mēs atrodamies ārāsviedēju redzamības un dzirdamības laukā, un visas interneta vietnes ar padomiem, kā tikt šeit iekšā, apgalvo, ka nedrīkst piesaistīt uzmanību ar pārāk skaļu uzvedību – tādus iekšā nelaižot.

Iekļūšana šajā iestādījumā apvīta ar veselu mitoloģiju – īpaši starp korporatīvo aprindu divdesmitgadniekiem un ziņkārīgiem tūristiem. Reiz gadījās redzēt, kā pāris, kurš izskatījās kā nācis taisnā ceļā no Vogue fotosesijas vai ballītes uz privātas jahtas, vai varbūt abiem (kodolreaktīvs iedegums, balts lins, žilbinoši zobi, dārgas zelta rotaslietas – superbagātnieku bērni), aizkaitinātā tonī strīdējās ar ārāsviedējiem, kuri atteicās viņus ielaist klubā.

Šis klubs nav domāts sabiedrības krējumam, tā sauktajiem “skaistajiem cilvēkiem”, kaut arī te tiešām var sastapt daudz skaistu cilvēku. Tā ir vieta, kas radusies Austrumvācijas kvīro panku aprindās, un šis naudas bruņās joztais pāris nesaprata vienu: stingrā ielaišanas politika pastāv tieši tādēļ, lai viņi paliktu aiz durvīm – lai klubu neizdotos kolonizēt tūristiem vai korporāciju cilvēkiem un lai tas nekļūtu par kaut kādas nopulētas un nospodrinātas dzīves idejas iemiesojumu, tādu kā Buddha-Bar, Nobu, Eivisas terases vai kādas citas supermodīgas tusēšanās vietas, kuru atmosfēra ir kaut kas vidējs starp līķa vāķēšanu un kompleksainu tīņu diskotēku un kur visi novēro visus pārējos tik izmisīgi, ka vakara beigās no lielās piepūles sejas ir tikpat kā nolobījušās no kauliem.

Vārds Berghain radies, apvienojot divu senāk mūra šķirtu Berlīnes rajonu – Kreicbergas un Frīdrihshainas – nosaukumus. Pats klubs iekārtots izbijušas spēkstacijas ēkā, tik lielā kā galerijas Tate Modern Turbīnu zāle. Svens Markvarts, galvenais durvju sargs, kurš slavens ar to, ka savulaik aizraidījis prom Britniju Spīrsu, izteicies, ka kluba apmeklētājiem jāizskatās pēc cilvēkiem, kuri prot izklaidēties. Man tikai vienreiz gadījies te būt, kad durvis sargāja viņš pats: Elvisa saulesbrilles zelta rāmjos, seja vienos pīrsingos un tetovējumos – bezkaislīgs rindas pavēlnieks, mūsdienu kapteinis Kurcs.

Stāvot te, ārā, manī uzbango acumirklīgas spēcīgas ilgas atrasties tur, iekšā. Šī sajūta man atgādina mākslas instalāciju, kuru reiz nejauši uzgāju kaut kur Noridžā, lauka vidū. Tā bija pelēka rievota skārda būda, no kuras iekšpuses skanēja ļoti skaļš un griezīgs hiphops. Mans ķermenis neviļus sāka kustēties mūzikas ritmā. Es apstaigāju šo celtni divas reizes, iekams aptvēru, ka tai nav durvju – tīšām, protams.

Rinda pie Berghain ir kaut kas mazliet līdzīgs – jeb, pareizāk sakot, stāvēt tajā ir tikpat kā piedalīties masu performancē par šķīstītavas tēmu. Dažiem pietiek vienkārši ar to, ka viņi te bijuši un gaidījuši, pat ja pēc rindas izstāvēšanas tikuši atraidīti.

Nu jau es esmu tik tuvu, ka varu saskatīt ārāsviedēju sejas. Viņi patlaban sūta projām bariņu jaunu berlīniešu, kuri mēģināja tikt iekšā bez rindas, un vientuļu meiteni no Glāzgovas balinātās džīnās, ar galvvidū saņemtiem sprogainiem matiem; viņa man pirmīt stāstīja, ka par šo vietu lasījusi kādā žurnālā. Es esmu ģērbusies melnā jakā ar kapuci un džīnās. Es neesmu nekas žilbinošs vai īpašs. Seko šausmīga, bezgalīga pauze, un tad nāk mana kārta.

Es paskatos ārāsviedējam acīs un jūtu, ka man pēkšņi uzmācas žāvas.

Viņš pasmaida.

– Cik reizes tu šeit esi bijusi? – viņš angliski jautā.

Es apsveru, ko atbildēt. Nevienu, daudzas, dažas? Varbūt vajag samelot? Es zinu, ka izskats mani nodod. Ir redzams, ka savos 45 gados es savā ādā kādu laiciņu jau esmu padzīvojusi. Esmu sasniegusi pusmūžu, un man vajadzētu prasties – ierobežot savu publisko dejošanu ar mājas ballītēm, kur, ja veiksies, kāds pēc pārāk daudzām prosecco glāzēm pavirpinās mani pie kāda gabala ar Naila Rodžersa basiem un manu kurpju papēži ķersies paklājā.

Uz Berlīni esmu atbraukusi daļēji tieši tādēļ, lai aizbēgtu no šīs attieksmes, kura, kā daudz kas cits, Lielbritānijā izpaužas daudz jūtamāk nekā Eiropā. Esmu neprecējusies, vēl joprojām stipra, un man nav bērnu, tāpēc ar savu laiku varu rīkoties krietni brīvāk nekā daudzas mana vecuma sievietes. Mans bezbērnu statuss ir šīs brīvības atslēga, taču tas arī rada sajūtu, ka es nedzīvoju vienā laikā ar saviem vienaudžiem, arī ar vispārējo diktatorisko konservatīvo naratīvu, kas uzspiež priekšstatus par to, ko mums vajadzētu darīt – un kad. Īpaši spēcīgi tas jūtams tāpēc, ka esmu sieviete – un vēl jo vairāk kvīra.

Džūdita Halberstama (tagad – Džeks Halberstams) un arī citi izteikuši domu, ka kvīrums izpaužas ne jau dzimumdzīves īpatnībās, bet drīzāk tajā, ko mēs iesākam ar savu laiku. Viņa/š ierosina mums mēģināt “par kvīrumu domāt kā par dīvainas temporalitātes, iztēles bagāta dzīves režīma un ekscentriskas ekonomiskās prakses iznākumu”, lai varētu “nošķirt kvīrumu no seksuālās identitātes un pietuvoties spējai saprast Fuko komentāru viņa “Draudzībā kā dzīvesveidā” – ka “homoseksualitāte cilvēkus vairāk apdraud kā dzīvesveids, mazāk kā veids, kādā tiek piekopts sekss””.

Tieši to nesaprot daudzās bezgala komiskās interneta lapas, kas tādā apsēstībā apspriež jautājumu, kā iekļūt Berghain: šis pirmkārt ir kvīru klubs. Un kvīru nav iespējams notēlot. Var jau būt, ka par kvīru ir iespējams kļūt, bet pārsvarā tas ir vienkārši kaut kas tāds, kas tu esi.

Viss beidzas ar to, ka es nepasaku neko. Ārāsviedējs ar galvas mājienu aicina mani ienākt. Un, kā vienmēr, mans ego jūtas pacilāts.

Kad esmu tikusi iekšā pa durvīm, pirmā ķēpīgā lieta ir ņemšanās ar manu telefonu. Pirms somu pārmeklēšanas uz mobilā telefona kameras objektīva tiek uzlipināta uzlīme; ar otru tādu pašu aizklāj ekrānu, lai es nevarētu knipsēt selfijus. Ja tevi pieķers bildējam, bez vārda runas izmetīs pa durvīm. Šis vienkāršais ierobežojums acumirklī maina visu šejienes atmosfēru. Neviens nevēro – jeb, pareizāk, neviens nevēro sevi vērojam apkārtējos. Tas, kas notiek Berghain, paliek Berghain. Ja uz ātru roku Instagram vietnē iemetam meklēšanas vārdu #Berghain, rezultāts ir lielākoties attēli no rindas. Pati kluba telpa ir atpestīta no sociālo mediju ēnu valstības, atstājot vienīgi iespēju pastāstīt draugiem, kur tu šobrīd atrodies. Uz cilvēkiem, kuri patur telefonu rokā ilgāk nekā uz īsu brīdi, noraugās šķībi, un tas ir jūtams. Visos kluba kaktos, atpūtas telpās un dārzā cilvēki patiešām savā starpā sarunājas. Vienīgais tīkls, kas tev šeit vajadzīgs, atrodas tepat, pašā klubā.