90 sekundes līdz pastardienai

Pīrss Morgans: Vai man tikai tā liekas, vai politika – bet varbūt visa pasaule – pilnīgi sajukusi prātā? Floridas gubernators Rons Desantiss grasās pieteikt karu Donaldam Trampam. Boriss Džonsons draud sūdzēt tiesā britu valdību. Tirāniskais maniaks Putins turpina terorizēt Ukrainu. Noams Čomskis jeb modernās lingvistikas tēvs, kā daudzi viņu dēvē, manuprāt, ir viens no mūsu laika spožākajiem prātiem. Viņš ir lingvists, filozofs, politisks aktīvists, kurš savus skarbos uzskatus nemēdz paturēt pie sevis; viņš sarakstījis vairāk nekā 150 grāmatu, vērojot pakāpeniski izirstošo sabiedrības audumu. Un es ar prieku varu pavēstīt, ka Noams Čomskis šodien sarunājas ar mani no mājām Masačūsetsā.

Es gribēju sākt ar jautājumu par slaveno pastardienas pulksteni, kas parāda, cik tuvu, pēc ekspertu domām, ir brīdis, kad pasaulei būtībā pienāks gals. Šobrīd pulksteņa rādītāji tuvojas baisajai pusnakts stundai vēl nepieredzētā ātrumā; eksperti uzskata, ka vēl nekad mēs neesam atradušies tik tuvu pasaules galam. Kā jums liekas… Jums ir 94 gadi. Jūs esat nodzīvojis fantastisku mūžu, pieredzējis daudzas un dažādas lietas, tajā skaitā – pasaules karu. Kādas ir jūsu domas par šībrīža situāciju pasaulē? Un vai mums ir pamats bažīties, ka pastardiena tiešām tuvojas?

Noams Čomskis: Pastardienas pulkstenis tika izveidots 1947. gadā, drīz pēc atombumbām Hirosimā un Nagasaki. Tad tas rādīja bez septiņām minūtēm pusnakti. Pēc pāris gadiem, 1952. gadā, rādītāji tika pagriezti uz priekšu un rādīja jau bez divām minūtēm divpadsmit: tas notika, kad ASV un Krievija izmēģināja kodoltermiskos ieročus, nodemonstrējot, ka cilvēka intelekts progresējis, ja tas ir pareizais apzīmējums, tik tālu, ka spēj iznīcināt pilnīgi visu. Kopš tā laika rādītāji grozīti uz priekšu un atpakaļ; Trampa gados tie atgriezās pie divām minūtēm pirms pusnakts. Pēdējā laikā analītiķi atmetuši minūtes kā mērvienību un pārgājuši pie sekundēm. Patlaban pulkstenis rāda bez 90 sekundēm pusnakti – pamatotu iemeslu dēļ. Mums šobrīd jārisina jautājumi, ar kādiem cilvēce savā vēsturē līdz šim nav sastapusies. Atbildes uz tiem jāatrod drīz, citādi ar mums būtībā ir cauri. Viens no šiem jautājumiem, protams, ir kodolkara draudi, kas pieņemas spēkā gan Eiropā, gan Āzijā. Otrs ir nepielūdzamā gaita pretī klimata katastrofai. Mums palikuši vairs tikai kādi pārdesmit gadi, lai to atrisinātu. Metodes ir gluži labi zināmas. Ja mēs pie tām neķersimies, tad šķērsosim neatgriezeniskas robežas un notiks stabila virzība pretim neaprakstāmai katastrofai. Tāda ir mūsu šībrīža situācija.

Morgans: Šiem diviem es varbūt pievienotu vēl arī trešo, pamatojoties uz to, ko man sacīja profesors Stīvens Hokings savā, kā vēlāk izrādījās, pēdējā televīzijas intervijā. Es viņam jautāju, kādi ir lielākie draudi cilvēcei. Viņš sacīja: kad mākslīgais intelekts iemācīsies veidot pats sevi, tās būs beigas. MI pasaulē ir eksperti, kuri uzskata, ka mēs varbūt jau tuvojamies šādai iespējamībai. Kādas ir jūsu domas par MI un šiem draudiem?

Čomskis: Domāju, ka tā ir pārsvarā zinātniskā fantastika. Principā, protams, var sasniegt tā saukto singularitātes punktu, no kura MI var attīstīties tālāk jau neatkarīgi no mums. Taču tā ir tik attāla iespējamība, ka es neredzu nekādu… Man negribas to īpaši nopietni apsvērt, it sevišķi, ja padomā par draudošajām katastrofām, kuras ir gluži reālas.

Morgans: No jūsu iezīmētajām katastrofām vispirms pievērsīsimies kodolkaram. Cik lielā mērā, pēc jūsu domām, mēs šādai iespējai esam pietuvojušies līdz ar šo karu Ukrainā? Citiem vārdiem, ja Ukraina ar pretuzbrukumu atspiestu Vladimiru Putinu atpakaļ un ja Krievijā izveidotos iespaids, ka viņš šajā karā zaudē vai vispār tiek no Ukrainas padzīts, – vai, pēc jūsu domām, viņš ir tāds cilvēks, kurš tiešām varētu ķerties pie kodolieročiem, lai atgūtu iniciatīvu?

Čomskis: Nu, tas ir… iespējams. Taktiskie kodolieroči, pēc visa spriežot, jau izvietoti Baltkrievijā. Rietumi iziet uz šaušalīgu risku. Tiek pieņemts, ka gadījumā, ja Krievija cietīs sakāvi – neliekas gan, ka tuvākajā laikā tas varētu notikt, bet ja nu tā notiktu –, Vladimirs Putins sakravās somas un klusītēm aizlavīsies, lai iegrimtu aizmirstībā vai vēl ļaunāk, un neizmantos ieročus, kuri, kā visiem zināms, viņam ir, lai eskalētu karu, uzbrūkot NATO piegādes līnijām Rietumukrainā, līdz ar to ievērojami saasinot konfrontāciju ar NATO. Ja reiz esi spēris kāju uz tāda eskalatora, apstāties ir ļoti grūti. Tātad tas ir iespējams. Pastāv arī nopietni kodolkara draudi Āzijā. Vēl vairāk, augstas ASV militārpersonas, ģenerāļi, prognozē, ka pāris gadu laikā mēs nonāksim līdz karam ar Ķīnu. Vajadzētu likties pašsaprotami, ka jebkāds karš starp kodolvalstīm nav iedomājams, tas nozīmē iznīcību. Ja kāda valsts, kāda kodollielvara izdara pirmo triecienu, tā, visticamāk, pati tiks iznīcināta, pat ja nebūtu atbildes uzbrukuma, – kaut vai vienkārši no kodolziemas sekām. Lai gan šādu iespējamību grūti pieļaut, tomēr augstākā līmeņa stratēģijas eksperti par to runā un plāno, ko šādā situācijā darīt. ASV oficiālā stratēģiskā politika kopš 2018. gada bijusi gatavība karot divus kodolkarus – divus karus, bet tie, protams, izvērstos par kodolkariem –, ar Ķīnu un ar Krieviju. Tas ir kaut kas vairāk nekā vienkārši vājprāts.