Esmu cisdzimtes vīrietis, kurš fetišizē vīrietību

Kustību mākslinieks, horeogrāfs un pasniedzējs Kīts Henesijs dzimis Kanādā, Ontario ziemeļdaļā, bet kopš 1982. gada dzīvo Sanfrancisko. Pagājušajā rudenī viņš pirmo reizi bija arī Rīgā, divas nedēļas pasniedza meistarklases un vadīja kustību laboratoriju. Šī darba rezultātā tapa uzvedums “Vēl ne”, ko Kīts kopā ar vietējo dejas mākslas kopienu izpildīja Vidzemes tirgū festivālā Homo Novus.

Kīts savā daiļradē saplūdina performances mākslu ar aktīvismu. Vienā no agrīnajiem darbiem “Religare” (1986) viņš kopā ar apvienību Contraband Sanfrancisko apkaimē dejoja pelnos un krāsmatās, kas atlikuši no kādas ēkas, kuru nesen bija nodedzinājuši tās apsaimniekotāji, alkstot pēc apdrošināšanas kompensācijas. Mākslinieku radītais notikums bija kā eksorcisms un bēres tiem, kuri šajā incidentā mira, un reizē arī dziedināšanas rituāls apkaimei.

90. gadu sākumā Kīts ar domubiedriem savā viesistabā atvēra kopienas telpu, ko nodēvēja par “848 Community Space”. Katru nedēļu tajā tika rīkoti kontaktimprovizācijas džemi, izrādes, koncerti, izstādes un ballītes. Tā kļuva par dinamisku vietu kā mākslas eksperimentiem, tā arī sociālām akcijām – feminisma, pagānu rituālu, AIDS informatīvo kampaņu un kvīru aktīvisma iedvesmotām droša seksa ballītēm un dzimumizglītības pasākumiem. Kītu uzskata par dzimuma minoritāšu un AIDS tematikas pionieri kustību un performanču mākslā. Savā kustību mākslā viņš savij improvizāciju, rituālu un protestu kā instrumentus politiskās realitātes un cilvēcisko attiecību izpētei.

Ina Ločmele

Rīgas Laiks: Pastāstiet par saviem īkšķiem. Kāpēc jums nagi ir rozā krāsā?

Kīts Henesijs: Tam ir vairāki iemesli. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka man tā patīk...

RL: (Smejas.) Skaidrs.

Henesijs: Man patīk pārģērbties – pielaikot dažādus kostīmus, izcelt sevi –, tā ir tāda kā spēlēšanās. Vīriešiem it kā nav pieņemts lakot nagus, bet, kad tu to sāc darīt, izrādās ļoti aizraujoši. Man patīk tādi nelieli subversīvi gājieni. Pirms sēšanās lidmašīnā es mazliet papētīju informāciju par Latviju, palasīju, ko stāsta par attieksmi pret LGBT cilvēkiem Latvijā, un tas nebija diez ko iepriecinoši. Tāpēc nolēmu nolakot nagus, lai, ierodoties šajā valstī, jau uz robežas vai muitas zonā mazliet izaicinātu vietējās normas.

RL: Kādēļ jūs gribat izaicināt?

Henesijs: Kādēļ es gribu izaicināt? Jā, interesanti būtu zināt, kas nāk pirmais – politiskā filozofija vai bērnišķīga kāre uz pretošanos, kas pēc tam viena otru cenšas attaisnot. Es savā vecumā domāju, ka manī abi šie procesi notiek vienlaicīgi: tā ir kā rotaļīga pašizpausme, caur kuru es pieskaņojos noteiktām politiskajām kustībām. Es uzskatu, ka uz dzimtēm attiecinātās normas pieder pie kāda daudz lielāka ideoloģiski konformistiska plāna. Dzimšu uzraudzīšana un regulēšana ir daļa no plašākas ideoloģiskas sistēmas: dzimšu normās tiek balstītas ģimeņu normas, ģimenes ir pamatā nācijām, un nācijas savukārt ir pamatā tādiem vērienīgiem projektiem kā koloniālisms, modernitāte, vergu tirdzniecība, kapitālisms. Bet ne tikai kapitālismam. Tādas pašas dzimtes normas varētu būt arī citās sistēmās, bet sistēmās vai struktūrā, kurā mēs atrodamies, dzimtes disciplinēšanai ir ļoti liela loma. Tāpēc neliela nepakļaušanās... tikai apliecina dzīvību, pareizi? Tā atgādina par šo struktūru, kā arī sūta signālu citiem, kuri meklē atspulgu, bet nespēj to atrast. Kad klasē ienāk skolotājs ar uzlakotiem nagiem un deguna riņķi, skolēni... līdzīgi kā nupat izrādē, kuru taisījām kopā ar pusaudžiem: tie jaunieši, kuri bija kvīri, uzreiz mani atpazina. Viņi nāk man klāt, apliecinot, ka tieku pieņemts, bet faktiski jau viņi tādā veidā apliecina, ka pieņem paši sevi.

RL: Tā ir tāda kā cilts pazīšanās zīme?

Henesijs: Savā ziņā – jā, taču es domāju, ka tas liecina par kaut ko vairāk nekā tikai piederību pie noteiktas cilts. Tas ir saistīts ar cilvēku attieksmi pret sociālajām normām. Signālu sūtīšana jau patiesībā notiek visu laiku, un man ir ļoti interesanti izvēlēties, kādus signālus sūtīt.

RL: Jūs pieminējāt plaša mēroga projektus, tādus kā koloniālisms, kas, šķiet, nu jau ir palicis pagātnē. Kuri mūsdienās būtu tie lielie projekti, kurus vēriena ziņā varētu salīdzināt ar koloniālismu?

Henesijs: ASV jūtama izteikta pretestība “Kustībai par melnādaino dzīvībām”.

RL: Jūs domājat Black Lives Matter?

Henesijs: Jā, bet mēs nesakām tik konkrēti, mēs to saucam “Kustība par melnādaino dzīvībām”. Tādā veidā šobrīd izpaužas 300 gadus ilgusī pretošanās baltās rases pārākuma ideoloģijai. Ir cilvēki, kas to nepieņem, viņi saka: bet paskatieties, melnajiem cilvēkiem ASV ir tikpat daudz tiesību kā baltajiem, verdzība vairs nepastāv. Arī par Kanādas un ASV pirmiedzīvotājiem daudzi domā: bet visiem taču ir vienādas tiesības, visi ir pilsoņi, kādas problēmas? Bet patiesībā tādu resursu kā naftas, gāzes, urāna, zelta, niķeļa ieguve joprojām ir cieši saistīta ar koloniālismu. Pirmiedzīvotāji vairumā gadījumu nekad nav atteikušies no savas zemes, un ar valdību noslēgtie līgumi daudzos gadījumos nav ņemti vērā.

RL: Bet daudzas vietējās ciltis, kas dzīvoja šajās zemēs, jau ir izmirušas.

Henesijs: Tas nav viennozīmīgi. Ja skatāmies, piemēram, uz Sanfrancisko – juridiski šī reģiona pirmiedzīvotāji skaitās izmiruši, bet reālajā dzīvē daudzos joprojām rit pirmiedzīvotāju asinis.

RL: Ko jūs saprotat ar “juridiski izmiruši”?

Henesijs: Viņi netiek atzīti federālajā līmenī kā indiāņi. Bet vai viņi joprojām ir dzīvi? Jā. Vai viņiem ir ģimenes? Jā. Vai viņi var izsekot dzimtas saknēm līdz laikam, kad šeit pirmo reizi ieradās spāņi? Jā.

RL: Ja pareizi saprotu, tad, atbildot uz manu jautājumu, kādi plaša mēroga projekti tiek īstenoti mūsdienās, jūs sakāt, ka par koloniālismu joprojām...

Henesijs: ...ir vērts uztraukties.

RL: Jūs uzskatāt, ka koloniālisms turpinās tādā nozīmē, ka kāds tajā ir ieinteresēts un cenšas to veicināt?

Henesijs: Ja runājam par to, kādā stadijā šobrīd ir kapitālisms, es uzskatu, ka neoliberālajā projektā ir sākusies kaut kāda nobīde. Viena no redzamākajām pazīmēm ir brūkošais garīgās veselības stāvoklis. Mēs saskaramies ar jaunu izpratni par traumu, jo sevišķi par paaudzēs mantoto traumu. Man šķiet, ka ir sākusi veidoties jauna kritika, bet mēs esam tās sākumpunktā un mums vēl nav valodas, lai kritizētu pastāvošo struktūru.

RL: Interesanti. Varētu teikt, ka ir sākušās seismiskas svārstības – izkustējušās tektoniskās plāksnes, uz kurām mēs dzīvojam. Un, kad tā notiek, kaut kur var sākties vulkāna izvirdums. Kur, jūsuprāt, šobrīd notiek cilvēciskās vai psihiskās lavas izvirdums?

Henesijs: Man šķiet, ka izvirdums, kas saistīts ar policijas vēršanos pret melnādainajiem iedzīvotājiem, jau pārņēmis visu pasauli. Paskatieties, kas notika pēc Džordža Floida nogalināšanas. Un viņš ir viens no tūkstošiem melnādaino, kurus šajā valstī netaisnīgi nogalina.

RL: Bet viņa slepkavība tika nofilmēta un šis video izplatīts pa visiem kanāliem.

Henesijs: Tas ir viens no simtiem video, kas ir nofilmēti un izplatīti. Taču šoreiz kaut kas notika citādi, kaut kas salūza, un šo situāciju nevajag novērtēt par zemu. Tajā pašā laikā neoliberālisms ir tik dziļi iesēdies cilvēkos, ka reakcija uz Floida slepkavību nekļuva gluži par tādu revolūciju, kādu daži no mums varbūt cerēja ieraudzīt.

RL: Ko jūs saprotat ar vārdu “neoliberālisms”?

Henesijs: ASV mēs to saistām ar Argentīnas valdības gāšanu 1971. gadā, ar dolāra atbrīvošanu no piesaistes zeltam, ar Reigana un Tečeres laikmeta sākumu. Tā bija valsts vēršanās pret strādniekiem. Protams, jāņem vērā arī padomju bloka sabrukums un pārliecība, ka kapitālisms tagad ir uzvarējis. Tas viss liecina par...

RL: Kapitālismu un liberālo demokrātiju.

Henesijs: Tieši tā, un no tā vēlāk veidojas neoliberālisms. Tomēr es domāju, ka tie neoliberālisma simptomi, kas atstāj vislielāko ietekmi, ir saistīti ar mūsu psiholoģisko stāvokli.