Es šaubos, ka cilvēki ir tik vienkārši

Domājot par psiholoģiju tā, kā to mēdz pasniegt mūsdienu literatūrā, presē un augstskolās, var rasties iespaids, ka tā ir vienota zinātniska disciplīna, ar kuras palīdzību cilvēka prātu iespējams izprast tikpat skaidri kā jebkuru citu bioloģisku objektu. Taču psiholoģijas jēdziens, kā raksta doktors Rodžers Smits, nav nedz strikti zinātnisks, nedz vienots. Pirmie nopietnie centieni pielīdzināt psiholoģiju dabaszinātnēm sākušies tikai 19. gadsimta beigās. Turpretī, raugoties uz psiholoģiju plašākā kontekstā, no antīkās pasaules līdz mūsdienām, var izsekot ļoti dažādām savstarpēji pretrunīgām praksēm, katra no kurām iekļaujas “psiholoģijas” kopkategorijā, taču sniedz pilnīgi atšķirīgu ieskatu cilvēka garīgajā un intelektuālajā dabā. Grāmatā “Humanitāro zinātņu vēsture” (The Fontana History of the Human Sciences, 1997) Smits raksta, ka par “psiholoģijām” daudz jēdzīgāk būtu runāt daudzskaitlī.

Pie šādiem secinājumiem Rodžers Smits ir nonācis vairāk nekā 20 gadu gaitā, lasīdams lekcijas Lankasteras Universitātē. Šajās lekcijās viņš galvenokārt pievērsies Eiropas domas un zinātnes vēsturei, kā arī 19. gadsimta darvinismam. Smits ir Lankasteras Universitātes goda profesors un viens no šobrīd atzītākajiem pētniekiem zinātnes vēstures jomā. No 1987. līdz 1992. gadam bijis Eiropas Humanitāro zinātņu vēstures biedrības (The European Society for the History of the Human Sciences) prezidents, pasniedzējs un veicis pētījumus dažādās Lielbritānijas, ASV un Zviedrijas augstskolās, rediģējis Oxford Dictionary of National Biography šķirkļus par psihiatriem, psihoanalītiķiem, terapeitiem un nozares pētniekiem. Pašlaik Smits dzīvo Maskavā, kur strādā par neatkarīgu autoru un pētnieku, kā arī ir Krievijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas institūta asociētais profesors.

Smita jaunākā grāmata “Starp prātu un dabu: psiholoģijas vēsture” (Between Mind and Nature: A History of Psychology, 2013) ir apjomīgs darbs, kurā, par spīti pamatjēdziena plašumam, viņš bez lieka akadēmiskā žargona izskata gan dažādo “psiholoģiju” paralēlo vēsturi, gan to saikni ar filozofiju, reliģiju, politiku, mākslu, zinātni un tehnoloģijām.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Reiz kāds mans draugs, kad bija vēl dzīvs, teica, ka cilvēks no cilvēka dažkārt atšķiroties vairāk nekā no krokodila un tikai daži neprātīgi zinātnieki iedomājoties, ka pastāv kaut kas tāds kā cilvēka daba.

Rodžers Smits: Tas ir ļoti interesants un provokatīvs apgalvojums. Man tuvāka ir otrā daļa – par to, ka tikai neprātīgi zinātnieki spēj uzskatīt, ka pastāv cilvēka daba. Ideja, ka cilvēkam ir vairāk kopīga ar krokodilu, man šķiet mazliet problemātiska. Bet pati cilvēka dabas ideja man šķiet tik ļoti izplūdusi un tas, ko uzskatām par cilvēka dabu, – tik lielā mērā pakārtots konkrētiem mērķiem, periodiem un ideoloģijām, ka es sliecos par cilvēka dabu domāt kā par vēsturisku konstruktu – tādā ziņā, ka cilvēka daba ir tas, ko mēs nolemjam, ka tā ir. Bet zinātnieki, protams, cilvēka dabai meklē bioloģiskus skaidrojumus un norāda uz cilvēka universālajām bioloģiskajām īpašībām.

RL: Pirms jūs turpināt, gribētu, lai jūs paskaidrotu savus vārdus, ka cilvēka daba ir tas, ko mēs nolemjam, ka tā ir. Tas izklausās pēc pilnīgas patvaļības.

Smits: Patvaļības – jā, bet ne pilnīgas, jo, tāpat kā visi vārdi, arī šie tiek lietoti noteiktā kontekstā. Un Rietumu sociālajā pasaulē konteksts, kurā cilvēki šobrīd runā par cilvēka dabu, ir bioloģiskais konteksts, un šajā kontekstā valda stingrs uzskats, ka ir kaut kas tāds kā universāla cilvēka daba.

RL: Bet kas tad vēl ir cilvēks, ja ne viena no dzīvnieku sugām? Kā pietrūkst šajā priekšstatā par cilvēku kā dzīvnieku sugu?

Smits: Tas, ka mēs esam viena no dzīvnieku sugām, ir apgalvojums – apgalvojums, ko spēj paust tikai cilvēks. Proti, no citām sugām cilvēku atšķir viņam piemītošās reflektīvās spējas, kas saistītas ar valodu un valodas lietošanu.

RL: Esmu dzirdējis, ka delfīniem arī ir savs saziņas veids, ko varētu saukt par valodu.

Smits: Pagaidām vēl notiek spraigas diskusijas par to, vai varam teikt, ka dzīvniekiem ir valoda. Delfīniem, augstāk attīstītajiem pērtiķiem... Viņi neapšaubāmi lieto sarežģītu saziņas sistēmu. Jautājums ir tikai par to, vai mēs varam šo saziņas sistēmu saukt par valodu, un es piederu pie tiem, kas uzskata, ka nav pareizi to saukt par valodu. Bet tas ir empīrisks jautājums, un, ja tiks pierādīts pretējais, es atzīšu, ka esmu kļūdījies.

RL: Jūs minējāt arī otru īpašību – reflektivitāti. Esmu dzirdējis par eksperimentiem ar pērtiķiem un spoguļiem un to, ka šo spēju varot attīstīt arī citi dzīvnieki.

Smits: Vārdam “reflektivitāte” ir dažādas nozīmes. Pirmkārt, ar to saprot apziņas spēju apzināties pašai sevi, un, šķiet, nav acīmredzama iemesla, kādēļ dažām dzīvnieku sugām šī īpašība kaut kādā mērā nevarētu piemist. Iespējams, pērtiķiem šī spēja zināmā mērā piemīt. Bet tas nav tas pats, kas lietot artikulētu valodu un ar tās palīdzību spēt izmainīt to, kā mēs sevi uztveram. Tā ir reflektivitātes forma, kas ļauj cilvēkam sevi mainīt ar refleksijas palīdzību, ļauj viņam šī procesa rezultātā kļūt par citu subjektu.

RL: Ja es pareizi saprotu, cilvēks, runājot par sevi, var mainīt to, kas viņš ir?

Smits: Jā, tieši tas notiek psihoterapijā. Psihoterapija ir reflektīvas darbības piemērs.

RL: Un, jūsuprāt, dzīvniekiem šādas spējas nav, tā piemīt tikai cilvēkiem?

Smits: Jā.

RL: Un šī īpašā spēja, jūsuprāt, ir tā specifiskā īpatnība, kas ļauj runāt par kaut ko tādu kā cilvēka daba?

Smits: Jā. Es teiktu, ka, balstoties uz reflektīvās domas un darbības ciklu, veidojas tas, ko mēs saucam par civilizāciju vai kultūrām.

RL: Jūs minējāt, ka cilvēka daba ir vēsturisks konstrukts, kas veidojies noteiktā laikā un noteiktos apstākļos. Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par šiem apstākļiem?

Smits: Man liekas, ka atsevišķās kultūrās – jo sevišķi Rietumu kultūrā – uzskata, ka cilvēka daba ir universāla un balstīta bioloģijā. Aplūkojot dažādas kultūras no etnogrāfijas viedokļa, mēs redzam, ka citas kultūras strukturē pasauli pavisam citādi nekā Rietumu cilvēki. Viens no uzskatāmākajiem gadījumiem... Es neko daudz nezinu par Amazones tautām, bet viņu pasaules struktūrā daži dzīvnieki ir cilvēki un daži cilvēki ir dzīvnieki, un tāpēc viņiem ir vesels kultūras slānis, kas saistās ar jaguāru: jaguāri, piemēram, dzer alu, un ir zināmas alus šķirnes, kas jaguāriem patīk vislabāk. Tas nozīmē, ka dažādās kultūrās pasaules klasifikācijas struktūras atšķiras jau pašos pamatos. Protams, tipiska rietumnieku nostāja ir teikt: “Taisnība ir mums. Mūsu zinātniskais domāšanas veids ir vispareizākais.” Tomēr...

RL: Tomēr pirms bioloģiskā konteksta, ja pareizi saprotu, ir bijis arī cits konteksts, kurā jau izvirzījās jautājums par to, kas ir cilvēka daba vai ko nozīmē būt cilvēkam. Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par šiem apstākļiem vai jautājumiem, kuru dēļ šāds priekšstats radies?

Smits: Es domāju, ka tas parādās dažādos laikos un veidos, un mūsu gadījumā tas noteikti ir saistīts ar senajiem grieķiem, kam bija priekšstats par vienotu pasaules struktūru, par pasaulē mītošo dažādo būtņu dabas universalitāti un par to, ka pasaules struktūra veidota, balstoties uz katras lietas īpašo būtību, kas turklāt vienmēr ir pakārtota šo lietu dabai: akmenim ir akmens daba, cilvēkam ir cilvēka daba, un...

RL: Es gan neatceros, ka senie grieķi jebkad būtu apsprieduši jautājumu par cilvēka dabu. Cik zinu, viņiem nekā tāda nebija, ja neskaita, ka cilvēku viņi uzskatīja par visaugstāko pilnību.

Smits: Jums taisnība, bet viņiem... Katra lieta piederēja pie noteiktas lietu klases, kam piemita savas iekšēji raksturīgās īpašības, kuras šo lietu padarīja par to, kas tā ir. Un tas attiecas arī uz cilvēku. Bet, protams, viņi stingri nodalīja civilizētos ļaudis no barbariem.