“Ziņas par Pēterburgas jaunām latviešu avīzēm”, kas publicētas Pēterburgas Avīžu 1. numurā

Šīs avīzes iznāks no 1-mo Juli 1862 Pēterburgā, un maksās par pusgadu vienu rubuli.

Rīgas, Jelgavas, Pēterburgas, Tērpatas un Pērnavas pastes namos var naudu par avīzēm iemaksāt un uzdot, kur avīzes jāsūta – tad iknedēļā dabūs caur pasti aizsūtītu avīžu lapu. Papīrs būs tāds, kā šis, avīzes būs vairāk kā pus otru reiz lielākas ne kā Jelgavas avīzes un Mājas viesis. Avīžu lapas rakstītāji būs latvieši, kas dzīvo Pēterburgā, Rīgā, Kurzemē, Vidzemē, Krievu zemē un citur – tāpat arī vācieši, kas būs tik labi, palīdzēt pie šo iesāktu īsti labu bet ar īsti grūtu darbu.

Jau sen daži latvieši ir iegribējušies jaunas latviešu avīzes. Mūsu dienās šī iegribēšana ir gauži vairojusies. Latviešiem gan jau ir divas avīzes, Jelgavas latviešu avīzes, kas gandrīz jau 40 gadus pastāv un šinī garā laikā it daudz ir latviešu tautai garīgu barību atnesuse. Daudz cienīgi mācītāji un citi tautas draugi no dažādām dzīves kārtām, skolmeisteri, dakteri, muižu kungi un skrīveri, vācieši un latvieši ir šinīs avīzēs svarīgus graudus sakrājuši, kas simtiem, jā, tūkstošiem latviešu jaunekļu ir prātu cilājuši uz gudrībām un krietnu goda dzīvošanu. Tāpat arī Rīgas “Mājas viesis”, no latviešiem apgādāts, jau sešus gadus pastāv un daudz ir palīdzējis, mūsu mīļiem brāļiem latviešiem gara spēkus pamudināt, lai paceļās drošāki. Un taču – tā saka daudzi – taču vēl trūkst latviešiem tādas avīzes, kādas atrodamas pie citām tautām, krievu, vācu, francožu, angļu, itāliešu, dāņu, grieķu un zviedru valodās. Dažs teic: vaina ir tā, ka vēl it daudz rakstītāji domā un runā: “latviešu tauta ir bauru tauta, tiem ne ģeld visu to zināt, kas citām “tautām ir ģeldīgs un veselīgs.” Tiem neģeldot garīgi ēdieni, kas tā sakot sālēti un vircēti, tos baurus vaijagot ar pienu vien barot. Citi atkal saka: vaina ir tā, ka latviešu tauta ir par daudz maza tauta, kas, turklāt vēl nabaga un nemācīta būdama, ne iespēj tādas dārgas avīzes aizmaksāt, kādas atrodam pie lielām tautām. Angļu, francožu, vācu un krievu lielās avīzes maksā līdz 20 un 30 rubuļiem par gadu – kur nu latvieši tādas varētu aizmaksāt? Daži atrod valodā vainas, kāpēc latviešiem nav īstas gruntīgas avīzes; latviešu valoda ne ģeldot īsti priekš zināšanām un gudrībām; tanī tikai prastus stāstiņus un rupjas kroga pļāpēšanas varot īsti labi un svarīgi izteikt. Priekš smalkām līdzībām un domām un priekš augstām gudrībām trūkstot vārdu.

Tā tad trūkstot priekš īstām latviešu avīzēm ģeldīgu rakstītāju, lasītāju un valodas.

Ja nu šīs trīs pieminētās vainas riktīgi pastāv, tad Pēterburgas avīzes apgādātāji ir ļoti misējušies, tās ietaisīdami. Jo šīm, pašā valsts galvas pilsātā iznākdamām avīzēm tik jau pieklājās, iet tādu pašu ceļu, kā visu tautu avīzēm, dot garīgu barību ar pienu un ar vircēm, laist sālīgus un saldus vārdus, kā gadās, un kā mēdz darīt visur citur pasaulē. Mēs sakām skaidri: Pēterburgas avīzēm pieklājās, iet droši savu ceļu uz priekšu, būt netaisnības un māņu pretiniekiem, neskatot uz vīra cepuri.

Bet nu, voi Pēterburgas avīzes arī iespēs to izdarīt, kas tām izdarīt pieklājās? Ak, to skaidri apgalvot varētu tikai lielmutis, kas lielīdamies nezin, cik gauži grūti ir izpildīt tādu apsolīšanu. Ne varam liegt, ka tās pieminētās trīs vainas guļ grūti rakstītājam uz krūtīm. Tik to varam sacīt un apgalvot: darīsim, cik iespēsim, un lūdzam lasītājus, lai ir iesākumā ar mieru ar šo apsolīšanu. Tās minētās trīs vainas, kas tagad tik grūtas izliekās, ar laiku, kā varam cerēt, paliks mazākas, un ar laiku paliks par veltīgiem iemesliem. Lai tas tā varētu notikt, uz to Pēterburgas avīzes gādās, cik tai pienākās un cik tai būs iespējams. Tai kas zin izdosies, drīz gruntīgi parādīt, ka jau mūsu dienās latvieši nav “bauru tauta” vien, ka neviena tauta nav un nevar būt īpaša ļaužu kārta jeb slaka, ka daudz dakteri, mācītāji, bagāti kopmaņi, augsti tiesasvīri jā pat muižnieki ir latvieši, un tikai tādēļ vien daži no šiem vēl kaunās būt par latviešiem, ka šo lietu nav gruntīgi pārdomājuši, un tādēļ, ka mūsu latviešu (un mūsu zemes gabala vāciešu) raksti līdz šim ar vienu mēdze sajaukt zemnieka kārtu ar latviešu tautu. No krievu muižniekiem šim brīžam daudz simtiem runā savā mājā un famīlijā tik franciski vien un lasa visuvairāk francožu un angļu grāmatas. Tomēr viņiem ne prātā nenāk, ka viņi to darīdami, ne pieder pie krievu tautas. Vāczemē arī priekš simts un divisimts gadiem visi lielmaņi runāja franciski vien; pats lielais Prūšu ķēniņš Pricis (Fridriķis) priekš simts gadiem vēl domāja, ka vācu valoda nebūt nederot, kad gribot ko smalki izteikt un par augstām lietām runāt. Vācu lielmaņi tanī laikā, un Lutera laikos, turēja vācu valodu par to rupjāko valodu, tīri tā, kā tie, kas tagad latviešu valodu tur par kroga valodu, un viņā laikā vācu rakstītāji domāja it kā mūsu mīlējams un cienījams nelaiķa mācītājs Pantenius, kam savā laikā likās, ka jo rupjākas līdzības un jo rupjākus kroga vārdus rakstītais brūķē latviešu valodā, jo riktīgāki tas esot latviešu valodas garu ievērojis. Liekās, viņš tāpat būs misējies, kā Prūšu lielais ķēniņš Pricis. Redzēsim.

Pēterburgas avīzēm arī pienākās, ar laiku skaidrāki un gruntīgāki pārrunāt par zemnieku kārtu un kas tas ir par pienu, ar ko tā jābaro. Te katris avīzes lasītais varēs savas domas izteikt skaidri un gruntīgi, voi mācītais, voi saimnieks jeb kalpa puisis, kam tikai skaidri vārdi, un visuvairāk, skaidras domas galvā, jeb arī, kam tikai dedzīgs gars, patiesību un gaismu izplatīt pār pasauli, un godabijāšanu un krietnus tikumus vairot latviešu starpā.

Latviešu valodas kopšana zinams jau tādā vīzē Pēterburgas avīzēm it ļoti pie sirds ies. Zinams tās gan ne varēs ieņemt par daudz garus augsti mācītus rakstus par valodu un gudrībām, tādēļ ka lasītāju vislielākai daļai tie nederētu un nepatiktu. Taču visādi īsi un skaidri raksti par latviešu valodas garu, par riktīgu rakstīšanu, par latviešu tautu un viņas veciem un jauniem notikumiem, par latviešu grāmatām, dziesmām un ziņģēm šīm avīzēm būs ļoti derīgi, un taps labprāt pieņemti, ja tādus piesūtīs.

Īsos vārdos izsakot, Pēterburgas avīzēs taps doti:

Augstas valdīšanas izlaisti jauni likumi un tiesas sludināšanas;

tēvzemes un svešu zemu notikumi, visuvairāk tādi, kas zemes kopējiem derīgi un patīkami;

ziņas par zemes kopšanu un dažādiem amatiem;

ziņas par dabas lietām;

mācības, zemes un ļaužu bagātību un labklāšanu vairot caur darbu;

ziņas par tautām un zemēm;

par skolām;

par pasaules notikumiem;

par latviešu rakstiem, un spriešana par grāmatām, kur latviešu raksti, notikumi jeb valoda pieminēti;

dažādi stāsti, joku raksti, dziesmas;

dažādas sludināšanas;

precu tirgi.

Jaunas avīzes tiek iegādātas no latviešu rakstītājiem, turīgiem latviešu kopmaņiem, arendatoriem un citiem, kas grib arī no savas puses mīļiem tautas brāļiem par labu darīt, kas un cik tiem iespējams. Tie, zinams, ne būt ne grib smādēt, jeb par nieku izslavēt to, kas līdz šim jau darīts. Tie tikai grib piepalīdzēt, lai aug un izplatās prāta cilāšana latviešu starpā, lai iezeļās latviešu raksti vairāk, lai miers un labklāšana izplatās ikdienas vairāk un vairāk par karsti mīlētu tēva zemi. Miers baro, nemiers posta. Tāpēc avīzes gādās uz to, izplatīt un uzturēt miera prātu visādā vīzē, cik no savas puses varēs. Ja šur tur avīžu lapiņā gadīsies strīdiņi, kādi nevienu tautu avīzēs pasaulē netrūkst, tad tie tik jau uzturēs mierīgu prātu un garu, nevienam ļaunu ne darīdami, ne vēlēdami.

Latviešu tauta ir mierīga tauta. Augsta valdīšana to zin un par to priecājās. Visužēlīgais un ļoti mīlēts Ķeizars jau savus latviešus ne-aizmirsīs. Bet miers nav miegs; mierīgam cilvēkam nebūt nevaijaga gulēt un snaust garīgā miegā; viņš var savas domas izteikt droši un skaidri; kas to grib par ļaunu ņemt, tas nepazīst to pasaules daļu, ko sauc Eiropu, un kurā tas tik ilgi dzīvojis. Augstais Ķeizars grib un paģērē, lai visas Viņa tautas pacilā prātu un garu, lai starp visām izplešās saprašana un laime. Visas tautas pasaulē gavilē par šo mūsu Ķeizara gribēšanu, un izplata Viņa slavu par zemu zemēm.

Pēterburgā gan nevar avīzes iegādāt par it lētu naudu, jo viss še dārgi maksā. Taču gribam par minētu maksu dot, ja maz, tad pusotrureiz tik daudz rakstus, kā tagadīgās Jelgavas un Rīgas avīzes dod. Dažādas bildes, landkārtes dosim līdz. Pie katra otra numura – tas ir, ik par divi nedēļām – taps pielikta lapa, kur visādi joki un smiekli iekšā. Tāda avīžu zorte latviešiem līdz šim vēl nav bijuse, kauču pie visām tautām atrodas zobgali, kas bez tādas joku avīzes nemaz nevar būt. Tā krieviem ir avīze, ko ģeldīgi nosauc: “dzirkstele” (искра), jo tur iekšā ir, tā sakot, domu-dzirksteles, tur ir ko smieties, ko brīnēties, ko apdomāt un – ko redzēt, jo mēdz arī būt dažādas bildes klātu. Sauksim tad tik jau arī savu pieliktu lapiņu par “dzirksteli.” Vāciešiem ir: “Kladderadatsch”, “Dorfbarbier”, “Fliegende Blätter” un citas smieklu avīzes; angļiem un francožiem atkal savas. Tad nu provēsim, kā izdosies latviešu rakstītājiem tāda lapa. Ja daudz tādas bildes top ieliktas avīzēs iekšā, kas avīzes dēļ vien izdomātas un taisītas, tad zinams tādas dzirksteles-avīzes maksā smagu naudu, un tik tad var pastāvēt, ja rodās it daudz lasītāju. Redzēsim, kā izdosies pie mums. Ja papillam gadīsies lasītāju no paša iesākuma, tad jau iespēsim vairāk lapu pušķot. Iesākumā jau tā naudas izdošana Pēterburgas avīzes gruntētājiem ir liela. Rakstītājus lūdzam, lai priekš mūsu “dzirksteles” sūt īsus, svarīgus stiķus un jokus, ērmīgus notikumus krogos, un tirgos, lai zobgaļi izzobo māņus, muļķību, lepnību, ģeķību, skaudprātību un citus tādus netikumus, jo visai pasaulei ir zinams, ka tik tad mēdz zust aplamība, kad to ar prātu piezobo. Dažs kas par sprediķi nebīstās, bīstās zobgaļus. Zināms ir smiekliem un jokiem vaijaga nākt ar mēru.

Paša gruntslapa, Pēterburgā iznākdama, iespēs jaunas ziņas no Pēterburgas, no krievu zemes un no svešām valstīm it ātri un gruntīgi izteikt. Varam cerēt, ka pat vāciešiem, arendatoriem, muižaskungiem, melderiem un visiem tiem, kam nav vaļas ikdienas lielās vācu avīzes izlasīt caur, ar laiku varbūt patiks lasīt mūsu Pēterburgas avīzes, kas no valsts galvas pilsātas dos ziņas, un kas – to varam cieti nosacīt – ar vienu uz to rūpēsies, lai pastāv un aug draugu prāts starp vāciešiem un latviešiem, kā draugu tautām, kas vienas ticības biedri, viena Ķeizara pavalstnieki un kas abi iemīl krietnus tikumus, gaismu un gudrību. Šē caur telegrāfiem divi līdz 3 dienu starpā sanāk ziņas kopā no visas Eiropes; kas Londonē voi Parīzē notiek sebā vakarā, to Pēterburgā otrā rītā agri lasām avīzēs! Tad ar ir laiki! Pat še Pēterburgā kā galvas pilsātā, notiek daudz, kas katram pavalstniekam, tad jau arī latviešiem, īsti ģeld gruntīgi zināt. No visiem zemes gabaliem, kur latvieši dzīvo, dosim ziņas cik spēsim un cik avīzēs būs rūmes. Ļoti lūdzam rakstītājus, un avīzes lasītājus, lai piesūta mums visādas jaunas ziņas no savas mājotnes no visiem zemes gabaliem kur latvieši dzīvo jeb aiztiek.

Lasītāji, kas jaunas avīzes turēs pirmā pusgadā, no 1. Juli līdz 31. December 1862 – varēs paši spriest, voi tās ģeld turēt, voi nē. Jelgavas, Rīgas un citos pastes namos avīzes apstellēdams un rubuli iemaksādams katris tās dabūs riktīgi rokā, ja tik riktīgi uzdos adresu, kur jā-aizsūt, kurā mājā, caur kuru muižu un pastes namu. Lūdzam pagasta tiesas, lai cik varēdami pieņem avīzes apgādāšanu no savas puses. Tāpat arī sirsnīgi lūdzam muižu un arendatora kungus, cienīgus mācītājus, skolmeisterus un visus, lai piepalīdz tiem, avīzes apgādāt, kas paši to nevar izdarīt. Pirmus avīžu numurus izsūtīsim cik ne cik tāpat ļaudīs, bez īstas apstellēšanas.

Kas grib avīzes apgādātājiem, redaktoram jeb avīžniekam rakstīt, voi nu avīzes apstellēdami jeb rakstus atsūtīdami, to lūdzam, lai liek grāmatai uzrakstu vācu voi krievu valodā: – “An die Redaction der St. Petersburger lettischen Zeitung in St. Petersburg” – jeb: “В редакцию С.-Петербургских латышских ведомостей в С.-Петербург.”

Pēterburgā, 20-tā Jūni mēn. 1862.

^{Одобрено Цензурою. 21-го Iюня 1862 года.}