Šaipus elles

"Pirmo reizi pusotra tūkstoša gadu laikā Vatikāns ir pārskatījis nāves grēku sarakstu un septiņiem esošajiem nāves grēkiem pievienojis vēl septiņus, kas atspoguļo mūsdienu globalizācijas laikmeta realitāti. Atjaunotais saraksts, publicēts Vatikāna avīzē L 'Osservatore Romano, sakrīt ar pāvesta pārmetumiem par "jutīguma līmeņa pazemināšanos pret grēku" mūsdienu "sekularizētajā pasaulē" un katoļticīgo skaita samazināšanos, kas iet uz grēksūdzi."

The Times, 2008. gada 10. martā

Pēdējā laikā Vatikāns nācis klajā ar dažiem negaidītiem paziņojumiem, kuri liek domāt par kādām tuvām reformām vai, runājot piesardzīgāk, transformācijām. Nav izslēgts, ka izmaiņas varētu skart pat teoloģiskos pamatus. Vispirms augsti Vatikāna ierēdņi veica konsultācijas ar atsevišķiem musulmaņu līderiem un zinātniekiem ar mērķi sagatavot katoļu-islāma forumu, kas būtu veltīts visdažādākajiem jautājumiem, un galu galā Vatikāna attiecību uzlabošanai ar islāma pasauli. Tai pašā laikā Benedikta XVI aprindās sāka cirkulēt mājieni uz iespēju “piedot” Martinam Luteram. Sak’, šis cilvēks nesāka vis Reformāciju, bet centās attīrīt Baznīcu no nešķīstības. Tātad, pat nerunājot par šī soļa vēsturisko un simbolisko nozīmi, tā ir droša pazīme, ka pāvests vēlas sākt dialogu ar protestantiem. Un visbeidzot, vēl viens, pats skaļākais solis - Vatikāns atjauno nāves grēku sarakstu, iekļaujot tajā jaunus, ne tik acīmredzamus un individuālus, taču, bez šaubām, sociāli un ekoloģiski nozīmīgus grēkus. Proti, pašus aktuālākos grēkus. Neviens lāgā nesaprot, kāpēc un kam tas bija vajadzīgs; žurnālisti katram gadījumam drudžaini rokas Vikipēdijā, cenšoties saprast, kas tad īsti tas ir - “nāves grēks”. Bez Vikipēdijas te nekādi netikt galā: vidusmēra cilvēkam rēgojas inkvizīcijas ugunskuri, Dantes elles moku Lunaparks un briesmīgais vārds “miesaskārība”.

Intelektuāļi, kurus tagad reti pielaiž “papīra” presei, revanšējas tīmeklī. Blogā Crooked Timber, kurš nesen iekļauts laikrakstā Observer publicētajā 50 pasaules ietekmīgāko interneta dienasgrāmatu sarakstā, var izlasīt pašu uzjautrinošāko un precīzāko komentāru par jaunajiem nāves grēkiem, kas izdomāti Vatikāna pazemē. Došu nelielu ieskatu šī zinātniskās asprātības un loģiskās analīzes paraudziņā.

“Vatikāns atjaunojis nāves grēku sarakstu, iekļaujot tajā “septiņus sociālos grēkus”:

1. “Bioētiskie”, tādi kā kontrole pār dzimstību.
2. “No morāles viedokļa apšaubāmi” eksperimenti, tādi kā cilmes šūnu pētījumi.
3. Narkomānija.
4. Apkārtējās vides piesārņošana.
5. Augošā bezdibeņa paplašināšana starp bagātajiem un nabagajiem.
6. Pārmērīga bagātība.
7. Nabadzības atražošana.

Sakarā ar to Times atzīmē, ka, saskaņā ar katoļu dogmatiku, to dvēseles, kas nomiruši grēkā, uzreiz pēc nāves nokļūst ellē. Un, gan atzīstot, ka galīgais saraksts vēl nav sastādīts, avīze tomēr to publicē, papildinot ar atbilstošu elles moku reģistru.

1. Lepnība - nobendēšana uz moku rata.
2. Skaudība - iegremdēšana ledainā ūdenī.
3. Rijība - grēciniekus piespiež ēst žurkas, krupjus un čūskas.
4. Miesaskārība - cepināšana ugunī sēra garaiņos.
5. Dusmas - saciršana gabalos.
6. Skopums - iegremdēšana katlā ar verdošu eļļu.
7. Slinkums - ievietošana bedrē ar čūskām.

Amizanti. Pilnīgi saskaņā ar priekšstatiem par šiem tērētajiem pāvestiem. Taču šo krāšņo ainu avots ir pavisam cits:

“Ilustrētā velnu, dēmonu un raganu grāmata”, autori - Ernsts un Joanna Lehneri. Apakšvirsraksts: “244 ilustrācijas māksliniekiem un zīmētājiem (http://crookedtimber.org/2008/03/11/more-sin/).

Jauno grēku saraksts no loģikas viedokļa izskatās visai dīvaini. Crooked Timber atzīmē: “Jaunajam sarakstam piemīt zināma... ē... aptuvenība. Ja arī punkti 5., 6., un 7. nav viens un tas pats, tie ir visai līdzīgi - pat ja jūs laimīgi esat izvairījušies no pārmērīgas bagātības un piedalīšanās nabadzības atražošanā, tad pavisam droši esat devuši savu ieguldījumu bezdibeņa paplašināšanā starp bagātajiem un nabagajiem. Vārdu sakot, labāk neiedziļināties.” Mūsu izglītotais blogeris dod padomu, kuram grūti nepiekrist: “Mans padoms ir vienkāršs: pacentieties izvairīties no visa tā, kas šķiet “apšaubāms no morāles viedokļa” - līdz brīdim, kad situācija noskaidrosies.” Daudzie komentāri šiem ierakstam Crooked Timber blogā ir izturēti tādā pašā labsirdīgu akadēmiķu ironiskā tonī. Nu, kaut vai, piemēram, priekšlikums nosaukt pašreizējo katoliskās baznīcas konservatīvo modernizāciju par “versiju Vatican.2”. Lai gan nav nemaz tik smieklīgi. Kaut gan nekādus oficiālus paziņojumus par pašu aktuālāko grēku sarakstu Vatikāns nav devis, tas neizslēdz to, ka slepeni tāds jau ir sastādīts - kopā ar atbilstošām elles mokām. Kas, piemēram, varētu draudēt viņpasaulē par eksperimentiem ar cilmes šūnām? Atteikšanās piešķirt Viņa Ellišķās Augstības grantu? Kas var būt briesmīgāks par nepieciešamību “dabūt devu” - šīspasaules mocībām, ko cieš nelaimīgie, kas krituši narkomānijas grēkā? Vai viņpasaulē Parisu Hiltoni piespiedīs pa īstam mazgāt traukus? Un Bilu Geitsu piekals pie makintoša? Un visbeidzot, vai nāves grēcinieki ir nabagie, kas nelieto katoļu baznīcas aizliegtos kontraceptīvos līdzekļus un attiecīgi laiž pasaulē daudzos tikpat nabagos pēcnācējus - tādā veidā taču viņi tiešā veidā piedalās nabadzības atražošanā? Cilvēce, kurai gan ir pieredze elles moku sacerēšanā (Elle vienmēr aprakstīta visai krāšņi atšķirībā no papliekanās Paradīzes), acīmredzot nonākusi strupceļā - tomēr, izdomāt kaut ko tādu, kas pēdējos pārsimt gadus nav noticis uz Zemes, vienkārši nav iespējams.

Bet varbūt mēs vienkārši esam zaudējuši entuziasmu? Kādreiz par Elli runāja ar pavisam citādām jūtām, pietiek atcerēties enerģiskās Tertulliāna pārdomas: “Mums tīk redzēt ainas, tad stādīsimies priekšā pašu neaptveramāko - Pastaro tiesu.

Kāds prieks, kāda sajūsma, kādi svētki, kāda laime - redzēt tik daudzus lepnos valdniekus un viltus dievus, kas mocās pretīgākajā tumsas moku kambarī; tik daudzus tiesnešus, Kristus vārda vajātājus, kas kūst ugunskuros, daudz šausmīgākos par tiem, kurus pār kristiešu galvām sūtīja viņi; tik daudzus drūmos filozofus, kas sārtojas sarkanajā ugunī kopā ar saviem rēgainajiem klausītājiem.” Ak vai, tāda jūsmība vairs nav iespējama. Kurš gan īpaši priecājās, redzot, kā karājās drūmais ļaundaris Sadams Huseins? Vai mēs būsim laimīgi, redzot, kā velni veikli rīkojas ar pannu, uz kuras brūninās noplūktais Staļins ar Hitleru? Diez vai. Paraustīsim plecus un dosimies prom. Pēcnāves atmaksa mūs pilnīgi neinteresē - pirmkārt, mēs neticam pēcnāves eksistencei; otrkārt, mēs neticam, ka atmaksa vispār iespējama, ja runa nav par Holivudas filmām.

Tas, starp citu, mūs atkal noved pie grēku sarakstiem - vecajiem un jaunajiem. Mēģināsim paturpināt 18. gadsimta zviedru mistiķa Svedenborga teikto (redzēto): nomirušie grēcinieki sākumā nesaprot, ka ir nonākuši viņpus dzīves. Viņi turpina darīt visu to pašu: dzērāji - dzert, piegulētāji - piegulēt. Atšķirība no šīs pasaules ir tikai tāda, ka grēciniekiem jau vairs nav izvēles, un viņiem nākas bezgalīgi atkārtot savu grūtsirdīgo, apnicīgo grēku. Šāda Elles versija laupa grēkam tā saldumu; kristietībā (un ne tikai tajā) taču pēcnāves atmaksa tieši ir kā sods tieši par šo aizliegto saldumu. Bet savādāk - lūk, tur grēks! Uz priekšu, mazais! Tikai prieka no tā nav vairāk kā no vācu pornofilmas noskatīšanās. Nekādas izvēles - viens vienīgs “das ist phantastisch!” Kādas gan citas elles mokas vēl vajadzīgas? Tieši tādēļ pašlaik ir tik nepārliecinošs jebkurš - jauns vai vecs - grēku saraksts. Tas, kas sastādīts Vatikānā, nav grēku saraksts, bet mūsu ikdienas dzīves apstākļu uzskaitījums. Mēs dzīvojam pasaulē, kur dzimstība tiek kontrolēta, kur pastāv ģenētika, kur cilvēki ir atkarīgi no narkotikām un zālēm, kur saujiņu superbagāto un vēl kādus pāris miljonus pieklājīgi dzīvojošu liekēžu ielenc nelaimju, slimību, bada, vardarbības okeāns. Bet, runājot par vecajiem, labajiem grēkiem, teiksim, rīšana un lepnība drīzāk tiek uzskatīti par mīļu, ekstravagantu aušošanos. Citiem vārdiem, nav izslēgts, ka mēs jau sen dzīvojam ellē.