Es saprotu, kāpēc Puškins brauca pie čigāniem

Lai arī cik nozīmīga būtu muzeju loma izglītībā un civilizācijas sasniegumu uzglabāšanā, šajā tradīcijā ir arī kaut kas biedējoši koloniāls. Runājot mūsdienu žargonā, “muzeja eksponāts” nebūt nav tas glaimojošākais apzīmējums: ja kaut kas reiz nonācis muzeja plauktos, tas zaudē savu galveno funkciju un no dzīvas pasaules sastāvdaļas pārtop par laikā sastingušu apskates objektu, kuram pieskaroties visapkārt sāk gaudot signalizācija.

Katrā ziņā tā tas mēdz izskatīties Rietumu tradīcijā. Klejotāju kultūras muzeja dibinātājs ceļotājs un etnogrāfs Konstantins Kuksins jau vairāk nekā 17 gadus cenšas strādāt pēc atšķirīga principa. 2002. gadā, būdams Maskavas 1321. vidusskolas Šķirsts ģeogrāfijas skolotājs, viņš uzcēla skolas pagalmā mongoļu jurtu. Tagad šīs skolas teritorija viņa vadībā pārtapusi par nelielu nomadu kultūras oāzi starp Maskavas augstceltnēm, kuru pats Kuksins dēvē par “dzīvo muzeju”.

Kopš tā dibināšanas viņš kļuvis par vienu no ceļotājiem, kas izbraukumos pavada krietni vairāk laika nekā mājās. Etnogrāfa darbības gaitā Kuksins apbraukājis un izstaigājis visu Krievijas teritoriju, tai skaitā Burjatiju, Kalmikiju, un Mongoliju, kā arī Ķīnu, Austrāliju un Dienvidameriku, katrā ceļojumā sekojot galvenajam principam: pietuvoties dzīvei, cik vien tas iespējams. Par to visu (ar “visu” saprotot gan klejotāju un mūsdienu pilsētnieku ikdienu, gan to vēsturi) Kuksins ir daudz stāstījis savās grāmatās, radio un televīzijas programmās un, protams, dzīvā muzeja ekskursijās. Viena no galvenajām tēmām viņa uzmanības lokā ir klejotāju tautu stāstniecības fenomens. Arī to viņš uzskata nevis par “muzeja eksponātu” un izpētes objektu, bet gan patstāvīgu mākslas formu un vienu no sava daudzpusīgā aroda šķautnēm. Ne velti kādas dzejas publikācijas priekšvārdā viņš pats par sevi rakstīja: “Es esmu dzejnieks blandoņa. Tā mani sauca klejotāji, kad ceļoju pa Vidusāziju. Apgalvodami, ka nav pasaulē cienījamākas profesijas...”

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Kādā veidā jūs nonācāt pie klejotāju kultūras? Tā tomēr ir savā ziņā eksotika, ja runa nav par tā saucamo mūsdienu nomadismu, kā to nodēvējis rakstnieks un ceļotājs Brūss Čatvins. Tas gan vairāk saistās ar rietumniekiem, kuri negrib sēdēt mājās.

Konstantins Kuksins: Kuri pārvietojas ar kemperiem, jā. Starp citu, tas pats Brūss Čatvins rakstīja, ka cilvēcei vietsēdības laika posms ir īss. Cilvēki atkal kļūs par klejotājiem, es to zinu.

RL: Bet kā jūs...

Kuksins: Kā es pie tā nokļuvu? Gluži nejauši. Es biju sportists, nodarbojos ar velotūrismu un 2002. gadā biju devies velobraucienā no Baikāla Krievijā līdz Dzeltenajai jūrai Ķīnā. Divatā ar draugu, paši uz savu roku. Bija diezgan ekstremāls ceļojums. Kad nokļuvu Mongolijā, mani apbūra šī zeme, cilvēki, un, atgriezies Krievijā, es stāstīju nevis par Ķīnu, bet par Mongoliju – cik neparasta, spilgta kultūra tur saglabājusies. Neviens man neticēja.

RL: Kur jūs to stāstījāt?

Kuksins: Radio, televīzijā. Visi apgalvoja, ka kultūra esot Ķīna, Bizantija, Eiropa. Turpretī klejotājiem kultūras neesot, tie esot civilizācijas fermenti. Tas tik ļoti negāja kopā ar to, ko biju redzējis, ka pēc gada devos uz Mongoliju, atvedu no turienes pirmo jurtu, noliku to skolas pagalmā un pateicu: “Šis ir Klejotāju kultūras muzejs.” Un sāku strādāt par zinātnieku un antropologu.

RL: Kas īsti jūs tik ļoti pārsteidza šajā kultūrā?

Kuksins: Mani milzīgi pārsteidza viņu atvērtība, viesmīlība, tas, ka viņiem nav nekā lieka. Ne mantu ziņā, ne galvā. Un, protams, brīvība. Tad es vēl nebiju dzīvojis ar čigāniem, nebiju ar viņiem klejojis, un man šķita, ka mongoļu klejotāji ir apoteoze. Nu, un vēl arī tāda iracionāla sajūta. Man mongoļi teica: “Tu iepriekšējā dzīvē esi dzīvojis pie mums, tāpēc kaut kas tevi šurp atveda.” Pēc tam uzzināju, ka mans vecvectēvs bijis čigāns. Klejojis. Tēvs pavisam nesen pastāstīja. Tad es sāku strādāt Vidusāzijā, Kirgizstānā, Kazahstānā. Jo tur dzīvoja mana vecmāmiņa. Pēc tam Galējos Ziemeļos...

RL: Strādāt – ko tas nozīmē?

Kuksins: Strādāju par zinātnieku, par pētnieku. Par antropologu. Sāku vākt materiālus. Sākumā mana tēma bija tradicionālie mājokļi. Es tos pētīju pie meistariem, pats tos taisīju, vedu šurp.

RL: Tās bija jurtas?

Kuksins: Jurtas, čumi, jarangas, teltis, alačiki. To ir milzīga daudzveidība. Tas viss kļuva par mana zinātniskā darba pamatu. Un pēc tam paralēli zinātniskajam darbam es šo zinātni pamazām pārvērtu par tādu kā produktu, kuru var izmantot citi. Jo zinātne būtībā ir garlaicīga. Tā bieži interesē tikai cilvēkus, kuri ar to nodarbojas. Zinātnei ir sava izteiksme, sava valoda – tā ir zinātnisko konferenču teritorija. Bet es no šīs zinātnes uztaisīju tādas interaktīvas izrādes bērniem un pieaugušajiem, un to dēļ Klejotāju kultūras muzejs guva panākumus.

RL: Ko nozīmē izrādes? Kas šajās izrādēs notiek?

Kuksins: Es to saucu par “dzīvo muzeju”. Šo apzīmējumu 20. gados ieviesa Florenskis. Galvenais dzīvā muzeja princips ir tas, ka priekšmeti, kurus mēs esam atveduši, nesastingst zem stikla, mēs turpinām tos lietot. No seniem traukiem jums var ieliet tēju, ar loku var pašaut, ar zirgu pavizināties. Mums te dzīvo zirgi, viss, kā nākas. Jurtas atrodas zem klajas debess, tajās kuras krāsnis.

RL: Aunus arī jūs te kaujat?

Kuksins: Tikai kazas. Auna gaļa te ir negaršīga, ar to, kāda ir Mongolijā, nevar ne salīdzināt. Mani draugi Maskavas mongoļi vienmēr, kad lidoju no Ulanbatoras, lūdz, lai atvedu labu gaļu, no auna, kas barots ar sausu zāli. Arī piens tur garšo citādi. Jā, dzīvajā muzejā viss ir īsts. Visas lietas ir īstas, viss turpina darboties. Un mani līdzstrādnieki nav tādi ļautiņi, kas pēc grāmatām mācījušies. Lai kļūtu par ekskursiju vadītāju, cilvēkam pašam jāveic savi pētījumi reģionā, jāatgriežas un par tiem jāstāsta. Tie ir trīs vaļi, uz kuriem viss turas. Nu, un pati programma ir viesu iegremdēšana citā kultūrā. Kad jurtas durvis aizveras, bērni un pieaugušie pusotru, divas stundas ir iegremdēti šajā pasaulē. Tur ir citas smaržas, citas krāsas. Mēs noteikti cienājam ar mongoļu dzērieniem, kaut vai uzvārām mongoļu tēju. Vai ar nacionālajiem ēdieniem, piemēram, ar tibetiešu campu. Noteikti skan tautas mūzika. Mēs spēlējam nacionālās spēles, saģērbjam tērpos. Cilvēki aizmirst, ka viņi ir Maskavā.