Atstāt visu, lai būtu

Bērtrands Rasels filozofijas leksikā ieviesa nošķīrumu starp tiešām zināšanām (knowledge by acquaintance) un zināšanām pēc apraksta (knowledge by description). Tiešo zināšanu kategorija ietver objektus un personas, ar kurām mums ir tieša saskarsme: mēs esam tvēruši to formu, jutuši to smaržu, pieskārušies vai nogaršojuši, dzirdējuši to izdvestās skaņas. Tas, ka pastāv Gīzas piramīda, man ir semantiskā zināšana pēc apraksta. (Es neesmu tās redzējis, ja nu vienīgi fotogrāfijās vai filmās.) Ar Vladimiru Vjačeslavoviču Maļavinu mani saista tiešās zināšanas. Ikdienas valodā runājot, es viņu pazīstu personīgi. Vairs neatminos, kur tieši pirmo reizi viņu satiku Taivānā, bet pirms 12 gadiem mūsu sarunas uzplauka Taibejas Miera parka nostūrī. Tur katru sestdienas un svētdienas rītu viņš kopā ar padsmit citiem vingrinājās taidzjicjuaņ Liņa Njeņluna pavadībā. A Luns – tēvocis Luns – ir tas pats meistars, kuru Vladimirs Vjačeslavovičs piemin savā sarunā. Kamēr mūžīgie iesācēji, kā es, mēģināja iemācīties pamatkustības – visus tos zvibuļus, dzērves un pūķus –, citi nodarbojās ar nākamo līmeni, spēka izmešanas fadzjin tehnikas pilnveidošanu. Tehnikas būtība ir vienkārša: jūs spējat no attāluma atvairīt pretinieku, ar domas palīdzību virzot spēku, kura nesējs ir enerģija cji, kas norezonē ar uzbrucēja enerģijas lauku, un tas atlec. Kā to iemācīties? Atslābinies, dēliņ! Fansun! Visu laiku mācies atslābināties, lai cji dabiski plūstu. Kad man sāka uzmākties šaubas – un tās man uzmācas regulāri –, es lūdzu, vai spēka izmešanu nevarētu izmēģināt uz manis, bet saņēmu austrumniecisku atbildi: “Tu neesi vēl gatavs. Bez sagatavotības tas kaitēs tavai veselībai un var novest līdz letālam iznākumam.” Šaubas guva virsroku, un es jau kuro reizi nodarbības pārtraucu. Pēc pusotra gada es atgriezos Taivānā jau kopā ar sievu Elīnu, un mēs sākām vingrot kopā Miera parka grupā. Bet šī atslābināšanās putnu pozās katru svētdienu beidzās ar pamatīgu pārgurumu un krietnu devu īgnuma: fansuns beidzās ar strīdiem. Kādā brīdī Vladimirs Vjačeslavovičs palīdzēja mums atrast dzīvokli, un mēs sākām mitināties 5 minūšu attālumā no viņa. Kad atbrauca sievasmāte, man pat bija iespēja gulēt Vladimira Vjačeslavoviča gultā, jo viņš tobrīd bija aizbraucis. Bet tad atbrauca sievasmāsa un atgriezās arī Vladimirs Vjačeslavovičs, un man nācās vienu nakti gulēt vienā gultā ar simfoniski krācošu krievu spēkavīru. Tāpēc arī runāju par tiešajām zināšanām.

Bet, runājot par Vladimira Vjačeslavoviča domām, tur varu spriest tikai par zināšanām pēc apraksta. Viņa teikto un rakstīto es varu aprakstīt, bet teikt, ka to saprastu, diemžēl nevaru. Ja speru soli tālāk, uzdrīkstos pat teikt, ka viņa teiktajam un rakstītajam nepiekrītu. Ne par Ķīnas filozofiju, ne skaidro apziņu, ne Eiropu, ne individuālismu un ne par viņa iemīļoto bubuli – liberālismu. Ja viņš ir pūķis, kas lido kristāldzidros sfēriskā gara tukšumos, es esmu pelēkais eiropiešu zvirbulis, kas ņemas intelekta un šaubu putekļos. Turklāt, kad dzirdu un lasu par Citu ar lielo burtu, mans prāts sāk meklēt pēc metaforiska ieroča, gluži kā Hansa Josta lugas “Šlāgeters” varonis lūkojās pēc brauniņa, izdzirdot vārdu “kultūra”. Manuprāt, “Cits” ir viena no novazātākajām franču filozofijas skolas idejām, kas jau sen tiek lietota ārpus veselā saprāta un labā stila robežām. Es, iespējams pārgalvīgi, atļautos šo apgalvojumu attiecināt uz krietnu daļu franču ideju, kas kā kūlas ugunsgrēks sāka izplatīties ASV akadēmiskajās institūcijās, kur no tām, raksturīgi kaliforniskā stilā, izveidoja masu produktu.

Es iebilstu pret Ķīnas filozofiskās tradīcijas citādošanu, padarīšanu par kaut ko fundamentāli svešādu, tās vienkāršošanu vienīgi līdz garīgajai praksei – kā kaut kādu atbrīves kruķi kroplīgajai eiropieša dvēselei. (Tas, starp citu, attiecas arī uz Indijas filozofijas “garīgošanu”.) Neierastu, jā. Sākotnēji nesaprotamu, nenoliedzami. Man kopumā nav pieņemama doma, ka mēs runājam par kaut kādu īpašu Austrumu filozofiju, ja nu vienīgi tīri ģeogrāfiskā izpratnē vai romantiskā kontekstā. Nav arī vienas vienotas ķīniešu filozofijas, ja nu vienīgi impēriski sankcionētais konfūcisms. Senajā Ķīnā var atrast domātājus, kurus – tāpat kā senos grieķus vai indiešus – nodarbināja ontoloģijas, loģikas un ētikas jautājumi, un viņi savas domas izklāstīja pavisam argumentētā veidā.

Reiz, kad pēc ilgākas prombūtnes rakstīju Vladimiram Vjačeslavovičam, atvainojoties par klusēšanu, viņš ar sev raksturīgo ironiju atbildēja, ka saskaņā ar ASV Konstitūciju man ir visas tiesības klusēt. Saskaņā ar plurālisma vērtības uzstādījumu – “lai plaukst simt ziedu, lai strīdas simt skolas”: Vladimiram Vjačeslavovičam ir visas tiesības domāt, rakstīt un sajust, ko vien sirds vēlas. Jo tā ir viena no daudzajām dzīves formām, kuras apjēgt un praktizēt tiecies cilvēka prāts. Bet apgalvojumu, ka jūtīgums un atvērtība dzīvei caur skaidro sirdi, par ko Vladimirs Vjačeslavovičs bieži runā, būtu iespējami arī bez apziņas, pret kuru vēl arī ir jācīnās, man ir tiesības savā eiropieša aprobežotībā nesaprast. Jo es taču esmu viens mazs zvirbulis!

Kaspars Eihmanis

Rīgas Laiks: Kad Kaspars Eihmanis sāka studēt Ķīnu, viņam bija hipotēze, ka īstā filozofija atrodas tieši tur. Viņš uzskatīja, ka nav interesanti noņemties ar visu to Eiropas niekošanos. Vēlāk gan viņš ķīniešu filozofijā vīlās. Varbūt sāksim ar jautājumu, vai Ķīnā ir filozofija?

Vladimirs Maļavins: Jautājums ir ļoti labs, taču prasa garu atbildi. Īsumā es varētu atbildēt tēžu veidā, jo mani uzskati šajā jautājumā mainās. Varu tikai nofiksēt savu šābrīža stāvokli, ņemot vērā savu pieredzi ar dzīvi Ķīnā un ķīniešu domāšanas pētījumiem. Principā jautājums, vai Ķīnā ir vai nav filozofija, nav nemaz tik svarīgs. Kāpēc filozofijai jābūt? Ja runa ir par nopietniem patiesības meklējumiem, tad, protams, filozofija ir. Tā ir visur, kur ir cilvēks. Tā būtu pirmā tēze. Un otrā: vienmēr esmu pieturējies pie viedokļa, kas tuvs Merlo-Pontī vai Heidegeram, taču jo īpaši franču skolai, kuras pamats ir metafilozofijas vai pat nefilozofijas jēdziens. Filozofijai jāiztausta savas robežas, savi gali un malas, jāatgriežas pie tā patiesības izziņas pirmavota, kurš faktiski arī formulē filozofijas problemātiku.

RL: Un kas var būt šis pirmavots?

Maļavins: Šis pirmavots var būt tikai sastapšanās ar Citu, sastapšanās ar tevis paša eksistences citādību. Filozofija kļūst par filozofiju tai brīdī, kad, sastapusies ar nefilozofiju, tā novelk savas robežas.

RL: Tādā gadījumā – kas ir Cits?

Maļavins: Tas ir ļoti interesants jautājums. Es nevaru uz to atbildēt, jo, ja atbildēšu, tas uzreiz vairs nebūs Cits. Labāk to atstāsim nevainīgajā un svētlaimīgajā stāvoklī, kurā tas atrodas. Redziet, Austrumu filozofijas vispār, bet jo īpaši ķīniešu filozofija, robežas, kurās filozofijai sevi jāizprot, izvirza tādas, kādas Eiropa nepazīst. Jūs lietojāt vārdu “niekošanās”: filozofiem Rietumos vispār raksturīga tāda paškritiska, pat īdzīga attieksme pret sevi. Un neba nu velti. Eiropas klasiskā filozofija tomēr ir intelektuālistiska, jau sākot ar grieķiem un beidzot ar Hēgeli, līdz pat Nīčem. Tās pamati ir intelektuālistiski. Kādā ziņā? Patiesība tiek meklēta prātā, tam apliecinot un attaisnojot pašam sevi. Tas ir, prāts nevēlas nekādas attiecības ar realitāti, lai kāda tā arī būtu, un aizstāj to ar osmozi, pastarpinošu realitāti, kas izteikta jēdzienos, idejās, abstraktās definīcijās, kuras tam ļauj sevi attaisnot un vienlaikus projicēt sevi uz pasauli, lai to pakļautu. Filozofija te apkalpo ideoloģiju – kā veidu, kas ļauj pakļaut sev pasauli un apliecināt savu virskundzību pār to. Savā būtībā filozofija ir imperiālistiska.

RL: Bet šajā intelekta, prāta pašapliecināšanās dziņā taču ir kaut kas pareizs? Tai ziņā, ka padomāt to, kas nav doma, ir šausmīgi grūti.

Maļavins: Nenoliedzami. Doma mums jāmēra ar nedomājamo: tā ir viena no galvenajām metafilozofijas tēzēm. Klasiskā filozofija kļūdās, cenšoties Cita bezgalību ietilpināt intelektuālistiska jēdziena galīgumā. Tāpēc tā rada nepārvaramas plaisas starp sevi un pasauli. Un tā veidojas Rietumu agresīvā un imperiālistiskā pozīcija attiecībā pret pasauli vispār.

RL: Bet kā jūs zināt, ka pasaule ir Cita?

Maļavins: Es to zinu kā sinologs.

RL: Ir taču arī cita pieeja: kā jūs pasauli domāsiet, tāda arī tā būs.

Maļavins: Tieši par to es arī runāju. Taču domāt var dažādi. Var domāt pasauli sevi apliecinošu jēdzienu galīgumā. Un var to domāt, tai atveroties, atveroties Citam. Ārpus jēdzieniem. Lūk, piemērs: līnija no Nīčes, Heidegera un tālāk uz postmoderno – tā ir tradīcija, kas neapšaubāmi ir pretstatā klasiskajai filozofijai. Taču galu galā tā pamirst klasiskajā filozofijā, jo tai pienākas sevi attaisnot intelektuālistiski. Tas ir dumpis pret filozofiju, kas beidzas ar tās pieņemšanu. Kad es runāju par realitāti, tas jāņem vērā. Pirmām kārtām atvērtība pasaulei, lai cik tas būtu dīvaini, ir mūsu visdrošākā aizsardzība. Mūs pasargā nevis instrumentālu jēdzienu baterijas, bet mūsu nesavtīgā, neieinteresētā atvērtība pasaulei, lai kāda tā būtu.

RL: Kas mūsos šo atvērtību var uzturēt?

Maļavins: Atgriezīsimies pie impulsa, no kura nāk filozofija. Te ir kaut kāda īpatnēja prāta dimensija, sauksim to par superprātu vai gudrību, ja labpatīk. Šajā prātā ietilpst prāta paša transcendentā sākotne – kaut kas vairāk par prātu. Principā saprātīgums jau arī ir sevis noliegšana. Tikai to var dažādi izprast. Eiropas orientēšanās uz domāšanas intelektuālismu šķeļ cilvēku uz pusēm: materiālisms un ideālisms, transcendentais un imanentais, kultūra un daba. Un Rietumu cilvēks dzīvo šajos baismīgajos pretstatos, kuri galu galā pārtop totalitārā režīmā, varmācības triumfā, jo tev jāpāršķeļ sevi uz pusēm un pēc tam jāsavienojas. Ko tad paveica Eiropas avangards? Tas vēlējās atgriezties pie apziņas pirmavota. Nost ar visām formām un šedevriem, atgriezīsimies pie tīras pieredzes! Ļoti labi, lieliski. Šī tīrā pieredze ir melnais kvadrāts, pēc tam – baltais vai sarkanais, kā Rodčenko. Kāds ir nākamais posms? Izrādās, šī tīrā pieredze precīzi atbilst zinātniskajam pasaules tēlam – mehāniskam, tehnokrātiskam. Tādēļ viņu stils iesākumā ir tehnoloģisks, bet pēc tam nāk totalitārisms. Jo tas aizstāj... Šajā tukšajā vietā ienāk Staļins un Hitlers. Ar savu, nosacīti runājot, impērisko mākslu. Tieši avangards radīja ideoloģizēto socreālismu, jo izpostīja visus kultūras formu pamatus. Tas izmantoja varmācību prāta vārdā. Avangardisti ir prāta teorētiķi. Un pēc tam Staļins ar to pašu prātu viņus arī piežmiedza.