Rīgā nogrimusī Atlantīda

Londonā es satikos ar savu tanti, kas no Latvijas aizprecējās 1929. gadā. Viņas otrais vīrs bija Londonas mākslas galerijas īpašnieks, speciālists impresionismā un postimpresionismā, un viņu savrupmāja bija pilna ar Šagāliem, Renuāriem un Matisiem. Viņa mani žēloja — nabaga bērns, cik tev grūti gājis, un kā tu to visu esi izturējusi… Kad es stāstīju, ka man ir bijusi ļoti interesanta dzīve, ka neraugoties ne uz ko, es esmu dzīvojusi garīgi bagātu, piesātinātu dzīvi, viņa neko nesaprata. Mani nelaida ārā uz Rietumiem, bet visus Rietumu cilvēkus es satiku Maskavā, redzēju visas filmas, nu, protams, es biju kādus trīsdesmit gadus jaunāka un kādus trīsdesmit kilogramus vieglāka, un es biju pietiekami pievilcīga. Un es nevaru teikt, ka padomju laikā būtu dzīvojusi garlaicīgi. Neviens mani nevarēja piespiest dzīvot garlaicīgi. Tas viss Londonā nebūtu iespējams. Tur būtu jābūt miljonāram. Un viņa vispār neko nesaprata. Viņa nesaprata itin neko. Viņa vispār nekad neko nesaprata…

Rīgas Laiks: Reiz es Joseliani jautāju — kā tas iznāk, ka jūs pats esat drūms, bet jūsu filmas ir tik vieglas. Un Joseliani atsaucās uz Tatī, kurš, pats būdams skumjš cilvēks, savās filmās nekad nevienam nav uzkrāvis ne gramu smaguma. Jūsu padomju laika lektorijs Kinonamā arī atstāja viegluma un brīvības sajūtu.

Valentina Freimane: Vieglums — es domāju, ka tā ir viena no īstas mākslas pazīmēm. Un tas visgrūtāk padodas arī latviešu teātrī un kino. Daudzi cilvēki nesaprot ne Trifo, ne Renuāru, nesaprot, kāpēc kāds ir liels mākslinieks, ja viņš ir tik viegls, graciozs, ja viņš ir pilns ar humoru, nekad nerisina nāves nopietnībā filozofiskas problēmas. Lai gan viņa vieglumā ir vairāk filozofijas, nekā citā svešvārdiem piebāztā traktātā. Es to saucu par latviešu klasicismu: kā Bualo, tā arī latviešu mākslinieki dzīvo absolūtā pārliecībā, ka pastāv augstā un zemā māksla, un viņi grib nodarboties ar augsto mākslu.

RL: Jūsu dzīve, šķiet, neizskatījās tāda, lai jūs nodarbotos ar kino.

Freimane: Nu, tas, manuprāt, būtu ļoti nepieklājīgi, ja es to grūtumu, kāds manā dzīvē bijis, pēkšņi sāktu kraut citiem virsū. Bez tam — lielākā daļa dzīves ir tāda, ka to vispār nevajag laist sev klāt. Jo tā ir cita kategorija: nu, teiksim, izdzīvošanas kategorija ir praktiska. Nedrīkst savu garīgo esamību ielaist šajos izdzīvošanas jautājumos.

Starp citu, zināmā sabiedrībā, arī tajā, kurā es esmu augusi, cilvēki, tāpat vien, čalojot, par nopietnām lietām nerunāja, par to nemēdza runāt pie tējas galda vai pie šampanieša glāzes.

RL: Par kuru sabiedrību jūs runājāt?

Freimane: Par to, kurā es esmu uzaugusi — Rīgā, Parīzē, Berlīnē. Tie bija skaisti, jauni, vieglprātīgi un tai pašā laikā — izglītoti cilvēki. Bet viņi no tā neko neiztaisīja, tas bija pilnīgi dabīgi. Man viņi ļoti patika, un man kā bērnam ir pilnīgi skaidrs, ka man, lai es būtu līdzvērtīga, ir šausmīgi daudz jāzina. Tajā sabiedrībā bērns, kurš piecu gadu vecumā nepārvaldīja trīs svešvalodas, skaitījās debils. Bērns, kurš septiņu gadu vecumā nevarēja piedalīties sarunā, kurā tiek asprātīgi iepīta, piemēram, grieķu mitoloģija vai Bībeles paralēles, tas arī bija atpalicis bērns.

Arī tāpēc, cita starpā, man bija grūti pēc kara, kad atjēdzos pilnīgi viena, bez iztikas, kā cilvēks no Atlantīdas, kas ir nogrimusi ar visu savu kultūru, un tās vairs nekad nebūs. Esmu piepeldējusi pie kaut kādiem svešiem padomju krastiem, jādzīvo ir. Tas, ko es darīju un ko es to būtu darījusi agrāk savā sabiedrībā, tika uzskatīts par pilnīgi kaut ko citu, cilvēkiem likās, ka es viņus gribu pazemot, demonstrējot savu izglītības “pārākumu”. Nu, piemēram, es esmu uzaugusi tā, ka visi cilvēki šausmīgi daudz lasīja un par to priecājās. Tas nebija nopietni, neviens jau nestudēja, tas nebija darbs — klausījās mūziku, skatījās visu, kas pasaulē notiek, aizbrauca uz Parīzi, kaut kādām izrādēm, nu, zināt, tāda dzīve… Kas gāja kopā ar skaistām drēbēm un rotaslietām, un lielām mīlestībām, un visādiem sarežģījumiem, viss kaut kas bija. Mēs visi ļoti mīlējām ironizēt un jokot un viss notika caur citātiem, un nevienam taču neienāca prātā to tulkot. Un es tā esmu pieradusi.

RL: Vai jūs vēlāk arī sastapāt savējos, no “nogrimušās Atlantīdas”?

Freimane: Zināt, es “izpeldēju” viena. Nekad es neesmu bijusi vientuļa, es esmu ļoti lustīga un man ir bijusi jauka un jautra sabiedrība, bet šajā ziņā es biju viena. Nevis vientuļa, bet viena. Un es iemācījos šo apziņu pieņemt un ar to dzīvot. Bet es esmu laimīga, kad es sastopu kādu, kurš kļūst par savējo.

RL: Vai jūs pirms kara saskārāties arī ar latviešu sabiedrību?

Freimane: Nē. Es jums godīgi atzīstos, es latviešus vispār nepazinu. Mums bija vācu sabiedrība, bija no krievu emigrantiem daudz draugu, no tiem, kas cirkulēja starp Parīzi un Rīgu. Manai mātei arī Parīzē bija daudz krievu emigrantu draugu. Tā bija baltvācu sabiedrība,dažas draudzenes no bruņniecības un arī no pilsētas patrīciešiem. Un, protams, ebrejiem, kuri Latvijā bija viens tāds slānis, ļoti izglītoti un inteliģenti cilvēki, ar tādu pašu kosmopolītisku ievirzi kā manējā. Jo es esmu kosmopolīts, tiešām kosmopolīts, un tajā pašā laikā man ir tā dīvainība, ka es, būdama brīva izvēlēties savu dzīves vietu — mana daba izvēlas Latviju. Lūk, tā ir dīvainība, kas nav izskaidrojama un kas laikam nozīmē, ka mani senči ilgi ir dzīvojuši Latvijā. Mana ģimene Latvijā ieceļoja 18. gadsimtā, Kurzemē no Vācijas. Fiziski un arī psihiski es jūtos mierīga, brīva tikai šeit. Mana māte man teica to pašu — Rīga ir pilsēta, kurā cilvēks var dzīvot. Rīga ir pilsēta, kas acīmredzot ļoti organiski ir augusi cilvēka proporcijās. Tāpat kā Latvijas daba. Tā ir daba, kas veicina cilvēku, balsta viņu, bet nepazemo. Te nav ne augstu kalnu, kas rāda cilvēka niecību, jūra arī ir pietiekami rāma, lai nebiedētu. Un tas pats ir ar Rīgu. Viņa nav pārāk liela, bet viņa nav arī pārāk maza, lai cilvēku iespiestu provinciālā vistu kūtī. Pirmskara urbānā vide pēc savas kvalitātes un atmosfēras bija absolūti līdzvērtīga Berlīnes atmosfērai.

RL: Vai Marijas iela patiešām bija robeža, kas ebrejus nodalīja no Rīgas centra?

Freimane: Tā bija oficiālā robeža. Bet, re­dziet, Rīgā dzīvoja divi ebreju veidi: bija vecie Baltijas ebreji, kas bija nākuši galve­nokārt no Kurzemes. Tie lielākoties bija ieceļojuši hercoga Jēkaba laikā, kas bija ļoti labvēlīgs laiks visiem, kas varēja pie­kopt kādu amatu, tā bija diezgan liela amatnieku grupa, kas ieceļoja no firstu valstiņām un ātri integrējās. Tā ir viena kultūra. Un otri ir tie, kas nāca no Baltkrievijas, Krievijas rietumiem, Polijas, Lietuvas. Tā saucamie Austrumu ebreji. Tie bija tie, kas valkāja melnos uzvalkus, garās lokas, visi bija bārdaini, ļoti reliģiski, ļoti ortodoksāli, bet tāpat pilni vita­litātes un varēja darboties, tas viss bija sīkpilsoņu slānis, diezgan homogēna amatnieku un sīkpilsoņu masa. Un viņi nesa sev līdzi idiša valodu, kas ir šī reģiona valoda, kas Kurzemes ebrejiem nebija zināma. Kurzemes ebreji runāja vāciski.

RL: Jūsu mājas valoda bija vācu valoda?

Freimane: Mājās mēs runājām vāciski. Mammas ģimenē runāja krieviski. Jo viņi… Daļa ģimenes dzīvoja Pēterburgā. Latviešu valodu es iemācījos piecpadsmit gadu vecumā. Trijos mēnešos. Nē, nu, valoda man sveša nebija, jo vasaru pavadījām Jūrmalā kopā ar mammas vecākiem un Jauno gadu — vienmēr Rīgā, kad bijām atbraukuši no Berlīnes, un man, starp citu, desmit gadu vecumā bija Latvijas pase, jo es nebraucu ar vecākiem, bet ar guvernanti. Un vēlāk es braucu viena pati. Rīgā vecāmamma mani iesēdināja guļamvagonā, iedeva naudu tam šaftverim, un nākamajā dienā pulksten divpadsmitos es biju Berlīnē. Vilciens gāja vienu nakti, tas bija tiešais ceļš.

RL: Vai tas gāja caur Kēnigsbergu?

Freimane: Vai es zinu! Es tikai zinu, kad mēs pārbraucām pāri Lietuvas robežai, jo tad Latvijas brūnās govis nomainījās ar tām raibajām, bet brūnās vienmēr bija Latvijas pazīme. Un man tas ir palicis — raibās govis man vispār šķiet negovis, govis man bija tikai brūnās. Es gan biju pilsētas bērns, un par govīm es vispār neko nezināju. Es atceros, pirmo reizi, kad nokļuvu laukos — Ulmaņa laikos vasarā vajadzēja iet izpalīgos, bet maniem vecākiem teica — nu, kāpēc, jūs taču varat naudu samaksāt, bet man gribējās kaut ko piedzīvot — un es sešpadsmit gados pirmo reizi nokļuvu laukos — pie ļoti bagāta saimnieka, viņam bija ļoti skaista māja un liela saimniecība pie Brocēnu ezera, un es tur ļoti labi iejutos. Visur bija grāmatas, un mani pārsteidza arī tas, cik tās zināšanas un interese bija homogēna. Viņi mīlēja vienas un tās pašas grāmatas, kuras es arī labi zināju, teiksim, Blaumani. Un bija Skandināvijas autori — ļoti populāra bija Sallija Salminena. Romantisma klasika, Viktors Igo, nebija neviena cilvēka, kas to nezinātu. Arī teātris bija izdarījis milzīgu darbu — teātris latviešu kultūrā, kā es ļoti ātri sa­pra­tu, spēlē daudz lielāku lomu, nekā citās, vecākās nacionālajās kultūrās. Teātris bija tā vieta, kur sastapās visas mākslas un arī visu slāņu pārstāvji, teātrim bija liela nozīme literārās valodas izveidē, un tajā, ka latvieši zināja Šilleru, zināja Šekspīru, pie tam zināja to literārajā formā, nevis tā, kā mūsdienu režijas teātris, kurš vispārīgajai pamatkultūrai neko nedod.

Mani jaunie latviešu paziņas uzņēma mani ļoti labi, un nebija ne vēsts no tā, ka — kaut kāda žīdu meitene pie viņiem atnākusi. Tāpēc ka viņiem neiedarbojās neviens reflekss, ne redzot mani, ne runājot ar mani.

Tas, ko mēs saucam par antisemītismu, tas jau nav antisemītisms. Tā ir elementāra bioloģiskā judofobija, tiešs turpinā­jums normālam bioloģiskam instinktam vairīties no tā, kas ir svešs. Tāpat kā dzīv­nieki ar ožu saož, kad ir kaut kas svešs, jo bioloģiskam instinktam svešais ir naidīgs. Un ja cilvēks ar savu kultūras un apziņas mehānismu šo instinktu savalda, ar laiku tas iznīkst.

RL: Jūs teicāt, ka jums ebrejiskā kultūra nav galvenais, ka esat kosmopolīts…

Freimane: Es esmu absolūts kosmopolīts, pēc interešu loka un pašizjūtas (Gētes nevis Staļina interpretācijā). Taču es esmu arī kaut kāda posma rezultāts vienai garai senču līnijai, un es ar milzīgām simpātijām domāju par saviem senčiem, tāpēc, ka viņi ir atstājuši man mantojumā labi izveidotas smadzenes, viņi atstājuši organismu, kas liecina par to, ka viņi nav bijuši ne alkoholiķi, ne arī citādā veidā bojājuši savu dabu. Mana tēva ģimene bija tādi prātīgi Kurzemes ebreji, stipri mietpilsoniski savos uzskatos, turīgi, pietiekami inteliģenti un izglītoti, un vācu valoda nāca no viņiem. Bet mātes ģimene bija ļoti interesanta un īpatnēja — viņi bija tādi ļoti smuki cilvēki, kur vecākais vienmēr bija ar blondiem matiem, otrais tumšāks, un ja piedzima trešais bērns, tas vienmēr bija melns. Un mammas ģimenē bija tāda leģenda, ka mūsu ēras 3. gadsimtā mūsu senči esot dzīvojuši Alek­sandrijā un esot bijuši stipri ķecerīgi. Un biedrojušies ar kādu grieķu filozofu grupu no neoplatoniķiem. Esot ar tiem krustojušies un precējušies, un kopā nākuši pie slēdziena, ka ebreju monoteisma Dievs un Platona augstākais princips būtībā ir viens un tas pats. Un tādēļ man, ziniet, ir tāda absolūta biedriskuma sajūta ar senajiem grieķiem.

RL: Domājot par laika nevienmērību, atcerējos, ka mani ļoti pārsteidza ziņa par Dirka Bogarda nāvi, jo man viņš bija miris jau kopš Nāves Venēcijā…

Freimane: Pēdējos gadus Bogards nefilmējās, viņš rakstīja un dzīvoja savā mājā Dienvidfrancijā. Viņš esot bijis ļoti kulturāls un smalks cilvēks. Man ir draudzene, pusķīniete, I Sa Lo, no Fasbindera aktieriem. Fasbindera filmā Despair jeb ceļojums gaismā spēlēja arī Bogards, un Iza stāstīja, ka viņš bijis brīnišķīgs partneris, taču no tiem homoseksuāļiem, kuri ļoti baidās no sievietes pieskāriena. Filmā viņa spēlējusi istabeni, un tur bijis viens tāds skats, kur Bogardam it kā vajadzējis viņā ieskatīties un tādās šaurās durvīs — viens gāja uz vienu pusi, otrs uz otru — viņiem bija tā jātrinas vienam gar otru. Un viņš to nevarēja nospēlēt! Fasbinders bija ļoti vīlies.

RL: Bet vai tad Kavani Nakts portjē Bogardam nebija kaut kādas seksa ainas, kaut kas tāds sadistisks…?

Freimane: Tas viņam atkal padevās. Viņā bija kaut kas drusku perverss… Un tas bija acīs. Džozefa Louzija filmā Kalpotājs Bogards tieši atklāja savas personības un talanta īpatnības — to, ka viņš varēja spēlēt tādus samocītus, noslēpumainus cilvēkus, un nevar saprast, no kādiem avotiem nāk tas, kas viņu moka…

RL: Vai jums ar kādu no kino un teātra cilvēkiem, ko esat satikusi, ir izveidojušās arī tuvākas attiecības?

Freimane: Bija tādi, kas ļoti labprāt būtu gribējuši vēl ar mani tikties; es saņēmu ielūgumus, bet mani taču nelaida ārā, un tā tas viss aprāvās. Piemēram, Maskavā es tikai divas reizes satikos ar Simonu Sinjorē un Ivu Montānu, bet mēs ļoti iepati­kāmies viens otram, tīri cilvēciski, jo ārzemnieki jau parasti uztvēra, ka es esmu ļoti netipiska un zinu valodu, bet viņi mani uzreiz uzņēma kā savējo, to man pat Čekā pratinot teica. Un viņi man atsūtīja ielūgumu, bet mani taču nelaida ārā. Nu ko tur, rakstīt man mīlestības vēstules? Kad es tiku, tad viņi vairs nebija dzīvi…

RL: Vai kāda satikšanās jums īpaši palikusi prātā?

Freimane: Tīri cilvēciski uz mani lielu ie­spai­du atstāja divas tikšanās ar Pīteru Bruku, jo viss, ko viņš runāja, sakrita ar to, kā teātri saprotu es: teātris kā komunikācijas līdzeklis. Tādēļ viņš meklē tās teātra formas, kuras varētu saprast visdažādākie cilvēki.

Otra saruna ar Bruku bija pavisam ami­zanta, tas bija aizpagājušajā gadā, kad viņš bija atbraucis uz Berlīni ar brīnišķīgu izrādi pēc Hamleta motīviem. Izrādi sauca Kas tur nāk? — tie ir Hamleta pirmie vārdi, kad parādās tēva gars. Tā ir ļoti oriģināla izrāde, mocartiski viegla, it kā viscaur improvizēta, kā aktieri mēģina Hamletu. Viņi spēlē, tad viņi pārtrauc, tad viņi atkal mēģina, tad viņi lasa un citē visādus teātra teorētiķus un pārrunā, kā vajadzētu spēlēt, un atkal spēlē… Fantastiska, brīnišķīgi skaista izrāde.

Un pēc tam Brukam bija preses konference, kur bija diezgan maz žurnālistu, jo tur bija ielūgumi, un es tur arī biju, un es viņam piegāju klāt un teicu, ka esam jau tikušies pirms divdesmit gadiem Belgradā, kur es redzēju vienu no izrādēm, kas mani satriekušas visdziļāk, Iki. Viņš man prasa: “Un kur tad jūs bijāt divdesmit gadus?” Es saku: “Mani nelaida ārā!” Viņš man saka — es jūs atceros, jo jūs esat no Rīgas. Viņa tēvs, manuprāt, vārdā Moiše, ir no Daugavpils. Bet jūs droši vien nezināt, viņš saka, ka mana māte ir no Mītavas. To es nezināju. Vēl pirms Pirmā pasaules kara Bruka vecāki aizbrauca mācīties uz ārzemēm, un tur viņi iepazinās un saprecējās. Pa to laiku Krievijā bija notikusi revolūcija, pilsoņu karš, un viņi palika Londonā. Un Bruks stāstīja, ka tad, kad viņam bija seši gadi, viņi ar mammu bijuši Ķemeros, viņiem toreiz vēl Latvijā bijuši radi. Un izrādās, ka gandrīz tajā pašā laikā Ķemeros biju arī es ar savu mammu. Viņš gan teica, ka no tiem Ķemeriem neatceroties neko vairāk kā vien to, ka tur smirdējis. Un ja jūs būtu redzējis — tā bija tāda mizanscēna! Es to visu laiku redzēju kā uz skatuves: mēs abi sēžam pie maza galdiņa, un apkārt mums puslokā stāv starptautiskie žurnālisti, un viņi klausās, vai nav kaut kas interesants. Un šie nu stāv un klausās, un dzird kaut kādus murgus — kaut kāda Mītava, kaut kādi Ķemeri, kaut kāda sēra smaka…

Es viņu ļoti gribētu satikt atkal. Viņš ir tik apskaidrots, viņā absolūti nav teatrālās nervozitātes, nav ne vēsts no sevis pierādīšanas, un, iespējams, tas viņam piešķir to milzīgo autoritāti, tāpēc viņu min kā pirmo. Viņš ir tik viegls…

RL: Es lasīju kādu Vendersa interviju, kurā viņš ar optimismu raugās kino nākotnē, jo uzskata, ka Internets ļoti mērķtiecīgi ļaus radīt tādu mākslu, kas nonāks tieši pie tiem cilvēkiem, kas to vēlas.

Freimane: Man ir tādas bažas — tāpat kā ar klonēšanu — visur, kur cilvēkam ir ļauts pārāk precīzi izvēlēties, viņam tiek laupīta iespēja saņemt pārsteigumu. Dabai un sabiedrībai laupa iespēju, ka notiktu kaut kādi savienojumi, ko nevar paredzēt. Jo cilvēks pats ir tikai negadījums, un šie negadījumi jau dod to lielo brīnumu, ka viss var būt. Bet pasūtīt es to nevaru, es nevaru to izsaukt ar peli.

Un es domāju, ka mana pamatīpašība — gan visam labajam, gan sliktajam manā garīgajā dzīvē — ir tas, ka man ir milzīga apetīte. Man ir ne tikai zinātkāre, kāda ir visiem inteliģentiem cilvēkiem, bet vēl vairāk manī ir ziņkārības. Es nevaru izturēt, man ir jāzina! Un tāpēc es esmu ļoti panorāmiska, bet man vienmēr ir pietrūcis pacietības ilgi “sēdēt uz vienas tēmas”. Paldies Dievam, ka man pietie­kami ātri strādāja galva, un es varēju kaut ko izdarīt arī ar savu nevēlēšanos ilgi pētīt. Es iedzi­ļinos savādāk, lai aptvertu, es ieskatos caur savu rentgenu.

RL: Kā darbojas tas jūsu rentgens?

Freimane: Man ir laba intuīcija. Es neesmu ekstrasenss, bet mammas ģimenē visiem bija laba intuīcija, un, piemēram, bērnībā man bija ļoti labi pirksti. Tēvam bija ziloņkaula kolekcija, un aptaustot es varēju pateikt, kas ir oriģināls un kas nav. Es varēju taustīt galdu, un varēju pateikt, ka virsma tam ir īsta, bet ka tas ir restaurēts ar sliktiem kokmateriāliem, es varēju redzēt kaut ko līdzīgu aurai. Bet pēc tam man tas pārgāja. Un ziniet, kā tas izzuda? Kolīdz es pa īstam iemīlējos, tā man ļoti daudz enerģijas aizgāja, lai iepazītos ar seksuālo dzīvi. Līdz ar to cilvēks daudz zaudē, viņš nevar vairs sublimēt šo enerģiju. Un es pilnīgi saprotu mūku askēzes nepieciešamību — vai nu atsakies no viena, vai no otra. Un, piemēram, piecpadsmit gados es lasīju dzejoļus, aizrāvos ar viduslaiku poēziju, mistiķiem, arī Verlēnu, Rembo, Bodlēru, Rilki, Hugo fon Hofmanstālu, Stefanu Georgi, un kādreiz naktī es tā sēdēju un sēdēju, un domāju, un pēkšņi man kaut kas atvērās. Un es zinu, šie brīži, kurus sauc par ilumināciju, tie ir. Un tas, kas Bībelē rakstīts — kad vīrietis guļ ar sievieti, viņš viņu “iepazīst”. Tā ir tā veida iepazīšana, kas notiek ar garīgu penetrāciju — priekšmetā, par kuru tu intensīvi domā. Bet priekš tā ir tomēr vajadzīga tik tīra un nelietota enerģija, kas cilvēkam, kurš dzīvo normālu dzīvi, un negrib atteikties ne no jautrības, ne no mīlestības, ne no kā cita, iztērējas.

RL: Varbūt jūs nožēlojat savas mīlestības — enerģijas atņemšanas nozīmē?

Freimane: Nekad! Es esmu zemes cilvēks. Man dzīvē bija divas lielas mīlestības. Nu, aizraušanās bija vairāk, bet trīs laulības un no tām — divas lielas mīlestības. Pirmā un trešā laulība. Man ļoti ļoti laimējās.

Es esmu ievērojusi, ka sievietes, kurām pirmā mīlestība ir bijusi laimīga, viņas uz visu mūžu saglabā labas attiecības ar vīriešiem: viņas saprot vīriešus, saprot viņu stiprās, vājās puses, un viņām ir draudzība ar vīriešiem. Sievietes, kas ir traumētas pirmajā mīlestībā, nes šo aizvainojumu cauri visam mūžam. Un man šī bija pirmā lielā mīlestība. Es biju diezgan aplidota jauna meitene, es diezgan agri izaugu, kas, starp citu, apgāž apgalvojumu: kas agri nobriest, tas agri noveco. Ko es par sevi negribētu teikt. Līdz piecpadsmit gadiem es biju tāds kā brīnumbērns, kas visu bija izlasījis, bet biju ļoti bērnišķīga, lai gan prātā biju kā vecs filosofs. Un vienmēr man ausīs skanēja dāmu indīgās piezīmes: ak tad tā ir skaistās Evas meitiņa! Nemaz nav līdzīga… Pēkšņi vienā jau­kā dienā es paskatījos spogulī un ierau­dzīju, ka, pašai nemanot, esmu palikusi smuka jaunkundze. Un tā kā es par šīm lietām biju milzīgi daudz lasījusi — no Stendāla līdz Freidam — un labi zināju psiholoģiju, tad es to arī attiecīgi izmantoju, apmēram divu gadu laikā pār­baudot visādas stratē­ģi­jas, kā valdīt pār vīriešiem un ko ar vi­ņiem darīt, bet bez jebkādām tuvākām attiecībām — vienkārši, nu, visu erotisko virtuvi. Es jau sapratu, ka iekarot vīrieti nav vērts, jo kad viņš tev ir rokā, tu viņu nicini, jo viņš ir iekritis. Un ka vērts ir tikai tas, kas tev kā dāvana iekrīt klēpī. Kā nejaušība. Tas ir tas riktīgais. Un tā arī bija.

Mans pirmais vīrs bija mana zobārsta dēls, un es viņu ienīdu, jo es sēdēju pie viņa tēva un mocījos, bet viņš nāca un prasīja tēvam naudu… Viņš bija ļoti apdāvināts un skaists jauns cilvēks, students, kurš svārstījās starp mūziku un medicīnu. Un, kad man bija septiņpadsmit gadu, mēs sākām satikties. Viņš bija visai pieredzējis jauns cilvēks un saprata, ka neko nevajag sasteigt. Ne tā kā šodien — uzskata gandrīz vai par pienākumu tūlīt lēkt gultā. Un es viņu patiešām iemīlēju, lai gan nezināju, vai viņu pa īstam mīlu, vai ne pa īstam… Un tad pēkšņi sākas padomju laiks, nāca 14. jūnijs, mums abiem aizveda radus, un mēs sapratām, ka mums ir steidzami jāsareģistrējas, jo bija skaidrs, ka nākamajā gājienā var paņemt arī mūs, un nepieciešams vismaz kāds dokumentāls pamats, ka mēs esam kopā, varam viens otru meklē… Mēs apprecējāmies 16. jūnijā, bet 1. jūlijā Rīgā ienāca vācieši.

Mēs nodzīvojām kopā deviņus mēnešus, un šajos deviņos mēnešos es uz visu mūžu sapratu, ka ir tāda lieta kā mīlestība, un ir tāda lieta, kā vīrieša gods un taisnīgums, tas, ka vīrietis uzņemas atbildību…

Vēlāk man jautāja — vai tev nebija sirdsapziņas pārmetumi, ka tevis dēļ aizgāja bojā viens tik skaists, apdāvināts, jauns cilvēks — es teicu, es viņa labā būtu darījusi to pašu. Saprotiet, tas bija tas pārbaudes brīdis, kad saprata, ka tā ir mīlestība… Viņš palika studēt. Un viņu apcietināja tāpēc, ka viņš mani slēpa. Kad vecāki aizgāja uz geto, es gribēju iet viņiem līdzi, taču māte teica — nekā tamlīdzīga, tev ir savs vīrs un tavs pienākums ir būt kopā ar viņu. Aizejot viņa man pateica: “Es esmu savu dzīvi nodzīvojusi, kā man patīk. Un es bieži neesmu bijusi kopā ar tavu tēvu. (Viņa mēnešiem dzīvoja Parīzē, kad viņai bija Rīgā palicis garlaicīgi.) Bet nomirt mums jānomirst kopā.”

RL: Cik viņai bija gadu?

Freimane: Četrdesmit divi. Visi turēja viņu par manu māsu. Viņa bija uzkrītoši skaista sieviete. Perfekta, slaida auguma, zeltainiem matiem, tādām starojošām, pelēkām acīm. Berlīnē, Parīzē, viņai vīrieši staigāja pakaļ uz ielas. Bet viņa nebija klasiska skaistule. Viņa bija ļoti asprātīga, dzīvespriecīga, izglītota sieviete. Un ar īstu pielūdzēju galmu ap sevi. Šodien sievietes tādas nav. Jo viņa jau neko nedarīja. Savu mūžu viņa nebija strādājusi. Bet viņa lasīja! Spēlēja klavieres. Par visu interesējās. Naktis dancoja. Iedvesmoja māksliniekus. Kā viņu Parīzē un Berlīnē aicināja filmēties! Bet viņa tikai smējās. Tēvs bija baņķieris, un viņš bija pārliecināts, ka viņam jāpelna liela nauda, lai varētu godam uzturēt tādu sievu un tādu izcilu meitu…

RL: Vai ir zināms, kurš jūs nodeva?

Freimane: Nē. Ir aizdomas, ka tā bija vīra kursabiedrene, ar kuru viņam pirms tam bija bijis kaut kāds romāns. Viņu laikam izsekoja, jo es jau gandrīz nekur negāju.

RL: Vai šeit bija tā kā Vācijā, kur dzīvesbiedrs neebrejs varēja glābt savu sievu vai vīru?

Freimane: Jā, bet viņš bija pusebrejs. Un likums bija tāds: ja pusebrejam sieva ir ebrejiete, tad viņš skaitās ebrejs, un ja viņam ir neebreju sieva, tad viņš skaitās neebrejs. Un, otrkārt, Latvijā, atšķirībā no Vācijas, ja gribēja ebreju sievu oficiāli paturēt, viņa bija jāsterilizē.

Nu, vārdu sakot, mūs nodeva, un atnāca divi šucmaņi, kuriem bija uzdots mani meklēt, bet man izdevās izmukt — ja to rādītu filmā, tam neticētu. Virtuvē bija meitas istabiņa, un, tā kā kalpones nebija, tur bija saliktas vecas mēbeles un avīzes. Es iemuku tai meitas istabiņā, aizslēdzu no iekšpuses un izvilku atslēgu. Tā bija pilnīgi intuitīva rīcība. Un piespiedos pie sienas — ja durvis taisītu vaļā, es būtu aiz durvīm. Viņi ņēmās pa to virtuvi un laikam skatījās pa atslēgas caurumu, es tikai dzirdēju, ka viens saka: “Ai, tur tikai veci krāmi, atslēga arī nav iekšā…” Un tad es dzirdēju, ka viņi iet pa koridoru prom, uz otru galu, un es lēni, klusi atslēdzu durvis vaļā. Laimīgas sagadīšanās pēc man bija tādas ielas kurpes ar gumijas zolēm, un, kā jau kungu dzīvokļos, bija divas izejas, otra izeja bija uz pagalmu, kamēr pie galvenajām durvīm bija atstāta viņu mašīna ar šoferi. Nez kāpāc virtuves koridorā bija mētelis, es to paķēru un izgāju ārā. No pagalma varēja redzēt mašīnas purnu, un tad es redzēju, kā viņi viņu ved, manu vīru. Viņi bija apkrāvušies visādiem čemodāniem, nesa gleznas. Un iegrūda viņu mašīnā, iesēdās un aizbrauca. Tad viņš bija Centrālcietumā. Vieniem draugiem katoļiem tur strādāja uzraugs no veciem laikiem, tāds kārtīgs katolis. Viņu varēja uzrunāt, un caur viņu es dabūju tādu mazu mazu zīmīti, kur bija rakstīts — esmu vienā kamerā ar pazīstamu advokātu. Tas bija Šveices konsuls, arī pusebrejs. Vairāk es neko nedzirdēju, bet uzraugs pēc tam stāstīja, ka tas cietuma spārns ir saslimis ar dizentēriju. Un viņi visi esot izvesti un acīmredzot nošauti. Kad mani vecāki bija nogalināti un mans vīrs bija cietumā pazudis, man vairs nebija par ko baidīties, es biju pilnīgi viena. Un tas cilvēkam liek ļoti daudz pārdomāt. Jo mani vāju padara tas, ka es par saviem mīļajiem cilvēkiem šausmīgi baidos. Tas bija vienīgais laiks manā dzīvē, kad es ne par ko nebaidījos.

Šis laiks man, protams, bija vērtīgākā mācību grāmata cilvēku psiholoģiskajās mizanscēnās. Taču pat vissmagāko bēdu brīžos man galvā tas ziņkārības darbs nekad neapstājas. Pat ja nākošajā stundā mani varētu noķert un nošaut — nē, nošaut mani nenošautu, jo man bija ciankālijs līdzi, un es jutos ļoti droša (es to nēsāju līdzi, iešūtu krūštura lencītē) —bet, vienalga, es gribēju zināt, kas notiek, un gribēju saprast. Cilvēku dabu. Kā tie “izspiešanas” mehānismi darbojas. Jo cilvēki dzīvo, it kā nekas nenotiktu, kamēr tas neskar viņus pašus. Baumas, protams, klīda, taču tās momentā tika nospiestas zemapziņā un vairs neeksistēja. Un tas pats bija ar rīdziniekiem. Es slēpos pie dažādiem cilvēkiem — kas mani ņēma.

RL: Vai cilvēki to uzskatīja par savu pienākumu — slēpt?

Freimane: Ziniet, bija sašutums, un viņiem vienkārši bija manis žēl. Deviņpadsmit gadu meitenei… Redziet, tajā brīdī daudziem cilvēkiem Latvijā noskaņojums jau bija stipri citāds. Tas bija 42., 43. gads, jau pēc Staļingradas. Kad nāca iekšā vācieši, viņus sagaidīja kā atbrīvotājus, padomju vara bija darījusi visu, lai to panāktu. Pēc tā šausmīgā trieciena ar deportācijām cilvēki bija pilnīgi jūtu varā, bez loģiskas domāšanas. Katram bija savas problēmas; nu, labi, nu, liks “šos” geto iekšā, cits ņirgājās, citam patika vienkārši mantu sagrābt, bet — es domāju — ja tiem cilvēkiem pateiktu, ka visus šaus nost, es domāju, ka tad viņi nebūtu tik vienaldzīgi. Nesaprata jau, ka tie, kas bija saistīti ar Čeku, tie sen bija projām — tāpat arī bija evakuējušies tālredzīgākie ebreji. Taču laika nebija, un šejienes ebreju antipātijas pret padomju varu bija tik lielas, ka viņi palika. Mēs palikām. Vēlāk daļa izsūtīto radu atgriezās. Taču šeit vairs neatrada nevienu.

Tad, kad ebrejus sāka iznīcināt, lielākā daļa cilvēku vienkārši novērsās, centās par to nedomāt, nezināt. Citi bija šokēti — nu, tā jau nu nevajadzēja, tas jau par daudz, bet ko mēs tur varam… Baltija bija izmēģinājuma lauks. Kad izrādījās, ka ir iespējams desmitiem tūkstošu cilvēku citu iedzīvotāju acu priekšā dzīt prom un nošaut, tad viss kļuva pilnīgi skaidrs. 1942. gada sākumā nacisti pieņēma lēmumu par galīgo ebreju iznīcināšanu. Bija pierādījies, ka TAS ir iespējams.

RL: Kas jūs slēpa?

Freimane: Man bija viens cilvēks, uz kuru es varēju paļauties: tā bija mūsu draugu vecā kalpone Emīlija Gajevska.

Viņa bija Aglonas latgaliete, brīnišķīgs, ļoti ticīgs cilvēks, viņa un viņas māsa, un māsas vīrs, kas bija polis, tūlīt uzņēmās par mani šefību. Viņa ne tikai man palīdzēja, starp citu, viņa palīdzēja arī manai skolasbiedrenei Rivai Šeferei, kas vēlāk bija skolotāja Franču licejā. Mani slēpa, cits mani varēja paņemt uz nedēļu, cits — divas. Cits mēnesi.

Un daudzus cilvēkus es pat vārdā nepazīstu, jo mēs bijām tā norunājuši ar Emīliju un arī ar tiem cilvēkiem, ka, drošs paliek drošs, es nemaz nezināšu, kā viņus sauc. Es zināju priekšvārdus.

Es iepazinos arī ar kādu latviešu ģimeni — viņi dzīvoja kaut kur Brīvības ielas rajonā, es patiešām nezinu, kur, jo mani veda Emīlija, bet es gāju pievērtām acīm, lai vēlāk, ja mani noķertu, es neko nevarētu pateikt, lai sit mani kaut vai nost — mamma bija Dzidra, un viņas dēls bija tieši iesaukts vācu armijā.

Toreiz vēl leģiona nebija, tikai gatavojās to taisīt. Viņš un viņa draugs bija iesaukti, es atceros tādu bildi, ka mēs visi sēžam ap galdu — tēvs, māte, tie divi puiši un es, un dzeram, un piedzeramies, un visi raudam — tie zēni negribēja iet armijā, tie vecāki negribēja, ka viņi iet, man atkal savas bēdas, tie atkal mani žēlo…

Tad Emīlija uzņēma sakarus ar divām ģimenēm, ko viņa arī pazina caur kungiem — jo, redz, Emīlija bija kalpone, bet visi cienīja viņas ārkārtīgo sirsnību un dievticību, viņa ilgus gadus dzīvoja pie tā mūsu drauga advokāta, kas bija Šveices konsuls, viņš bija vecpuisis, viņa vadīja māju, un šajā sakarā visi Emīliju pazina. Un viena no tādām ģimenēm bija Meļņikovi, Operas režisora Pētera Meļņikova ģimene. Pēteris Meļņikovs — Šaļapina draugs, viens no Rīgas operas pamatlicējiem, ko daudzi atceras, viņu ļoti Rīgā cienīja un mīlēja. Meļņikovs tobrīd jau bija miris, viņa kundze un ļoti slimā meita, kura slimoja ar Dauna slimību, dzīvoja diezgan vientulīgi pie Ēbelmuižas, Torņakalna galā. Viņiem bija liels dārzs un mājiņa, kur varēja pabūt, un tai pašā laikā slēpos pie doktora Paula Šīmaņa*, kuram māja bija arī turpat Torņakalnā, tikai otrā pusē šosejai, un es varēju pārskriet no vieniem pie otriem. Atgāzenes ielā. Šīmaņi savukārt bija draugos ar Šēnfeldiem, mana vīra radiem, dakteriem. Viņiem piederēja slavena psihiatriskā sanatorija, kur ārstēja arī alkoholismu. Starp citiem tur, piemēram, brauca Kačalovs no Maskavas ārstēties, slavenais MHAT aktieris. Viņš bija smags alkoholiķis. Un tam dakterim Šēnfeldam, tēvu, arī psihiatru, vēl pirms Pirmā pasaules kara bija nošāvis barons Rautenfelds, tas bija ļoti slavens gadījums — par to vēl uzņēma mēmo filmu. Baronam likās, ka ģimene ir ārstu uzpirkusi, lai viņu ieliktu slimnīcā. Šēnfeldi gan teica, ka viņš tiešām bijis traks. Bet filmā izdomāja romantisku stāstu, ka viņš bijis iemīlējies latviešu kalponē, gribējis viņu precēt, un ģimene tāpēc ielikusi viņu slimnīcā. Nu, Šēnfeldu ģimenē par to kalponi neko nezināja…

Kad Šīmaņiem atbrauca ciemiņi vai radi no Vācijas, tad gāju atkal pie Meļņikovas. Pie Šīmaņiem es dzīvoju līdz pat Paula Šīmaņa nāvei Jāņu vakarā, četrdesmit ceturtajā.

Pagājušajos Ziemassvētkos es saņēmu ziņu, ka pamatojoties uz manu iesniegumu, Šīmanis un viņa kundze ieskaitīti Pasaules Taisnīgajos. Iepriekš jau par tādu tika atzīta Emīlija. Man tas tomēr ir gandarījums…

Ar Valentīnu Freimani sarunājās

Uldis Tīrons un Helēna Demakova