Es spēju tikai krist
Foto: Margo Zālīte

Ar teātra režisoru Herbertu Friču sarunājas Margo Zālīte

Es spēju tikai krist

Divtūkstošo gadu sākumā vācu teātra paštaisnums bija izpleties teju pa visu vāciski runājošo telpu. Tiesa, austriešus reizumis glāba kino. Zeidla filmas ik pa laikam lika noskurināties, un kādu brītiņu māksliniekiem nenesās prāts sevi pārlieku nopietnizēt. Vāciešiem tas 20. gadsimtā nebija izdevies – nedz saglabāt humoru, nedz neņemt sevi nopietni. Līdz Herbertam Fričam. Fričs izgrieza svarīgāko vācu teātra daļu – vācu patosu. Viņa izrādēs aktieri slapjā dikcijā vēla bezjēdzīgu vārdu vālus, skatuve piepūtās mirkļu utopijās, acis piešāva pilnas ar nepieklājīgi košu krāsu ložmetējiem, homo ludens, cilvēks, kas spēlējas, drīkstēja kust ārā no aizsalušā vācu perma ledāja.

Herberts Fričs ir vācietis, kuram piemīt humora izjūta (netipiski), milzīgas darba spējas (tipiski), ievainojamība (netipiski) un precizitāte (un atkal jau tipiski). Līdz 60 gadiem Herberts bija viens no vadošajiem Berlīnes Volksbühne aktieriem. Taču 60 gadu vecumā Herberts negaidīti krīt. Uz augšu. Herberts pievēršas tikai un vienīgi režijai, pilnībā distancējoties no vācu teātrī pieņemtā. Burtiski pret gravitāciju viņam izdodas šis kritiens jēgas alķīmijā. Viņpus jēgas teātra viņam izdodas milzu atzīšanās mīlestībā pret vārdu. Vārdu, kas top par ķermeņiem, par mūziku, par telpu.

Savu skatuvisko ķermeņu alfabētā Fričs itin bieži lieto slepstiku, īpaši kritienu. Viņa varoņi krīt negaidīti, gaidīti, atkārtoti un ilgi. Un tad viņi ceļas augšā, lai ar vēl lielāku prieku veltos citā nekurienē. Kritiens kā dzīves drumstalas, kas izbirušas, dieviem tērzējot pie pēcpusdienas tējas. Kritiens kā pārpalikušas atmiņas par cilvēku kā vienību, par cilvēku kā kori, par cilvēku kā nepabeigtu bioloģisko eksperimentu. Fričs nospriego laiktelpu kā lielas šamaņa bungas un izrībina no prāta tur vēl palikušos nozīmes meklējumu atsvarus.

Savus aktierus viņš ir ielūdzis uz sāpīgu katapultēšanos jēgas meklējumu vakuumā. Ir nežēlīgi līksmi noskatīties Friča aktieru virtuozajā nekā nepateikšanā. Bet šī nekā nepateikšana atkodēja un pārprogrammēja visu 21. gadsimta vācu teātri. Fričs izglāba vācu politiskās domas lēmēto teātri no infarkta.

Ir domātāji, kas vārdos nav vēl izauguši līdz savam pasaules uzskatam. Un viņi par to vēl nav uzzinājuši. Bet Fričs uzreiz atvadās no šīs nelaimīgās savienības – “vārds un jēga”. Un patiesībā prāts taču vispār ir kā nelāgs dzīvojamais rajons. Vislabāk nemēģināt turp doties vienam. Un patiesībā pat Galilejs beigās nonāca pie slēdziena, ka vakuumā visi ķermeņi krīt vienādi. Mēs krītam vienādi. Bet vai mēs arī ceļamies?

M. Z.


Kafejnīcā Šosēštrāsē 2020. gada 24. oktobrī

Herberts Fričs: …tad vēl tie teātru intendanti. Viņi tik saka: “Piedodiet, tas nav iespējams,” – un noņem manas izrādes. Teātrī Schaubühne visas manas izrādes ir noņemtas. (Viesmīlim, kurš nerunā vāciski: “One orange cake and cheesecake.”1) Schaubühne es jau vairs neko nedaru, jo visas manas izrādes no repertuāra ir aizvāktas: Ostermeieram2 bija jāatbrīvo telpa saviem darbiem. Sākumā tas mani pilnīgi sagrāva, bet tagad es cenšos izstrādāt citu sistēmu. Es gribētu izveidot savu ansambli, brīvu ansambli, “lidojošu” ansambli – ar cilvēkiem, ar kuriem labprāt sastrādājos. Vēlētos attīstīt pats savu izrādi, mūžīgu izrādi, kas allaž mainās. Mainītos arī ansambļa sastāvs, taču ne tādā ziņā, ka viņi tiktu aizvietoti, bet gan... Pastāvošajā teātra sistēmā aktieru izglītība paredz, ka viņiem jāspēlē 20 dažādiem režisoriem, viņiem jāpārvalda visi stili. Man tas šķiet pilnīgi aplami. Manos darbos aktierim vienmēr jābūt tieši šim aktierim, viņam vienmēr jāturpina strādāt, izmantojot savus stiķus, viņam vienmēr jābūt tam pašam. Par piemēru varam ņemt dižo klaunu Čārliju Rivelu, kurš visu dzīvi strādāja tikai pie viena teikuma “Akrobat schö-ö-ö-n”.3

Margo Zālīte: ...un radīja ikonu.

Fričs: Tieši tā, ikonu. Tas nāk no delartiskās komēdijas teātra. Arlekīns tēlo tikai arlekīnu. Ar šī personāža palīdzību tiek izstāstīti visi iespējamie stāsti. Luijs de Finess vienmēr bija vienāds, taču nevienam pat prātā nenāca par viņu teikt: “Viņš taču dara vienu un to pašu!” Pat ja apgalvojam, ka tas atšķiras, tas tomēr vienmēr paliek tas pats. Viņš daudz lielākā mērā ir tāds pats nekā kāds, kurš vienmēr dara vienu un to pašu. Šajā brīdī man tas kļūst par mākslu. Kad aktieris trenējas nevainojami mest gaisā cepuri ar spieķi un skatītājs jau gaida, kad viņš atkal izpildīs savu triku ar spieķi. Tie ir tādi ornamenti, kas kopā būvē stāstus. Tieši to es arī vēlos sasniegt. Tur slēpjas spēks. Tas saistīts ar akrobātiku, ar izteiktu ķermeniskumu. Problēma ir tāda, ka vācu teātri, ko šeit tā cildina, var spēlēt uz katra stūra, un gan jau kāds par to maksās. Bet spēlēt izrādi tikai vienreiz mēnesī nav gana, jo ir nepārtraukti jāvingrinās, lai uz skatuves bez problēmām izpildītu patiešām akrobātiskas kustības, citādi notiek negadījumi. Franka Kastorfa uzvedumiem vajadzīga garīgā precizitāte, kā ar nazi, turpretī maniem – ķermeniska un emocionāla precizitāte, un tā vienmēr jāattīsta. Pirms katras izrādes aktieri iziet cauri visam uzvedumam – sekundi sekundē.

Zālīte: Kā norisinātos sagatavošanās pirms tavas “mūžīgās izrādes”?

Fričs: Tur būtu tā: kad kāds vairs nespētu turpināt, viņa vietā nāktu cits aktieris; viņš iepriekšējo neaizstātu, bet gan spēlētu pats savu lomu. Un citiem uz to uzreiz jāspēj reaģēt.

(Atnes kūkas un kafiju.)

Zālīte: Vēlos mazliet parunāt par ētiku. Savā teātrī – kā tu atturētos no varas kārdinājuma? Kā tev izdodas nepārdot dvēseli velnam?

Fričs: Esmu ar to ļoti uzmanīgs. Mēs, cilvēki, esam vāji. Mēs esam uzpērkami. Taču pagaidām neesmu nonācis situācijā, kurā būtu jutis varu. Es strādāju ar aktieriem, kuri ir lielas personības un nepiekritīs gluži jebkam. Viņi pie manis ir uzauguši, viņiem esmu sniedzis dažādus impulsus – tādēļ jau mēs esam kopā, ka mums visiem ir līdzīga ievirze. Bet savā rīcībā viņi ir patstāvīgi, viņiem tikai jāpieturas pie zināmiem formāliem principiem. Dažas reizes man bijusi iespēja kļūt par intendantu, no tā gan nekas neiznāca, jo kāds mani vienmēr nevēlējās tajā postenī redzēt. Tagad gan par to priecājos, jo nebūtu ticis skaidrībā ar sistēmu. Vēlos, lai varu strādāt ar saviem aktieriem, kuriem uzticos.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Marts 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela