Brīva ziedēšana publiskajā telpā

Jošiharu Cukamoto un Momojo Kaidžimas 1992. gadā dibinātais arhitektu birojs Atelier BowWow praksi sāka brīdī, kad Japānā sabruka spekulatīvie finanšu tirgi, apsīka aktīva būvniecība un atdzīvojās interese par mazāka mēroga projektiem. Atelier Bow-Wow ir pazīstams ar saviem neliela mēroga un sociālas ievirzes projektiem. Tomēr nozīmīgākais biroja darbības lauks ir ilgstošie pētījumi par Tokijas attīstības procesiem, kas noris ārpus racionālās loģikas, estētiskiem kritērijiem, nopietnām tirgus un arhitektūras interesēm. Cukamoto dēvē Tokiju par pilsētu, kas radusies nejaušu un pat absurdu lēmumu rezultātā. Gan Japānā, gan citur pasaulē apjūsmotā Tokijas paraugarhitektūra ir skaitliskā mazākumā uz visas pārējās pilsētas fona, un Atelier Bow-Wow to vienmēr spītīgi atgādina. Grāmatā “Made in Tokyo” (2001) viņi dokumentē groteskus hibrīdobjektus pilsētā, savukārt “Pet Architecture” (2001) – mikroizmēra celtnes. Šie izdevumi ieguvuši gandrīz vai kulta objektu statusu gan neierastā un rotaļīgā ideju formulējuma, gan arhitektūras zīmējumu dēļ. Tie Atelier Bow-Wow izpildījumā drīzāk atgādina nevis arhitektūras rasējumus, bet rūpīgi izzīmētus un ar teksta izvilcēm izskaidrotus attēlus anatomijas grāmatās. Birojs izdevis arī albumu “Graphic Anatomy: Atelier Bow-Wow” (2014), kas apliecina biroja interesi par izkoptu pilsētas dokumentēšanas grafisko valodu.

2010. gada Venēcijas arhitektūras biennālē Jošiharu Cukamoto bija viens no Japānas paviljona un reizē arī grāmatas “Tokyo Metabolizing” autoriem. Gan paviljons, gan grāmata atgādināja par 50 gadiem, kopš japāņu arhitekti kļuva slaveni ar ideju par metabolismu. Cukamoto saka, ka pasaulē nav citas vietas, kur tik lielu pilsētas teritoriju veidotu ģimenes mājas un klusas, ikdienišķas norises. Arī izstāde “Japāņu māja: arhitektūra un dzīve pēc 1945. gada”, kas šogad bija skatāma Romā, Londonā un Tokijā, uzrādīja Atelier Bow-Wow aktīvo interesi par vienu no nozīmīgākajiem Tokijas pilsētainavas komponentiem – ģimenes māju. Pašas Atelier Bow-Wow nelielā studijmāja atrodas blīvi apbūvētā Tokijas ģimenes māju kvartālā, ir vizuāli atvērta apkārtnei un it kā aicina nenorobežoties no pilsētas dzīves. Tā izskatās gluži tāpat kā biroja rūpīgi izstrādātie zīmējumi.

Jošiharu Cukamoto ieradās Rīgā šā gada maijā, lai pildītu Latvijas Arhitektūras gada balvas starptautiskās žūrijas locekļa pienākumus. Nakts pastaigā pa pilsētu tieši pēc ierašanās no lidostas viņš paspēja savīt kopā stāstus, kuriem šķietami nav nekā kopīga. 70. gadu manga, kuras galvenais varonis sakrāj skapī tik daudz drēbju, ka tajās Tokijas mitrajā klimatā izaug sēnes, Cukamoto stāstā bija piemērs absurdai personīgās telpas apgūšanai. Savukārt studentu nemieri Tokijā tajos pašos septiņdesmitajos liecināja par vēlmi izprast Rietumu demokrātiju un publisko telpu. Visbeidzot, apspriedām, ko Cukamoto kā Helsinku Gugenheima muzeja projektu konkursa žūrijas loceklim 2014. gadā nozīmējis izvērtēt iesniegtās idejas. To bijis 1751. Nākamajā rītā Jošiharu Cukamoto jau tikpat aizrautīgi nodevās Latvijas arhitektu veikuma apskatei.

Ilze Paklone

Rīgas Laiks: Kāpēc ir vajadzīgi arhitekti?

Jošiharu Cukamoto: Ā! Tas ir interesants jautājums. Vispār es domāju, ka telpa ir jāorganizē un jāpraktizē cilvēkiem, kuri tajā uzturas un to lieto. Telpa iegūst kvalitāti, ja to lieto.

RL: Tas nozīmē, ka ideālā situācijā ikviens ir pats sev arhitekts.

Cukamoto: Jā, protams, un tas ir būtisks telpas nozīmes un arī tās praktizēšanas aspekts. Jo telpas praktizēšana notiek šeit un tagad.

RL: Telpas praktizēšana?

Cukamoto: Telpas praktizēšana¹ būtībā ir tas, ko dara cilvēki šeit un tagad – cilvēki, kuri nav arhitekti. Viņi var darīt jebko, bet šis jebkas vienmēr notiek šeit un tagad. Arhitekti savukārt var ieviest šajā telpā kaut ko, kas ir… tur un tad.

RL: Tur un tad. Citiem vārdiem, kaut ko attālinātu. Arhitekts atnāk, organizē telpu un aiziet. Viņš pats sevis radīto telpu nelieto.

Cukamoto: Tieši tā, viņš tajā nedzīvo. Viņš rada tās dizainu. Dažreiz viņš ierodas to apskatīt, bet telpas praktizēšana vairs nav arhitekta atbildība.

RL: Tātad arhitekti ir vajadzīgi cilvēkiem, kuri vēlas organizēt savu telpu, bet nespēj to izdarīt paši, jo viņiem trūkst iztēles?

Cukamoto: Es nesaku, ka cilvēkiem trūktu iztēles, taču… Telpas organizēšana nozīmē integrēt tajā dažādus fiziskās pasaules aspektus, piemēram, tādus faktorus kā lietus, zemestrīces, gravitācija, un sasaistīt tos ar attiecīgās vietas sociālajām vai vēsturiskajām nozīmēm. Arhitektūras inteliģence ietver visas šīs lietas. Un šāda veida inteliģence nepiemīt visiem cilvēkiem, tikai dažiem. Arhitektam tādai inteliģencei noteikti jāpiemīt, citādi viņš ir tikai būvindustrijas kareivis.

RL: Tātad arhitektūras inteliģence ietver dabas, sabiedrības un vēstures aspektus. Vismaz šos trīs.

Cukamoto: Jā, arhitektūra vienmēr iesaista cilvēkus, laiku un dabu. Arhitektūra šīs aspektu kopas saliedē un līdzsvaro, lai tās darbotos vislabākajā veidā. Lekcijā² es stāstīju par dažādu veidu uzvedības kopām – dabas uzvedību, cilvēku uzvedību, ēku uzvedību. Arhitektūra spēj šīs dažādās uzvedības integrēt vienā fiziskā struktūrā. Un tad...

RL: Bet, integrējot šos elementus, uz kādu etalonu vai redzējumu tā orientējas?

Cukamoto: Ā! Piemēram, šīs jumta terases klājs ir veidots no pārstrādāta kokmateriāla. Tas ir dīvains hibrīdmateriāls, kas sastāv no kokskaidām un sintētiskiem sveķiem. Iespējams, ka kafejnīcas īpašnieks sākumā gribēja koka klāju, taču koks... Lai koku uzturētu labā tehniskā stāvoklī, tas rūpīgi jākopj, piemēram, tas katru gadu jāpārkrāso. Uzturēšanas izmaksas dabiskam kokam ir augstākas, un, lūk, te parādās jautājums par izdevumu samazināšanu. Izvēlē būvēt terases klāju no lamināta, nevis dabiska koka jau ir iekļauti gan budžeta, gan klimata, gan citi apsvērumi.

RL: Visus šos lēmumus īpašnieks var pieņemt arī bez arhitekta līdzdalības.

Cukamoto: Jā, iespējams. Bet arhitekts ir cilvēks, kurš var ieteikt īpašniekam, piemēram, izbūvēt nojumi, un tad koka klāja kopšana būs daudz vieglāka. Viņš var piedāvāt klientiem idejas, kurā virzienā domāt.

RL: Kāda nozīme, jūsuprāt, arhitekta darbā ir priekšstatam par skaistumu?

Cukamoto: Skaistums ir ļoti svarīgs, jo... Skaista ir tāda lieta, kurā izdevies panākt ideālu līdzsvaru starp daudziem dažādiem nosacījumiem.

RL: Tātad jūsuprāt skaistums ir galvenokārt elementu harmonijā?

Cukamoto: Man šķiet, ka es sliecos domāt par skaisto arī no šāda skatpunkta.

RL: Uzdošu biogrāfiskas ievirzes jautājumu. Kas ierosināja jūsu interesi par arhitektūru?

Cukamoto: Bērnībā man patika pašam meistarot visādas lietas un...

RL: Smilšu pilis?

Cukamoto: Jā, jā. Spēļu mašīnītes no klucīšiem, mājiņas no kartona. Vai kopā ar draugiem uzbūvēt mazu lauku nometni no zariem un nevajadzīgām lietām, kas savāktas no apkārtējām mājām. Turklāt manā bērnībā mēs, bērni, varējām bez grūtībām iekļūt būvlaukumos un izpētīt, kas tur notiek. Mūsdienās būvlaukumi ir slēgti un mēs ieraugām ēku tikai tad, kad tā ir pabeigta.