Zirnis pie sienas

1956. gada 31. oktobrī

Maskavā

Mana mīļā, dārgā Nataša!

Kopš es Tevi iepazinu, līdztekus neprātīgajai mīlestībai pret Tevi es jūtu arī spēcīgu vajadzību atklāt pašu būtību un slēptās iespējas ceļā uz pilnību, kuras neapšaubāmi ir Tavā rīcībā. Es centos Tev par to pastāstīt, taču man neizdevās, jo prāts vienmēr palika manas mīlestības ēnā. Tāpēc es centīšos vēstulē paveikt to, kas neizdevās sarunā. [..]

Visiem zināms, ka cilvēks vēlas dzīvot savu dzīvi, iepazīstot pats sevi un pasauli, iedziļinoties ne tikai savas rīcības tiešajos rezultātos, bet arī tālejošās sekās. Tādējādi vēlme izzināt izriet no cilvēka saprātīgās dabas. Filozofija ir mēģinājums apmierināt tieši šo vēlēšanos meklēt jēgu. Tāpēc filozofija ir nevis vienkārši bauda, bet nepieciešamība. Runājot angļa Huxley vārdiem, iznāk apmēram šādi. Cilvēks dzīvo saskaņā ar savu dzīves filozofiju, savu pasaules izpratni. To var attiecināt pat uz lielāko daļu bezrūpīgo cilvēku. Bez metafizikas dzīvot nav iespējams. Mums ir dots izvēlēties nevis starp kādu metafiziku un atteikšanos no tās, bet gan vienmēr – starp labu un nekam nederīgu metafiziku.

Īpaši svarīgi cilvēkam, kurš nostājies uz pilnveidošanās ceļa, kuram līdz ar to šāda ceļa iespējamība ir arī lielais pienākums un kuram būtiski izkopt sevī tieksmi uz brīvību, tādējādi iekarojot tikumisko brīvību, vispirms ir – iepazīt pašam sevi, atteikties no savas dvēseles sliktajām pusēm un iegūt labās. Tā dēļ nepieciešams zināt, kas ir labi un kas – slikti. To nemaz nav tik viegli zināt. Vairums cilvēku ļauno notur par labo, un tāpēc pasaulē mūžīgi turpinās cīņa. Taču neviens netaisās izskaust vispār jebkādus cēloņus, kas rada ļaunumu, jo tas ir bezjēdzīgi: līdz ar ļaunuma izzušanu izzustu arī labais. Labā jēdziens eksistē tikai tiktāl, ciktāl pastāv tā pretstats – ļaunums. Taču labo sevī vajag audzināt tā, lai man pašam būtu prieks par saviem labajiem darbiem un to darīšana galu galā man kļūtu par dzīves nepieciešamību. Tad: pirmkārt, es apmierināšu savas tikumiskās vajadzības (ar šiem darbiem); otrkārt, ar šiem pašiem labajiem darbiem es palīdzēšu arī citiem, jo labi darbi runā paši par sevi: tie domāti, lai palīdzētu citiem. Bez tā nav pilnības, bet bez pilnības nav joga. Ikvienam, kurš nospraudis sev mērķi nopietni nodoties jogai, jātiek skaidrībā par labo un ļauno; tas pirmkārt. Šim nolūkam jāzina tikumības filozofija.

Ikviens cilvēks, kas tiecas pēc pašizziņas, nosprauž sev mērķi, kura sasniegšanai viņam jāsaglabā brīvība – tas otrkārt. Lai sasniegtu tik augstu un cildenu mērķi kā joga stāvoklis, vēl jo vairāk nepieciešams saglabāt individuālo brīvību no jutekliskas dziņas, no pasaules.

Tikai pēc tam nepieciešams nostiprināt savu ticību – tas treškārt. Ticībai jābūt absolūti nesatricināmai. Turklāt skaidri jāzina, ka kontemplācijas uzdevums ir ļoti grūts: ceļā uz tā sasniegšanu iespējami dažādi negaidīti šķēršļi. Taču jebkurus šķēršļus var pārvarēt, ja ir stipra griba, individuāla brīvība un nesatricināma ticība. Šie trīs nosacījumi ir stūrakmens, lai uzbūvētujogāčāru skolas celtni.¹

Tam, kurš tiecas sasniegt joga stāvokli, jāatrod atbildes uz četriem jautājumiem: 1) par ciešanām, 2) par to cēloņiem, 3) par ciešanu izbeigšanu un 4) par ceļu, kas ved uz ciešanu izbeigšanu. “Tas,” saka jogi, “dod labumu, veicina dzīves svētumu, noved pie novēršanās no visa pasaulīgā, pie kaislību iznīcināšanas, pie ciešanu izbeigšanas, pie augstākās gudrības izzināšanas, pie nirvānas.” Atbildes uz šiem četriem jautājumiem ir joga apgaismības būtība, kurā viņš tiecas dalīties ar saviem tuvākajiem, un tās pazīstamas ar nosaukumu Četras Cildenās Patiesības (sanskritā – čatvāri ārjasatjāni):

I – dzīve pasaulē ir pilna ar ciešanām;

II – šo ciešanu cēlonis;

III – ciešanas var izbeigt;

IV – ir ceļš, kas ved uz ciešanu izbeigšanu.

Lūk, par šīm Četrām Cildenajām Patiesībām mēs tad arī runāsim tālāk. Šajā vēstulē es tās ieskicēju tikai galvenajos vilcienos.

Pirmā Patiesība. Budisti saka, ka cilvēks jau kopš savas dzimšanas brīža nonāk atkarību riņķojumā un zaudē brīvību. Dzimšana, vecums, slimība, nāve, sāpes, bēdas, vēlmes (jutekliskas dziņas, mīlestība), izmisums – viss, ko izraisa pieķeršanās pasaulīgajam, ir ciešanas. Tā kā šīm ciešanām, šai nepilnībai pakļauti visi cilvēki, tad viņi cits pret citu kļūst par vilkiem (ienaidniekiem). Tie, kuri saka, ka dzīvē ir tik daudz skaistā, ka negribas no tās šķirties, maldās; šie pasaulīgie prieki var likties baudījums vienīgi tuvredzīgajiem. Šo baudu īslaicība, pārdzīvojumi, ko sagādā to zaudējums, mūžīgās bailes tās pazaudēt un citas smagas sekas pārvelk svītru visiem dzīves priekiem un pārvērš tos par īstiem baiļu un bēdu avotiem.

Otrā Patiesība: par ciešanu cēloni. Ļaunuma rašanos budisti izskaidro ar dabiskās cēloņsakarības – karmas – koncepciju. Saskaņā ar šo teoriju pasaulē nav nekā nenosacīta; viss atkarīgs no zināmiem nosacījumiem. Tā kā jebkuru notikumu izraisa zināmi nosacījumi, jāpastāv kaut kam tādam, kā esamība izraisa ciešanas.

Budisti saka, ka pasaulīgās ciešanas rodas no piedzimšanas fakta. Ja cilvēks nebūtu piedzimis, viņš nepazītu šos smagos stāvokļus. Savukārt piedzimšanu nosaka tieksme uz tapšanu, spēks, kas ir akla tieksme vai sliecība uz piedzimšanu, dziņa, kas izraisa mūsu piedzimšanu. Mūsu prāta piesaiste (pieķeršanās) pasaulīgām lietām ir priekšnosacījums mūsu vēlmei piedzimt. Šī pieķeršanās savukārt rodas no mūsu slāpēm, kaislīgās dziņas gūt baudījumu no ārējās pasaules priekšmetiem. Bet no kā rodas šī vēlēšanās? Mēs taču nevaram tiekties pēc tā, ko neesam jau nobaudījuši, pēc tā, kā mums nekad nav bijis. Šo slāpju, kaislīgās tieksmes cēlonis ir iepriekšēja jutekliska pieredze, ko krāšņo zināmas patīkamas sajūtas. Taču jutekliska pieredze nav iespējama bez kontakta starp maņu orgāniem un objektiem. Šāds kontakts savukārt nevarētu veidoties, ja nebūtu sešu izziņas orgānu – piecu jutekļu un prāta. Šo sešu ārējās izziņas orgānu esība atkarīga no ķermeniski garīgā organisma, kas veido cilvēka uztverošo būtību. Taču šis organisms nevarētu attīstīties mātes klēpī un tad piedzimt, ja būtu nedzīvs, proti, ja tam nebūtu apziņas. Savukārt apziņa, kas iemājo dīglī vēl mātes miesās, ir vienīgi mūsu iepriekšējās eksistences iespaidu rezultāts. Bet mūsu iepriekšējās dzīves pēdējais pakāpiens – pakāpiens, kas nācis pirms mūsu pašreizējās dzīves, – savukārt koncentrētā veidā satur visus mūsu iespaidus, visas līdzšinējās pagātnes rīcības rezultātus.

Iespaidi, kas noved pie jaunas piedzimšanas, izriet no patiesības nezināšanas. Ja cilvēks būtu visā pilnībā izzinājis nepastāvīgo, ciešanu pilno pasaulīgās eksistences dabu, tad mums nevarētu veidoties karma, kas izraisa jaunu piedzimšanu. Tātad patiesību nezināšana ir pamatcēlonis iespaidiem, t.i., tieksmei uz jaunu piedzimšanu.

Īsumā:

1) dzīves ciešanas nosaka piedzimšana;

2) piedzimšanu – tieksme uz dzīvi (baudu);

3) tieksmi uz esamību – prāta pieķeršanās objektiem;

4) pieķeršanos – slāpes, kāre pēc lietām;

5) slāpes – jutekliskā uztvere;

6) juteklisko pieredzi – jutekliskā saskarsme ar objektiem;

7) juteklisko saskarsmi – seši izziņas orgāni;

8) sešus izziņas orgānus – no saprāta un ķermeņa sastāvoša organisma embrionālais attīstības posms;

9) embrijs nevar attīstīties bez sākotnējas apziņas;

10) sākotnējo apziņu nosaka iepriekšējā dzīvē gūtie iespaidi;

11) šos iespaidus nosaka ķēdes 12. posms – patiesības nezināšana.

Šie ir 12 cēloniskās atkarības ķēdes posmi, citiem vārdiem – 12 ciešanu ķēdes posmi.² Tātad pašreizējā dzīve ir iepriekšējās dzīves sekas un nākamās dzīves cēlonis.

Trešā Cildenā Patiesība – par ciešanu izbeigšanu – izriet no otrās, kura vēsta, ka nelaimi izraisa virkne nosacījumu. Ja atbrīvotos no šiem nosacījumiem, kas rada nelaimi, tad izbeigtos arī ciešanas. Tieši to tiecas panākt budisti. Ciešanu izbeigšana, t.i., nirvāna, kā viņi saka, iespējama jau šajā dzīvē, ja tiks izpildīti zināmi nosacījumi. Kad kontrole pār kaislībām un pastāvīgas pārdomas par patiesību cilvēku izved cauri četrām koncentrēšanās stadijām un aizved pie absolūtās gudrības (par ko mēs runāsim vēlāk), viņš atbrīvojas no pasaulīgo kaislību varas. Viņš sarauj važas, kas viņu saista ar pasauli. Līdz ar to viņš kļūst brīvs, atbrīvots. Šo atbrīvotības stāvokli biežāk sauc par nirvānu – kaislību, bet līdz ar tām ciešanu izdzēšanu. Taču nirvānas stāvoklis nenozīmē atteikšanos no darbības. Par to rakstīšu nākamajā vēstulē. Tajā pastāstīšu arī par Ceturto Cildeno Patiesību, par ceļu uz atbrīvošanos.

Mana Nataša, mana labā! Tava aizbraukšana, kā jau es arī gaidīju, noveda mani pilnīgā gara panīkuma stāvoklī, pilnīgā izmisumā. Esmu iemīlējis Tevi ne tikai ar sirdi, bet arī ar dvēseli. Tu aizvedi sev līdzi visu manu prieku. Esmu sapratis (es to sapratu, kad Tu biji te), ka laime man būs tikai tur, kur būsi Tu. Kā man gribas būt kopā ar Tevi! Kā man gribas, lai Tu saglabā pilnu individuālu brīvību. Esi gudra un nopietna, tiecoties uz saviem augstajiem mērķiem. Mana mīļā, mana labā, centies atbraukt. Mans vienīgais mierinājums ir cerība Tevi no jauna ieraudzīt. Dari visu, lai varētu decembrī atbraukt uz Maskavu. Un vēstulē man ieliec tās divas fotogrāfijas, ko Tu apsolīji. Klausies, sāc mani uzrunāt uz tu, tas ir kaut kā tuvāk sirdij. Šeit Tu mani uzrunāji pārmaiņus uz tu un jūs. Jūs – tas ir tik formāli, auksti un tāli. Pat ja Tu man paliksi tikai labs draugs, tik un tā agri vai vēlu pāriesi uz tu. Es tomēr ceru, ka Tu būsi man kaut kas daudz vairāk nekā pats tuvākais draugs.

Pagaidām paliec sveika, mana mīļotā.

Tūkstošreiz skūpstu Tevi. Skūpstu, skūpstu…

Tavs Bidi.