Komunikācijas stratēģija mediju troksnī

“Mammu, tēti, es gribu būt politikas stratēģis.” Šie vārdi vairs nav neiedomājami, un šausmu pārņemtie vecāki visā pasaulē var tajā vainot Alasteru Kampbelu.

Britu medijiem Kampbels bija “sliktais policists” pretstatā “labajam policistam” Tonijam Blēram. Kāpēc sliktais? Tāpēc, ka viņš labi darīja savu darbu. Pirms Alastera Kampbela britu politiskā komunikācija bija pompoza, neveikla, virspusīga, nekonkrēta, nepārliecinoša un vienkārši mulsinoša. Politiķi bija viegls medījums, un žurnālistiem nenācās pārāk lauzīt galvu. Līdz ar Kampbelu britu politiskā komunikācija galvu reibinošā ātrumā no piemīlīgi amatieriskas kļuva biedējoši profesionāla. Kampbela neatlaidīgā, asi precīzā koncentrēšanās uz vēstījumu, vēstījumu un vēlreiz vēstījumu pielika punktu vecajām, labajām dienām, kad Lielbritānijas līderi neveikli mēdza visu noliegt, vēlāk kaunīgi atzīstot: “Hmm… nu… varbūt…” Žurnālistiem pēkšņi nācās nostāties pašiem uz savām kājām, kas pēc pusdienām nebija viegli.

Izbijušā žurnālista Kampbela personība vienmēr ir bijusi pretrunu apvīta. Šarmants vīrietis ar kaušļa reputāciju; ielu mūziķis un ruletes krupjē, kas izglītojies Kembridžas Universitātē, brāļojies ar pasaules līderiem un kļuvis par otro varenāko vīru valstī; ideālists ar tieši tik lielu cinisma devu, lai būtu bīstams; un dziļāks domātājs, nekā pats gribētu atzīt, kurš ar savu intelektu neplātās, jo tas, ka citi tevi novērtē par zemu, ir nenovērtējama priekšrocība plātīgu alfa tēviņu pasaulē. No visiem politikas stratēģiem pieejamajiem rīkiem Kampbels ir prasmīgi noslīpējis visasāko – izglītotu prātu. Patiešām bīstami.

Viņa ienaidnieki, kuri vienmēr sevi uzskata par viņa upuriem, nosoda viņa patmīlību – droši vien tādēļ, ka viņš tik prasmīgi noliek pie vietas viņus pašus. Viņa egoisms – lai arī, iespējams, vērā ņemams – vienmēr ir ticis novirzīts kalpošanai viņa partijai, viņa ideāliem un viņa līderim. Tie paši upuri-ienaidnieki stāsta, ka Alastera Kampbela sirdī nav ne kripatas līdzjūtības, taču viņa vēlīnā karjera ir veltīta cīņai par psihiskās veselības jautājumiem, neatlaidīgi, dāsni un, kā vienmēr, bezbailīgi strādājot, lai pārtrauktu psihisko slimību stigmatizēšanu. (Neviens politiķis viņam nav to lūdzis. To viņš dara pēc savas brīvas gribas.)

Kampbels vienmēr ir bijis vairāk nekā tikai padomnieks komunikācijas jautājumos, polittehnologs vai cīņas suns – viņš nekad nav klusi sēdējis aizmugurē. Kā viens no galvenajiem jaunā leiborisma (New Labour) veidotājiem viņš vadīja Tonija Blēra satriecoši veiksmīgo novecojušas partijas pārveidi no neievēlējama kauna traipa par pasaules līmenī svarīgu spēku. Lai arī pats steigtu piebilst, ka tas bija visas komandas veikums, tomēr nevar noliegt faktu, ka, viņam runājot, telpā iestājās klusums, lai kas arī tajā atrastos – Klintons, Blērs, Bušs un visi citi. Vairums britu preses pārstāvju, protams, klausīties negribēja, bet viņiem īsti nebija izvēles.

Alasteru Kampbelu var mīlēt vai ienīst, taču viņa ietekme uz Lielbritānijas jaunāko laiku vēsturi un mūsu laikmeta politisko dzīvi ir neizdzēšama un neatgriezeniska. Ir savā ziņā atbilstīgi, ka šeit viņš sarunājas ar Arni Rītupu: lai arī neviens no viņiem labprātīgi nepacieš muļķu sabiedrību, abi ar prieku reizēm tēlo muļķi – ar nāvīgu nopietnību.

Džonatans Hauards

Alasters Kampbels: Nu tad speriet vaļā!

Rīgas Laiks: Kur šajā draņķīgajā pasaulē jūs rodat cerību?

Kampbels: Hmm… Savos bērnos un viņu draugos… Savā veselībā… Apziņā, ka pasaule arvien vēl ir brīnišķīga vieta un vienmēr tāda ir bijusi… Es sestdien uzstājos Leiboristu partijas sanāksmē un teicu: “Vienīgās reizes, kad es pēdējā laikā jūtu optimismu, ir tās, kad esmu kopā ar bērniem un kad eju skatīties savas Bērnli futbola komandas spēli.” Un tā droši vien ir taisnība. Neskaitot šīs lietas, ar visu pārējo ir sarežģīti.

RL: Un kāpēc, neskaitot šo ļoti personīgo vidi un sportu, pasaulē ir tik maz vietas cerībai?

Kampbels: Tāpēc, ka man ir sajūta, ka visā, kas man politikā šķiet svarīgi un kas mani mudina rīkoties, esmu nepareizajā laukuma pusē. Man šķiet, ka argumentācijas ziņā esmu pareizajā pusē, bet mūsu komanda pašlaik zaudē. Piemēram, uzskatu, ka Breksits ir katastrofa Lielbritānijai. Visas šīs lietas – Breksits, Leiboristu partijas uzņemtais virziens, Tramps, klimata pārmaiņas, tas, kā izplatās populisms un kā tas ņem virsroku pār informāciju un saprātu, un faktiem, un stingru argumentāciju… Taču es nezaudēju cerību, jo pasaule cikliski iet cauri ļoti sliktām un ļoti labām attīstības fāzēm.

RL: Un tagad mēs atrodamies ļoti sliktā fāzē?

Kampbels: Es domāju, ka šī potenciāli ir ļoti, ļoti slikta fāze.

RL: Vai varat pateikt, kas jūs motivē iesaistīties politikā? Vai tās ir bailes? Dusmas?

Kampbels: Labs jautājums… Dusmas droši vien. Ne bailes.

RL: Uz ko jūs dusmojaties?

Kampbels: Uz pasaules stāvokli.

RL: Jūs domājat – pasaules stāvokli, par kuru atbildīgs lielā mērā esat jūs pats?

Kampbels: Jā, bet es domāju, ka… jūs jautājāt, kas mani politiski motivē.

RL: Jā. Un jūs teicāt: dusmas. Uz ko jūs dusmojaties?

Kampbels: Es īstenībā runāju par laiku, kad biju politikā daudz aktīvāks. Es biju žurnālists un kā žurnālists pārsvarā nodarbojos ar politiskiem jautājumiem, un mani vadīja pārliecība, ka žurnālistika var veicināt pārmaiņas. Kad pārgāju politikā, mēs bijām opozīcijā, un šīs savas dusmas es, tā sakot, paņēmu līdzi. Es tolaik dusmojos par bezdarbu, par to, ka Lielbritānijā nevalda meritokrātija, par šķiru sistēmu, par skolu stāvokli un to, ka bērniem čurāt bija jāiet ārā, aukstumā… Dusmojos par caurumiem slimnīcas jumtā! Tagad šīs dusmas papildina neliela baiļu deva, bet drīzāk vilšanās un neapmierinātības sajūta. Jo tik daudz cilvēku jūtas aizvien tālāki no varas centriem. Un tas mani sadusmo!

RL: Attālums starp cilvēkiem un varu?

Kampbels: (Klusē.) Šīs attālināšanās sekas, tās mani sadusmo. Mani sadusmo arī tas, ka tik daudziem cilvēkiem ir vienalga – tik daudziem! Piemēram, Breksits notiek tāpēc, ka par to nobalsoja katrs trešais. Daudzi nebalsoja vispār, viņiem bija pilnīgi vienalga.

RL: Vai Breksits – fakts, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams, – liecina par Lielbritānijas politiskās sistēmas vājumu?

Kampbels: Man nav atbildes uz šo jautājumu. Es tā neuzskatu.

RL: Jūs neesat par to domājis?

Kampbels: Esmu, un tūdaļ pateikšu, ko par to domāju. Mūsu politiskā sistēma ir parlamentārā demokrātija, kurā līderi tiek ievēlēti, lai vadītu, un Deivids Kamerons – es to rakstīju pirms referenduma – es teicu, ka Kamerona lielākais mīnuss ir tas, ka viņš jauc stratēģiju ar taktiku. Referendums bija taktisks solis, lai tiktu galā ar eiroskepses pieaugumu Konservatīvajā partijā un Neatkarības partijā. Tas arī viss. Viņam nebija stratēģijas Lielbritānijai Eiropā. Es tiešām uzskatu, ka mums nevajadzēja rīkot referendumu, jo, manuprāt, tas ir pretrunā ar mūsu politisko sistēmu. Viņam vajadzēja vadīt Lielbritāniju tajā virzienā, kuru uzskatīja par pareizu, proti, paturēt Lielbritāniju Eiropā! Jā, viņam ir sašķelta partija; jā, tas ļoti sarežģī viņa dzīvi – tiec ar to galā! Jā, es pieņemu faktu, ka vairākums par to nobalsoja, – no tiem, kas balsoja, vairākums nobalsoja par aiziešanu no Eiropas –, bet viņi nebalsoja par lielāku nabadzību, viņi nebalsoja par Lielbritānijas nozīmes mazināšanu pasaulē, viņi nebalsoja par…

RL: Kurš no demokrātijas izpratnes veidiem ir jūsu svētā govs?

Kampbels: Neviens! Tādēļ, ka neviena sistēma nav nevainojama. Un es jums pateikšu vēl ko…

RL: Kuram demokrātijas veidam jūs dotu priekšroku?

Kampbels: Nu, tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem.

RL: No kādiem?

Kampbels: Tas atkarīgs no… Es teiktu, ka parlamentārās demokrātijas sistēma pie mums ir darbojusies tīri labi. Vai tā pašlaik darbojas ļoti labi? Nē. Bet uzskatu, ka tam cēlonis ir to cilvēku kvalitāte, kuri atrodas vadības pozīcijās.

RL: Bet vai jūs zināt, ka cieņa pret demokrātiju tādā izpratnē, kādā jūs par to runājat, ir ļoti nesens fenomens Lielbritānijas vēsturē?

Kampbels: Jā!

RL: Un bijušajā Lielbritānijas kolonijā, ASV, vēl nesen tika runāts par “vadāmu” demokrātiju: masas vajadzēja “vadīt”, jo tās bija pakļautas stulbiem impulsiem un tā tālāk. Un tagad tādu pašu demokrātijas “vadīšanu” piekopj Krievijā.

Kampbels: Jā, bet tieši to es arī teicu: neviena sistēma nav nevainojama. Tā, piemēram, vēl pavisam nesen, runājot vēstures kategorijās, sievietēm manā valstī nebija balsstiesību.

RL: Tieši tā. Rīga bija viena no pirmajām vietām, kur sievietes drīkstēja balsot.

Kampbels: Lieliski! Ļoti labi, Rīga! Es jums piekrītu, ka demokrātijas izpratne ir augusi un attīstījusies, bet tagad… Klausieties, es uzskatu, ka, izvēloties Breksitu, briti ir izvēlējušies paši savu norietu. Bet to nav izraisījusi politiskā sistēma – to izraisījuši politiķi, kas šo sistēmu vada.

RL: Un kāpēc gan ne tādi polittehnologi kā jūs, kas sagrāvuši politiskās uzmanības noturīgumu?

Kampbels: Bhā… Nē.

RL: Sociālie tīkli ir radījuši vidi, kurā politiskais vēstījums kļūst daudz īsāks, tas var sastāvēt no saukļiem.

Kampbels: Ir vajadzīgs vēstījums, un vajadzīgi lozungi. Sociālie mediji ir ļoti interesanta padarīšana. No vienas puses, mums ir situācija, kurā vieni runā tieši to, ko jūs tikko teicāt, – lūk, šie cilvēki, tādi kā es, pārvalda vēstījumu, manipulē ar medijiem, blā, blā, blā… Bet paskatieties, kas notika ar Breksitu un Trampa ievēlēšanu, ar Cambridge Analytica un Facebook, – tā ir spēle pavisam citā līmenī! Salīdzinājumā ar to es esmu pilnīgs amatieris!

RL: Manipulācijas līmenis ir sasniedzis jaunus augstumus?

Kampbels: Dziļumus.

RL: Sakiet, kad jūs veidojāt komunikācijas stratēģiju Irākas karam, kur jūs vilkāt līniju starp komunikāciju un uztveres manipulāciju? Vai jums šāda līnija pastāv, vai arī tas ir viens un tas pats: komunikācija ir uztveres vadība?

Kampbels: Ļaujiet man definēt, kas, manuprāt, ir stratēģiskā komunikācija.

RL: Tas būtībā ir jauns apzīmējums tai pašai propagandai.

Kampbels: Es tā neuzskatu. Stratēģiskā komunikācija ir komunikācija par stratēģiju ilgstošā laika posmā. Un tas var ietvert situācijas, kurās politiķis vai viņa komunikācijas komanda manipulē – tiktāl, cik… Runājot par Irākas karu, mums bija reāla problēma: mums bija sajūta, ka cilvēkiem šķiet, ka Tonijs Blērs īsti nesaprot, cik tauta ir dusmīga. Taču viņš saprata šo dusmu apmēru – viņš zināja, cik stipras ir dusmas, jo pret Irākas karu ielās protestēja miljons cilvēku! Taču mediju nelabvēlības dēļ viņš šo vēstījumu nevarēja nodot cilvēkiem. Tāpēc mēs ķērāmies pie tā saucamās mazohisma stratēģijas.

RL: Jums patīk BDSM?

Kampbels: Nē, vispār ne – mēs te runājam par politiku, nevis…

RL: Nevis jūsu seksuālo gaumi.

Kampbels: Ja gribat tai pievērsties…

RL: Negribu.

Kampbels: Labi! Es sargāju savu privātumu… Tātad, mēs izlēmām noteiktu laika sprīdi vērsties sevišķi pie mūsu kritiķiem, nelabvēlīgi noskaņotiem cilvēkiem… Piemēram, mēs pierunājām Trevoru Makdonaldu, ļoti cienījamu televīzijas žurnālistu, vadīt tikšanos ar Toniju Blēru Ārlietu ministrijā. Un auditorijā bija tikai sievietes, kas ir pret Irākas karu. To varētu uzskatīt par sava veida manipulāciju – jo mēs, tā teikt, radījām situāciju, lai varētu parādīt, kā mēs izlaužamies ar vēstījumu, kuru cenšamies nodot, un mēs esam nolēmuši, ka to vislabāk darīt nelabvēlīgā vidē. Vairums cilvēku uzskata, ka manipulācija ir tieši pretējais. Viņi teiktu, ka manipulācija ir savu draugu uzaicināšana, tādu cilvēku uzaicināšana, kuri uzvedīsies labi un neuzdos neērtus jautājumus, vai attiecību uzturēšana ar redaktoriem, kuri būs gatavi jums pakalpot.

RL: Izklausās, ka jūs nekad neesat domājis par to, kas ir manipulācija.

Kampbels: Es nezinu, vai esmu par to domājis vai ne… Es vienmēr esmu domājis par komunikāciju un vēl aizvien par to domāju. Manipulācija ir tas, ko mēs nesen redzējām saistībā ar notikumiem Solsberi, kur krievu aģentu apstrādāja ar nervus paralizējošu vielu, un tad RT pārraidīja intervijas, kurās cilvēki teica: “to izdarīja briti”. Tā ir manipulācija!